...attiecīgi pieaug arī maksa par atkritumu apsaimniekošanu. Ko darīt, lai tā gadu no gada nepalielinātos? Vienīgā pareizā atbilde ir – paildzināt lietojamo priekšmetu mūžu, dodot tiem arī otras dzīves iespēju, par ko jau iepriekš esam rakstījuši, un rūpīgi šķirot sadzīves atkritumus. Jo vairāk cilvēku ikdienā tā darīs, jo pretimnākošākiem vajadzētu būt atkritumu apsaimniekotājiem. Turklāt ar katru gadu dārgāka kļūst nešķiroto atkritumu apstrāde un uzglabāšana atkritumu poligonos, tāpēc ir svarīgi, lai to būtu pēc iespējas mazāk.
ATKRITUMU ŠĶIROŠANAI JĀKĻŪST PAR NEPIECIEŠAMĪBU
Atkritumi, ko ikdienā saražojam, ir ļoti dažādi: plastmasa, stikls, papīrs un kartons, metāls, baterijas, elektroiekārtas, videi kaitīgie atkritumi, medicīnas atkritumi, bioloģiski noārdāmie atkritumi, atkārtoti izmantojamas lietas, lielgabarīta un celtniecības atkritumi un visbeidzot sadzīves atkritumi, kas nav piemēroti otrreizējai pārstrādei.
Arvien biežāk tiek popularizēts bezatkritumu dzīvesveids, taču ne vienmēr to iespējams īstenot. Būs jāpaiet laikam, līdz patērētāju filozofijas vietā nāks atziņa, ka attīstība nenozīmē tikai arvien pieaugošu preču ražošanu un patēriņu, bet gan saprātīgu vides resursu izmantošanu. Taču, kamēr tas nav noticis, katrs no mums var vismaz šķirot sadzīves atkritumus. Tas jādara viena mērķa labad – šķirojot sadzīves atkritumus, mēs samazinām kopējo poligonos apglabājamo atkritumu daudzumu un rezultātā saudzējam vidi.
Statistikas dati liecina, ka Eiropas Savienības valstīs, kur sadzīves atkritumu šķirošana jau kļuvusi par ikdienu, samazinot nešķiroto atkritumu daudzumu par apmēram 150 kilogramiem uz vienu cilvēku, reģionos, kuros dzīvo apmēram divi miljoni cilvēku, atkritumu apsaimniekotājiem gada laikā izdodas ietaupīt aptuveni divus miljonus eiro. Latvijā, kur 2018. gadā vides uzturēšanas vajadzībām ir paredzēti tikai 0,6% valsts budžeta naudas, tas ir ļoti svarīgi.
Ievietojot šķirotos atkritumus konteinerā, svarīgi atcerēties, ka dzeltenais konteiners paredzēts plastmasai, zaļais – stiklam, zilais – papīram un kartonam.
PĀRSTRĀDEI DER LIELĀKĀ DAĻA SADZĪVES ATKRITUMU
Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma "Zaļā josta" mārketinga vadītāja Laima Kubliņa "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja, ka gandrīz visas Pierīgas apdzīvotās vietas sedz atkritumu apsaimniekošanas tīkls. Daudzviet arī darbavietu tuvumā ir punkti šķirotajiem sadzīves atkritumiem ar konteineriem papīram un kartonam (konteiners zilā krāsā), kā arī izlietotajam plastmasas un stikla iepakojumam (konteineri dzeltenā un zaļā krāsā). Gandrīz visos Pierīgas novados ir arī šķiroto atkritumu savākšanas laukumi, no kurienes tur savāktais aizceļo vai nu uz pārstrādes uzņēmumiem, vai tiek tālāk nodots utilizācijai vai uzglabāšanai atkritumu poligonos.
Tā kā šķirotie atkritumi tiek vākti un pārstrādāti bez maksas, ja atkritumu šķirošana kļūst par dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu, izmaksas par atkritumu nodošanu privātpersonām samazinās par trešo daļu. "Tātad par labu atkritumu šķirošanai balsojam katrs ar savu maciņu," piebilst "Zaļās jostas" pārstāve, apstiprinot atkritumu šķirošanas ekonomiskos ieguvumus.
LAI DARVAS PILIENS NESABOJĀ MEDUS MUCU
L. Kubliņa uzsver, ka visplašākā atkritumu grupa – apmēram trešā daļa līdz pat pusei no mājsaimniecību kopējās sadzīves atkritumu plūsmas – ir izlietotais preču iepakojums. Lielākā daļa no tā – plastmasas maisiņi, stikla un plastmasas pudeles, dažādas kastītes, ietinamais papīrs, plēves – der otrreizējai pārstrādei. Piemēram, plastmasa no PET pudelēm ir otrā vērtīgākā izejviela pēc alumīnija.
Vienlaikus L. Kubliņa atgādina, ka atkritumu šķirošana prasa zināmas iemaņas un dažu noteikumu iegaumēšanu. Piemēram, stiklam domātajos konteineros kopā ar pudelēm un burciņām nevajag mest stikla vāzes un figūriņas, eļļas un keramikas balzama pudeles, spoguļu vai auto stiklus – tātad tādus stikla izstrādājumus, kam ir speciāls pārklājums vai kuros iestrādātas drošības plēves. Tur nevajag mest arī, piemēram, parastos logu stiklus un dienasgaismas jeb luminiscentās spuldzes, jo tās satur dzīvsudrabu, tāpēc nododamas atkritumu šķirošanas laukumā pie kaitīgajiem atkritumiem. Jau veikalā, pērkot spuldzi, vajadzētu aplūkot tās iepakojumu. Ja uz kastītes ir uzzīmēts pārsvītrots atkritumu konteiners, pēc izdegšanas spuldzīte kļūst par bīstamu atkritumu. Savukārt salīdzinoši nesen sadzīvē ienākušās LED spuldzes vismaz pagaidām var izmest konteinerā nešķirotajiem atkritumiem, jo bīstamību videi nerada.
Izmešanai konteinerā, kas paredzēts plastmasas izstrādājumiem, neder vienreizlietojamās pusdienu termokārbiņas no putuplasta. Materiālu, no kā tās izgatavotas, nepārstrādā kopā ar plastmasu, turklāt pēc izlietošanas tās neviens parasti neizmazgā, tādēļ uz atkritumu konteineru iepakojums ceļo kopā ar ēdiena paliekām. Arī jogurta iepakojumu pirms ievietošanas dzeltenajā, plastmasai paredzētajā konteinerā vajadzētu izskalot, jo pārstrādāšanai domātais iesaiņojums nedrīkst būt ar pārtikas piedevām. Savukārt PET pudeles ieteicams saplacināt, lai tās konteinerā aizņemtu mazāk vietas.
Starp plastmasas izstrādājumiem, kurus apzīmē ar burtiem LDPE – vieglās jeb plānās plastmasas – un HDPE jeb cietās plastmasas, kādi, piemēram, ir jogurta trauciņi, šampūna pudeles un ēdiena uzglabāšanas kārbiņas, pavisam neiederas izlietotās zīdaiņu autiņbiksītes, lai gan kādam var šķist, ka tās izgatavotas no plastmasas.
Lai arī datoru, telefonu un dažādu sadzīves iekārtu, piemēram, tosteru, blenderu, fēnu, korpuss ir no plastmasas, tās kā videi kaitīgas preces un elektroiekārtas jānes uz šķiroto atkritumu laukumu. Tas jādara tāpēc, ka šajās iekārtās ir izmantoti dažādi metāli. Tāpat pirms nodošanas no ierīcēm jāizņem baterijas, kas, tāpat kā, piemēram, automašīnas akumulators, tiek atšķirotas no pārējiem atkritumiem.
Šķiroto atkritumu laukumā var nodot arī vecās auto riepas. Pamestas dabā, riepas lēnām noārdās un, kā jau visi izstrādājumi, kuru pamatā ir no naftas iegūti produkti, sabrukšanas laikā ilgstoši piesārņo vidi. Kā bilst L. Kubuliņa, no auto riepām nav jēgas atbrīvoties, tās, piemēram, aprokot zemē. Riepu dobā konstrukcija garantē, ka, augsnei sasalstot un atlaižoties, tās agri vai vēlu atkal nonāks zemes virspusē.
Arī medikamentus, kam beidzies derīguma termiņš, neatkarīgi no tā, vai tie ir iepakoti zāļu pudelītē vai plastmasas kārbiņā, nevajag mest atkritumu konteinerā vai izliet kanalizācijā. Lielākajā daļā aptieku vecās zāles pieņems utilizēšanai. Turpat var nodot arī vecos dzīvsudraba termometrus. Medikamenti un dažādas ķimikālijas, kā bilst L. Kubliņa, nokļūstot kanalizācijā, kopā ar netīrajiem ūdeņiem var nonākt attīrīšanas iekārtās un iznīcināt baktērijas, kas attīra ūdeni, un tālāk dabā atgriezīsies piesārņots ūdens, bet jebkurš piesārņojums ietekmē arī cilvēkus.
Kā skaidro L. Kubuliņa, šķiroto atkritumu konteineru saturs savākšanas punktos vēlreiz tiek pāršķirots, piemēram, atdalot papīru no kartona un citiem piemaisījumiem, kuri tur nokļuvuši. Tad tiek veidotas otrreizējo izejvielu ķīpas, kuras nogādā pārstrādātājiem Lietuvā, Vācijā, Ķīnā. Pierīgā šādu pārstrādes uzņēmumu nav, bet Latvijā vienīgais atrodas Liepājas pusē. No turienes mūsu valstī pārstrādāta makulatūra jau ar pievienoto vērtību, piemēram, kā olu kastītes jeb bretes, nonāk pat Ķīnas tirgū.
Kamēr Latvijā nav ieviesta dzērienu plastmasas iesaiņojuma depozītsistēma, atliek pašiem to atšķirot no citiem sadzīves atkritumiem, ievietojot dzeltenajā konteinerā, un paturēt prātā, ka tā ir otrā vērtīgākā izejviela pēc alumīnija.
KĀ RODAS IETAUPĪJUMS
Aptaujājot Pierīgas iedzīvotājus, "Rīgas Apriņķa Avīze" noskaidroja, ka Mārupes novadā privātmāju iedzīvotājiem ir divu veidu konteineri: viens nešķirotajiem atkritumiem, kura saturu atkritumu apsaimniekotājs par noteiktu samaksu izved saskaņā ar noslēgto vienošanos; otrs jeb tā sauktais zaļais konteiners paredzēts bioloģiskajiem atkritumiem – nopļautajai zālei, kritušajām lapām un tamlīdzīgiem organiskajiem atkritumiem. Vismaz pusi gada tas netiek regulāri piepildīts, līdz ar to samaksa par tā iztukšošanu netiek prasīta.
Savukārt, kā "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja Saulkrastu novada apkritumu apsaimniekotāja SIA "ZAAO" pārstāve Laura Jegorova, iedzīvotāji ar uzņēmumu var vienoties par individuālu grafiku, kādā atkritumi tiek izvesti. Tas var būt reizi nedēļā, bet ne mazāk kā sešas reizes gadā. Ja kopējā atkritumu konteinerā netiek mests stikls, papīrs un plastmasa, tas pildās lēnāk un retāk arī nepieciešama tā izvešana. Grafiku, izsakot savas vēlmes apsaimniekotājam, var arī mainīt.
Vēl uzņēmuma klienti par pašizmaksu var iegādāties atsevišķu konteineru šķirotajiem atkritumiem, kurā uzkrāt atšķiroto papīru, kartonu un metālu vai plastmasu. Tā saturs tiek izvests bez maksas.
L. Jegorova skaidro, ka atkritumu šķirošana ir kļuvusi par viņas ģimenes paradumu. Viss, kas der otrreizējai pārstrādei, piemēram, papīrs, stikls, plastmasa, metāls, jau gadiem vairs netiek mests nešķiroto atkritumu konteinerā. Tā kā ģimene dzīvo privātmājā, bioloģiskajiem atkritumiem ir izveidota komposta kaudze. Savukārt nolietotās elektroierīces, automašīnas riepas, izlietotās baterijas viņi divas trīs reizes gadā ved uz šķiroto atkritumu laukumu. Šādi rīkojoties, maksa par atkritumu apsaimniekošanu ir sarukusi vairāk nekā par trešdaļu.
Jautāta, vai labo gribu šķirot atkritumus neaptumšo aizvien pieaugošais dabas resursu nodoklis, kas tiek pieskaitīts rēķinam par atkritumu izvešanu, un fakts, ka jau pērn tieši uz pusi palielinājās izmaksas par vienas tonnas atkritumu apglabāšanu poligonā, kas tāpat atsaucas uz komunālajiem maksājumiem, L. Jegorova teic, ka labāku stimulu atkritumu šķirošanai pat nevar vēlēties, jo jāsaprot: jo mazāk būs nešķiroto atkritumu, jo mazāka būs maksa par to izvešanu. Tas nopietnāk liek padomāt ne tikai par vides nākotni, bet arī par saprātīgu naudas tērēšanu.
AR KO SĀKT? PERSONĪGĀ PIEREDZE
Baterijas. Tā kā ikdienā lietoju rīkus, kurus darbina baterijas, piemēram, diktofonu, dažādas tālvadības pultis, bet mājās tādas pašas baterijas darbina pulksteņus, bērnu rotaļlietas un citas ierīces, izlietotās baterijas iekrājas ātri un pietiekami lielos daudzumos. Jau vairākus gadus tās krāju īpaši šim nolūkam atvēlētā kārbā, kuras saturu reizi trīs četros mēnešos nesu uz izlietoto bateriju konteineru tuvākajā lielveikalā. Tādi konteineri ir arī degvielas uzpildes stacijās un pat valsts iestādēs.
Līdzīgi rīkojas lielākā daļa "Rīgas Apriņķa Avīzes" aptaujāto Pierīgas iedzīvotāju, kuri nevēlas, lai izlietoto bateriju atliekas nonāktu vidē. Ļoti reti ir dzirdama atbilde, sak, vai tad es vienas baterijas dēļ iešu pa puspasauli skraidīt!
Makulatūra. Ikdienā iekrājas arī daudz visādu papīru – gan vecas avīzes un žurnāli, gan lielveikalu reklāmas izdevumi, arī pārtikas produktu papīra vai kartona iesaiņojuma kārbas. Tās es izjaucu un lieku kopējā kaudzītē, kur nonāk faktiski visi papīri, kas nav taukaini vai piesūkušies ar dažādām ēdienu atliekām. Reizēm kaudzītē nonāk arī kāda grāmata, kas padomju gados tika izdotas lielos metienos un tagad vairs nav interesantas nedz lasīšanai, nedz kā bibliogrāfisks retums.
Pierīgas novadu privātmāju iedzīvotāji "Rīgas Apriņķa Avīzes" veiktajās aptaujās visbiežāk norāda, ka papīrs parasti tiek atšķirots no pārējās atkritumu masas un sadedzināts.
Plastmasa. Patiesībā nav nemaz tik grūti tukšu minerālūdens vai kolas pudeli saplacināt un ievietot, piemēram, no veikala pārnestā iepirkumu maisiņā. Arī tas drīkst atrasties plastmasai domātajā dzeltenajā atkritumu konteinerā. Galvenais, ka PET pudeles, kas tur nonākušas, pēc tam aizceļo uz pārstrādes rūpnīcu, nevis paliek mētājamies dabā.
Iespējams, nākotnē aina plastmasas pudeļu apsaimniekošanā varētu mainīties, ja beidzot tiktu ieviesta dzērienu plastmasas iepakojuma depozītu sistēma, proti, pudeles par naudu varētu atdot atpakaļ tirgotājam, kā tas jau gadiem notiek, piemēram, Igaunijā.
