Starp komisiju un tās darbu administrējošo Izglītības un zinātnes ministriju joprojām ne tikai nav panākta vienošanās par komisijas darba uzdevumiem, bet vispār nenotiek komunikācija par tiem.
– Kādi, jūsuprāt, ir komisijas uzdevumi?
– Likuma mērķos teikts: ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK, dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus, radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi.
Taču izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pieraksta, ka komisijai jāveic visi šie punkti, kas tika radīti likuma tapšanas laikā 1994. gadā. Ja paskatāmies tālāk, likumā ir noteikts, ka personu sadarbība ar VDK ir jākonstatē speciālai prokuratūras vienībai vai tiesas ceļā, kuru darīšanās nevaram iejaukties.
2015. gadā, kad komisija sāka darboties, Satversmes aizsardzības birojs komisijai ieteica sūtīt divus pētniekus uz turieni, taču viņiem būtu jākļūst par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbiniekiem. Mums tas nebija pieņemami. Tolaik arī parādījās pirmā intervija medijos, kurā Maizīša kungs pateica, ka pie kartotēkas mūs nelaidīs. Tāda viņa nostāja bijusi visu laiku. Taču politiķi allaž atsaucas uz Maizīša kungu, kurš it kā laipni aicina, sak, nāciet, nāciet pie mums strādāt, bet komisija it kā ietiepīgi neiet. Ir izveidojies šāds mīts. Tik daudz esam mēģinājuši to atspēkot, ka žurnālistiem bija jau laiks iegaumēt. Šķiet, mums vajadzēs sagatavot īpašu videoklipu ar Maizīša kunga gan televīzijā un presē, gan sarakstē ar komisiju teikto, ka komisijai VDK kartotēku nedos.
– Tagad astoņiem komisijas pētniekiem pieeja kartotēkai Satversmes aizsardzības biroja telpās beidzot ir dota...
– Jā, jā, taču tas noticis tikai tagad! Maizīša kungs mums par pieejas došanu kartotēkai vēstulē paziņoja 30. novembrī. Šadurska kungs jau var teikt: komisijai ir jāiet veikt galveno uzdevumu – skatīt aģentu kartotēku. Taču, ja šo kartotēku nedod, to nav iespējams skatīt. Te ir milzīga pretruna, kuru neviens negrib saprast.
– Vai arī patlaban pastāv šī nesaprašanās ar Izglītības un zinātnes ministriju par komisijas darba uzdevumiem?
– Komisijai ne ar vienu izglītības un zinātnes ministru vai vadošu šīs ministrijas darbinieku trīs gadus nav bijis kontaktu. Pēdējo reizi tika runāts vēl ar Druvietes kundzi 2014. gadā pirms vēlēšanām. Lai gan ministrija, ja gribētu, varētu ieteikt pētniecības virzienus, tā par mums nemaz nav interesējusies.
– Galaziņojumā komisija bija paredzējusi ieteikt publiskot čekas aģentu vārdus bez komentāriem. Ir saprotams, ka valdībai tādējādi varētu būt sarežģīti lemt, ko ar šiem dokumentiem darīt tālāk.
– Esam zinātniskās izpētes komisija – ja publicējam komentārus, mums ir jābūt kādam zinātniskam pamatojumam, kopsaucējam. Mans viedoklis un arī agrāk strādājušo komisiju redzējums, piemēram, parlamentārās izmeklēšanas komisijas viedoklis 90. gados, bija šāds: pat ja mūsu rīcībā būtu aģentu personu lietas un darba atskaites, tas neko nedotu, lai noteiktu, vai aģents bija labs vai slikts, sadarbojies brīvprātīgi vai piespiedu kārtā.
Vienīgais, ko iespējams noteikt, ir tas, vai cilvēks, kurš ir aģentu kartotēkā, rakstījis kādu ziņojumu, kas ir atrodams Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošajā datubāzē "Delta". Otrkārt, ir iespējams salīdzināt, vai cilvēks, kura vārds ir kartotēkā, ir arī aģentu uzskaites žurnālos, kādi ir pieejami par periodu no 1953. gada līdz 1987. gada beigām un kuros ir uzskaitīti 23 000 aģentu.
– Janvārī Satversmes aizsardzības birojs datubāzi "Delta" nodeva Nacionālajam arhīvam. Tajā ir 10 000 aģentu ziņojumu un 40 000 uzskaites kartīšu ar izsekoto cilvēku vārdiem, ko tagad varētu salīdzināt ar aģentu kartotēku. Kādas darba iespējas komisijai te paveras?
– Kad komisija sāka darbu, mana primārā prasība bija, lai mums dod visu šo datubāzi. Maizīša kungs teica: tā ir novecojusi sistēma, lēni strādā, to vajag tehniski uzlabot. Mans ieteikums bija visu nokopēt un salikt pa lapām kopā. Tad varētu redzēt, cik cilvēku Latvijā ir bijuši novērošanā, pēc segvārda varētu pateikt, vai viņi ir aģentu kartotēkā vai nav. Šonedēļ [intervija ar K. Kangeri "LVportālā.lv" publicēta 7. februārī – red.] pats braukšu uz Nacionālo arhīvu šo datubāzi skatīties. Kolēģi tur jau bija un teica, ka aģentu īstie vārdi tur ir aizsegti, kas no pētniecības viedokļa neko nedod. Taču pilnībā savu viedokli par šo datubāzi varēšu pateikt tikai tad, kad būšu ar to iepazinies.
Būtībā valsts VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi. VDK likumā noteikts, ka disidenti vai politiski represētie var uzzināt to aģentu vārdus, kuri ir viņus izsekojuši vai par viņiem ziņojuši. Mēs katrs varam iet uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un pieprasīt ziņas, vai par mums tur ir kādi materiāli. Es arī esmu pieprasījis, – tur ir kartītes, uzskaitīti aģenti ar segvārdiem, kas par mani ziņojuši. Bez manis vēl 4000 cilvēku ir prasījuši izziņas.
Citās valstīs ir pieņemts, ka cilvēks drīkst uzzināt šo aģentu vārdus, un, ja arī Latvijā būtu tāpat, es domāju, tā lieta jau sen būtu nokārtojusies evolucionārā ceļā un mierīgi. Pirmkārt, tā kartotēka netiktu uzskatīta par slepenu. Cilvēki zinātu, kas ir par viņiem ziņojušie aģenti, taču diezin vai viņi ietu par tiem skaļi stāstīt presē. Bet Latvijā šos vārdus izpaust nedrīkst pat disidenti. Paliek tāds noslēpuma plīvurs, tēma, par kuru nedrīkst runāt. Tagad, ja gribam to izbeigt, es neredzu citu iespēju kā vien ķerties pie radikāliem soļiem – publicēt visu bez komentāriem.
Pilnu interviju lasiet portālā LVportals.lv.