Latviešu valodu dzird aizvien biežāk
Jau septiņus gadus rīdzinieces Everitas Ludiņas ģimene par savām mājām sauc Salaspili. Pārceļoties šurp no Rīgas un apgūstot jauno dzīves telpu, sākotnējās sajūtas bijušas jocīgas: "Nebiju pieradusi, ka apkārt ir tik daudz krievvalodīgo. Tagad latviešu valodu dzird arvien vairāk, bet kādreiz apkārt izteikti dzirdēju krievu valodu." Ar novada pašvaldības paveikto Salaspils iedzīvotāju labā Everita ir apmierināta – pilsēta arvien vairāk tiek sakopta, ir attīstīta Daugavas pludmales peldvieta. "Kultūras namos ir pieejama plaša kultūras pasākumu programma. Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī ir ideāla vieta pastaigām." Pa šiem sešiem gadiem Everita ir iemīlējusi Salaspili un sauc sevi par šīs pilsētas patrioti.
Sākumā ļoti nepatika
Anitu Irbīti uz Salaspili savulaik atvedusi mīlestība – šeit dzīvojis viņas tolaik vēl topošais vīrs, un arī Anita pārcēlusies uz dzīvi Salaspilī. Sākumā gan viņa par šo pilsētu sajūsmā nav bijusi: "Man Salaspils ļoti nepatika. Braucot pa Daugavpils šoseju un redzot tās HES daudzstāvu mājas, ārējās trubas, likās – nav neglītākas vietas, kur apmesties, un tas, kurš to projektējis, ienīst cilvēkus un visu skaisto. Bet ar Salaspili ir kā ar kastani – no malas spurīgs un ass, bet, ja pietiek dūšas iet dziļāk, tad atklājas šarms!"
Visa Irbīšu ģimene – gan nepilnu gadu vecais dēliņš Pauls, gan ģimenes mīlulis Vudijs – novērtē svaigo gaisu un meža tuvumu, kā arī plašumu, kur bērniem rotaļāties. "Šeit ģimenes cita citu pazīst. Nav tik tuvas attiecības kā lauku ciematos, bet arī ne tik anonīmas kā Rīgā, kur cilvēki nesveicinās, pat kāpņu telpā satiekoties." Anita teic, ka viņai ļoti patīk šīs pilsētas temps: "Hop! – esi veikalā, hop! – zemnieku labumu veikaliņā, un pēc piecām minūtēm jau esi mājās."
Anita Irbīte ir iemīļojusi Salaspili, kaut sākumā neticēja, ka tas notiks. Irbīšu ģimenes plānos ir uzcelt pašiem savu māju tepat Salaspils novadā.
Domes priekšsēdētājs sadzird bērnu vēlmes
Novada pašvaldības darbu, vismaz jautājumos, kas kopīgi risināti, Anita Irbīte vērtē pozitīvi: "Pie mūsu mājām savulaik bija plānots celt riepu pārstrādes rūpnīcu, bet mēs savācām visu kaimiņu parakstus "pret", aizstāvējām savu pozīciju, un to ņēma vērā. Uzrakstījām kolektīvo iesniegumu, ka nepieciešams sakārtot ietvi uz mūsu māju, un nesen saņēmām vēstuli no domes, ka tas tiks iekļauts plānā un budžetā." Nesen Salaspilī atklāts peldbaseins. "Sākotnēji biju skeptiska," atzīst Anita, "domāju: kam mums baseins, ja Rīga pilna ar tiem? Bet tagad to novērtēju." Arī pašvaldības policija esot gādīga: "Izbrauc pat vientuļākos ceļus, kur daži cūkmeni izmet to, kas mežam nu galīgi nav vajadzīgs."
Pašvaldības darbinieku pretimnākšanu un atvērtību novērtē gan Irbīšu ģimene, gan līdzcilvēki: "Mums pagalmā ir rotaļu laukums, kam vajadzēja atjaunot krāsojumu. Sētas bērni paši uzrakstīja iesniegumu domes priekšsēdētājam. Viens tētis to nogādāja domei, un priekšsēdētājs novīzēja, iedeva naudu krāsām un vēl pierakstīja klāt, ka jāievēro drošības pasākumi krāsojot. Bērniem bija vesels projekts: izdomāt krāsas, sadalīt darbus un pašiem krāsot. Vecākiem pēc tam bija bērnu mazgāšanas projekts."
No bijušās kordziedātājas laikiem Anita atminas, ka savulaik koris jutis netaisnību, kad dejotāji tikuši pie tik daudz un labiem tērpiem, bet korim naudas tērpiem nepieticis ilgus gadus. "Nezinu, kā ir tagad, bet domei kā labai mātei visi savi pašdarbības kolektīvi jāmīl vienādi."
Patriotisms: justies piederīgam un noderīgam Latvijai
Anita ir aktīvi dziedājusi gan koros Rīgā, gan Salaspils lībiešu korī „Lōja". Tas bijis labs sākums labām draudzībām un sakariem Salaspilī, jo tur satikusi gan bērnudārza audzinātājas, gan skolotājas, gan mediķus. Ikdienas gaitās viņa ar saviem mīļajiem izmet loku līdz lielveikalam, zemnieku labumu veikaliņam, aizbrauc uz baseinu, sporta centru. "Kultūras namā "Rīdzene" notiek forši koncerti," priecājas Anita. "Esmu deklarējusies Salaspilī, izņēmu caurlaidi un varu ar mazo staigāt pa Botānisko dārzu bez maksas katru dienu."
Anita teic: "Man ir svarīgi palikt Latvijā, jo šeit ir viegli dzīvot, saprasties, jūtos te piederīga un noderīga. Mani neuzrunā sacensība, kura vieta vai cilvēki ir labāki. Man patriotisms ir mīļums, gādība un laipnība pret apkārtni un cilvēkiem, kas izpaužas ikdienā. Arī gatavība prasīt no sevis atbildību, ka es nepieļauju, lai ar šo vietu un cilvēkiem notiek sliktas lietas. Šādi skatoties, katru dienu ir iepējas censties vēl un vēl. Man mīļa ir visa Latvija."
Krievvalodīgo integrēšanos īsti neveicina
"Man apkārt vienmēr bijuši pārsvarā jauki, atvērti un sirsnīgi cilvēki neatkarīgi no tautības. Un to es varu teikt arī šobrīd," saka Salaspils 1. vidusskolas skolotāja Valda Kublicka. Valdas kundze Salaspilī dzīvo jau 28 gadus un strādā par sporta un veselības mācības skolotāju. Darbs paralēli notiek arī Salaspils 2. vidusskolā, un Valdas kundze teic, ka pedagogi šajā skolā ir ļoti jauki, tomēr krievvalodīgo integrēšanos īsti neveicina: "Vēl arvien ir dzirdama krievu valoda, īpaši starpbrīžos. Arī kolēģi savā starpā runā krieviski. Mūsu skolas audzēkņi arī sevišķi neilgojas sadarboties. Paldies Dievam, skolu savstarpējie kautiņi gan ir zuduši."
Valdas kundze stāsta, ka arī ikdienā, piemēram, veikalos, vēl arvien var sastapt darbiniekus, kuri nevēlas vai nespēj sarunāties latviski. Salaspils pašvaldība gan cenšoties "salīmēt" latviešu un nelatviešu sabiedrību, bet laikam nepietiekami. "Mums vēl arvien ir šie "krievvalodīgie" bērnudārzi, treneri," saka Valda Kublicka.
Lai arī Salaspilī dzīvo teju trīsdesmit gadu, par Salaspils patrioti Valda sevi uzskata daļēji: "Man šeit ir iespēja būt kopā ar fantastiskiem skolēniem, viņu vecākiem. Ir labas atmiņas un emocijas. Jūtos labi, dzīvojot savā HES rajonā, tomēr mana sirds vairāk saistīta ar Lielvārdi, ar mātes mājām, kas palikušas mantojumā."
Priecājas par 1. vidusskolas vides projektu
Savulaik, uzsākot darbu Salaspils 1. vidusskolā, Valda Kublicka saņēmusi solījumu par stadiona būvniecību. Kad tas beidzot uzbūvēts, prieks par to nav bijis tik liels, kā cerēts, jo projekts nav pietiekami kvalitatīvs. V. Kublicka nav apmierināta ar līdzekļu ieguldījumu projektos, kuros redzami trūkumi, un tādu netrūkstot nedz stadionam, nedz arī sporta centram. "Salaspilī joprojām trūkst gan autostāvvietu, gan bērnudārzu, bērnu laukumiņu un apstādījumu," saka Valdas kundze. Toties 1. vidusskola varot lepoties ar Lauku ielas korpusa fantastiski iekāroto apkārtni ar interaktīvām "stacijām". "Arhitekte ir ņēmusi vērā un iedzīvinājusi dabā arī manas kā sporta skolotājas ieceres. Mūsu skolas apkārtne šobrīd noteikti ir viena no skaistākajām un bērniem interesantākajām vietām," par paveikto priecājas skolotāja.
V. Kublicka ir devusi savu ieguldījumu Salaspils sportiskā gara uzturēšanā. "Ļoti priecājos, ka man izdodas pārliecināt jauniešus nodarboties ar sportu un iemīlēt to. Pateicoties Ogres frisbija komandai "Moments", varu lepoties, ka esmu ieguldījusi savu daļu darba Salaspils frisbija kluba dibināšanā, kuru šobrīd pazīst ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē. Savu darbu veltu Salaspilij."
Valda Kublicka ir lepna par saviem sportiskajiem jauniešiem – Salaspils 1. vidusskolas komanda novembrī jau ceturto gadu pēc kārtas izcīnīja zelta medaļu Latvijas jaunatnes frisbija čempionātā jauktajā grupā.