– Kā viss sākās? Tieši pensionāri bija vieni no pirmajiem, kas atjaunotajā valstī sāka veidot savas organizācijas.
– Mēs visi 90. gadu sākumā bijām priecīgi, ka nu mums atkal pašiem ir sava brīva valsts, taču jebkurai medaļai ir divas puses. Pensionāri tolaik piedzīvoja nepatīkamas pārmaiņas – palika ar 15 latu pensiju kabatā neatkarīgi no tā, ko viņi iepriekš bija darījuši. Tad arī aktīvākie cilvēki sāka apvienoties un nodarboties ar pašpalīdzību, veidot savas organizācijas.
Jau 1992. gada februārī tika nodibināta Latvijas Pensionāru federācija, par kuras vadītāju ievēlēja profesoru Jāni Porieti. Pēc Porieša kunga ierosinājuma ar toreizējās Rīgas rajona Pašvaldību darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājas Zaigas Kopas līdzdalību kopā tika saaicināti visi toreizējā Rīgas rajona pensionāru pārstāvji, lai, apvienojot pensionāru organizācijas pagastos, veidotu savu apvienību, kurai būtu gan svars, gan pleca sajūta tiem, kuri risina veco ļaužu problēmas. Tolaik jau nevienam nebija pieredzes, kā to labāk darīt, un arī sociālie dienesti pašvaldībās vēl tikai sāka rasties.
1993. gada 12. februārī sanāca kopā toreizējā Rīgas rajona 17 pagastu un septiņu pilsētu pārstāvji un nodibināja Rīgas apriņķa pensionāru apvienību. Tajā bija 25 Pierīgas pensionāru organizācijas, jo Ropažu pagastu pārstāvēja arī Zaķumuižas pensionāru organizācija. Vēlāk mums pievienojās toreizējā Limbažu rajona – Lēdurgas, Vidrižu un Viļķenes – pensionāri un ir kopā ar mums līdz šim brīdim.
Joprojām no septembra līdz aprīlim notiek pasākumi, kuros saņemam svaigāko informāciju no Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas, arī Saeimas, jo it bieži pie mums viesojas deputāte Aija Barča, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš, profesore Žanete Ozoliņa, tautas medicīnas speciāliste profesore Vija Eniņa un citi. Mūs apciemo arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka, jo nu jau gadus 12 kopā sanākam tieši Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā ēkā jeb Eiropas Savienības mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī.
– Ar ko apvienība sāka savu praktisko darbību?
– Sākotnēji nodarbojāmies ar pensionāru un viņu dzīves apstākļu apzināšanu. Vēlāk, labklājības ministra Vladimira Makarova laikā, pašvaldībās izveidojās sociālie dienesti. Tad jau pensionāru apvienībai vairs nevajadzēja lemt, kuram vajadzīgs pabalsts vai malka, lai viņš ziemā nenosaltu.
Taču ir darbi, kurus sākām jau drīz vien pēc apvienības nodibināšanas un kas turpinās vēl šobrīd. Piemēram, atbalstījām, ka pagastos veidojas senioru pašdarbības kolektīvi. Noorganizējām Vidzemes senioru vokālo ansambļu sadziedāšanos – "Daugavas abas malas", kas šogad notiks jau astoņpadsmito reizi. Jau četrpadsmito reizi notiks Rīgas apriņķa pensionāru apvienības dziedātāju un dejotāju kopīgs pasākums "Kopā būt". Kopš vairs nevaram šādus pasākumus rīkot Salaspils kultūras namā "Enerģētiķis", kas remonta dēļ ir slēgts, pērn izmantojām Nacionālā botāniskā dārza direktora Andreja Svilāna piedāvājumu satikties botāniskā dārza jaunajā oranžērijā.
– Cilvēka mūžā 25 gadi ir pietiekami ilgs laiks. Kā pa šo laiku, kamēr pastāv Rīgas apriņķa pensionāru apvienība, ir mainījušies cilvēki?
– Jau pieminēju laiku 90. gadu sākumā, kad pensionāri palika ar 15 latiem kabatā, bet tomēr vēlējās dzīvot atbilstoši sava mūža devumam Latvijai – tātad cilvēka cienīgu dzīvi. Šobrīd vēl arvien mūsu organizācija kopā ar Latvijas Pensionāru federāciju par to turpina cīnīties. Ja pensionāri sev prasa cilvēka cienīgu dzīvi, tas nenozīmē, ka mēs visi esam nīgruma pārņemti un nemīlam savu valsti. Patiesībā visvairāk žēlojas tie, kuri neko nedara un nemaz nav saistīti ar pensionāru organizācijām.
Lielākā daļa pensionāru kaut ko dara, ir rokdarbnieki, pašdarbnieki, strādā dārzā, vāc tējas, palīdz cits citam. Paskatieties, kādi ir ikgadējie Ziemassvētku tirdziņi Rīgas Centrālajā stacijā un ko pensionāri tur piedāvā. Pensionāriem ir laiks arī ceļot un darīt daudz ko citu.
Vai tad cilvēks, kurš visu laiku strādājis, aizejot pensijā, strauji mainās? Vairs negrib neko darīt, būt lietderīgs tuviniekiem un sabiedrībai, nevēlas, ka par viņu kāds interesējas? Cilvēkam ir jājūt, ka viņš ir kādam vajadzīgs, un veco ļaužu organizācijas cenšas dot saviem biedriem šo sajūtu, piedāvājot jēgpilni vadīt savas dienas.
– Uzdodot iepriekšējo jautājumu, gribējās uzzināt, kur un kāda ir robežšķirtne starp nosacīti veco un jauno laiku pensionāru?
– Nosacīta robeža ir 1995. gada 31. decembris, jo tiem, kuri pensionējās pirms tam, pensija visbiežāk nesasniedz 300 eiro. Vecāka gadagājuma cilvēki, kas dzimuši brīvvalsts laikā, piedzīvojuši karu un vairākas okupācijas, arī straujo tehnoloģiju maiņu, un tik daudz pārmaiņu nav nācies piedzīvot citām paaudzēm, bet mēs esam izdzīvojuši.
Jaunāka gadagājuma pensionāri jau ir apguvuši kapitālismā nepieciešamās dzīves prasmes. Ja 90. gadu sākuma pensionāri sabiedrības labā darbojās brīvprātīgi, gados jaunākie reizēm var sacīt: "Es to izdarīšu, bet kas man par to būs?" Tas ir jāsaprot, jo dzīve iet uz priekšu.
– Kādi, jūsuprāt, būs tie pensionāri, kuri sagaidīs apvienības 50. gadadienu?
– Uzdošu pretjautājumu: kāda šodien būtu pensionāru dzīve, ja valstī nedarbotos neviena veco ļaužu intereses pārstāvoša organizācija? Tāpēc nešaubos, ka pensionāru kopība saglabāsies arī turpmāk, jo cilvēkiem ir nepieciešama sabiedrība. Protams, pensionāru organizāciju darbība mainīsies līdzi laikam. Kā – tas būs atkarīgs no tā, kāda nākotnē būs dzīve Latvijā: vai apstāsies latviešu izbraukšana uz ārzemēm, vai tiks ievests darbaspēks no citām valstīm, kā attīstīsies ekonomika, cik pieejami būs veselības aprūpes pakalpojumi.
– Varbūt cilvēki negribēs, ka viņus sauc par pensionāriem?
– Pirms novadu izveidošanās Rīgas rajonā bija 33 333 pensionāri, kas bija apvienojušies 28 organizācijās. Tagad precīzu pensionāru skaitu visos Pierīgas novados neņemos nosaukt. Ir cilvēki, kuri nemaz negrib, ka viņus sauc par pensionāriem, labprātāk dēvē sevi par senioriem. Bet tas jau tāpat ir svešvārds. Pasaulē lieto jēdzienu "vecākā paaudze". Tiek rīkotas veco ļaužu dienas. Man arī labāk patīk acīm redzamais, ka piederu pie vecākās paaudzes, bet tajā pašā laikā vēl kaut ko sabiedrībai derīgu varu paveikt.