Zināju vien to, ka Rudzītis nokaitinājis sabiedrības daļu, kas sevi identificē ar liberālajām vērtībām. Jāatzīmē, ka, telefoniski vienojoties par interviju, Rudzītis pauda bažas par manām simpātijām viņa oponentu nometnei, lai gan skarbā realitāte ir tāda, ka lielai daļai no tā sauktās kultūrkaru tematikas man vienkārši nav laika.
Lai kā arī būtu, tālākais teksts zināmā mērā ir apliecinājums tam, ka saruna kā izziņas žanrs ir iespējams.
– Rietumos, jo īpaši ASV, runā par tā dēvētajiem kultūrkariem. Vai, tavuprāt, tādi – kaut kādā formā – risinās arī Latvijā?
– Man gan liekas, ka tā ir tāda mūžīga lieta, jo īpaši Latvijas telpā, un es to redzu mitoloģiskā, arī ģimeniskā griezumā. Tie, kurus dažkārt dēvē par kreisajiem liberāļiem (es gan viņus saucu par sociķiem), šādā griezumā ir mātes un dēla partija, mātes un dēla ideoloģijas nesēji. Respektīvi, ir klasiskais mīts par Urānu un Gaju, kura ietvaros Krons kastrē savu tēvu Urānu. Mātes iedrošināts. Un šis mīts atkārtojas. Zevs izdarīja ar Kronu gandrīz to pašu, ko Krons izdarīja ar savu tēvu.
Interesanta nianse ir tā, ka Zevs izveidoja Olimpa demokrātiju. Reja pārstāv matriarhātu, Krons –patriarhātu, viņi visu laiku ir savā starpā cīnījušies. Nu iesaistās trešais spēlētājs. Un ko šis trešais spēlētājs izdara? Viņš būtībā paziņo: mēs ar brāļiem un māsām sadalām varu, mēs izveidojam ministru kabinetu, mēs izveidojam demokrātiju, mēs darbojamies kopā. Un tas ir tāds normāls attīstības stāsts, vai ne?
Savukārt kreiso liberāļu "funktierī" ir tas, ka māte ir kopā ar dēlu, proti, sociālistiski komunistiskais elements ir kopā ar demokrātisko elementu, respektīvi – Zevu. Īsi sakot, tās ideoloģijas cīnās mūžīgi.
– Kad dzirdu vai lasu par šādām plašām konceptualizācijām, man vienmēr rodas jautājums, vai autors, šajā gadījumā tu, nesarežģī ainu. Varbūt ir nevis kaut kādi globāli modeļi, bet situatīvas, atvainojos, ņemšanās?
– Nepiekrītu. Ja paskatās 20. gadsimta vēsturi, mēs redzam impēriju sabrukumus, tad izteikti patriarhālas valstis, ieskaitot ulmanismu. Bet svārstam ir jāiet arī uz otru pusi, un tad sākas visas tās lietiņas ar 1968. gadu, ar gariem matiem puikām, rokmūziku, brīvo seksu, narkotikām, galu galā feminismu, laulību atļaušanu homoseksuāliem pāriem. Un tad, man šķiet, svārsts ir aizgājis līdz galam...
– Situācijas apraksts, izmantojot svārsta tēlu, ir zināmā mērā neitrāls. Jo svārsts tā kustas, citādi nevar būt. Tas ir viens attieksmes modelis. Otrs paredz, ka cilvēks svārsta virzību tomēr komentē, pauž savu personisko attieksmi, aicina svārstu kaut kā ietekmēt.
– Kreisie liberāļi cīnās pret Tēvu, un es to uztveru personiski. Jo manā vērtību sistēmā vīrietim ir jābūt Tēvam, tam, kurš tur ģimeni kopā. Līdz ar to, jā, daudzas manas reakcijas ir personiskas.
– Bet vai nav tā, ka sabiedrības vairākums patiesībā dzīvo ar lietām, kuras nav saistītas ar, kā tu saki, kreiso liberāļu uzstādījumiem? Citiem vārdiem sakot, vai nav tā, ka neatkarīgi no tā, kā mēs šos uzstādījumus vērtējam, to ietekme ir pārvērtēta? Toties pretējo uzstādījumu piekritēji "pavelkas", un strīds var turpināties...
– Tā varētu būt, ka sabiedrība dzīvo savu dzīvi, tomēr tad, kad sajūti to kaulaino roku uz sevis (un es esmu to sajutis, pieļauju, ka Alvis Hermanis gan spēcīgāk), tu saproti, kā šī organizācija strādā. Tā nav izdomāta lieta.
– Man gan jāiebilst, ka, pat ja pastāv "organizācija", kā tu saki, tas nenozīmē, ka tā ir ļoti ietekmīga. Jo sabiedrības vairākumam vienkārši var nebūt lielas intereses par "organizācijas" deklarēto.
– Zināmā mērā varu piekrist, tomēr mēs redzam dinamiku, piemēram, laulības šķiršanas jautājumā, abortu jautājumos, partnerattiecību regulācijas jautājumos. Visi šie jutīgie punkti nemitīgi tiek kustināti, un to nevar neuztvert kā plānveida uzbrukumu ģimenei. Tā ir ideoloģija, kas cilvēku prātus saindē pamazām. No pirmās demonstrācijas Nīderlandē, kas pieprasīja atļaut geju laulības, līdz pirmajai šādas laulības reģistrācijai pagāja 30 gadi. Manuprāt, tas ir zibenīgs laiks.
Jau pieminētā laulību šķiršanas dinamika Latvijā ir nepārprotama, bet šādi jautājumi netiek uztverti kā kaut kas nopietns. Savukārt es šo kontekstu redzu ikdienā savā kabinetā. Es redzu, ka šodien mammas ir tās, kuras audzina puikas, un zēni vecumā no pieciem līdz desmit gadiem izrādās vecākie vīrieši savā ģimenē. Viņi taču izaug sabradāti! Un pēc tam viņu sievas sūdzas, sak, kas tas par vīrieti?!
Blakus piemineklim filmas "Briljantu roka” varoņiem Sočos.
– Mēs tagad varētu nestrīdēties par to, vai pastāv plānveida kampaņa vai nepastāv. Tomēr man šķiet, ka pieņemt kādas kampaņas pastāvēšanu ir samērā ērti, jo tas mazina cilvēku pašu atbildību – vainīgie ir nosaukti, šajā gadījumā "liberasti".
– Es domāju, ka šiem globālajiem spēlētājiem ir ļoti izdevīgi atomizēt ģimenes, atomizēt nācijas, panākt brīvu darbaspēka un kapitāla kustību, lai visu var jaukt un maisīt. Tomēr šāda tendence, manuprāt, ir krietni senāka – jau no Henrija VIII laikiem.
– Jo?
– Nu, sešas sievas... Nopietni runājot, tā ir sacelšanās pret hierarhiju, kad viens karalis sacēlās pret pāvestu. Tas ir izšķirošais. Jo tas būtībā stimulē skaudību, noņem skaudībai grēka statusu.
– Jo atbilstoši tavai interpretācijai hierarhijā ikvienam ir sava vieta, attiecīgi skaudība ir grēks... Vai pareizi sapratu domu?
– Jā. Un pēc tam mēs šo skaudību vēsturiskajā izvērsumā redzam arvien blīvāk. Franču revolūcija, Markss, par krievu revolūciju vispār nerunāsim...
Pilnu interviju lasiet 9. janvāra laikrakstā "Kodols".