Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lai gan viņam vēl nav bijusi pieredze Zemessardzē, citi bataljonu komandieri brīdinājuši, ka būt par Zemessardzes bataljona komandieri ir tas pats, kas būt ārvalstu misijā, kur dienests ir katru dienu un brīvdienas nav ierasta lieta.

To Jānis Rutkovskis izjuta jau pirmajās dienesta dienās bataljonā, jo piektdienā pēc svinīgās komandiera maiņas ceremonijas pievienojās zemessargiem trīs dienu mācībās turpat bataljona tuvējos mežos Mārupes novadā, kur tika trenēta bāzes aizsardzība. Bet pirms tam jaunais bataljona komandieris atvēlēja laiku sarunai ar portālu "Apriņķis.lv".

– Kā izvēlējāties kļūt par karavīru?

– Kad absolvēju skolu Valmierā, mamma vēlējās, lai kļūstu par juristu vai ekonomistu, bet man pašam likās interesantāk kļūt par virsnieku, tāpēc, nemaz nemēģinot iesniegt dokumentus citās augstskolās, devos uz Aizsardzības akadēmiju. Tas bija patstāvīgs lēmums, ko nevienu mirkli nenožēloju.

– Tātad jūs esat valmierietis?

– Tā sanāk, bet, kopš sāku studēt akadēmijā, dzīvoju Rīgā. Te ir mana ģimene – sieva un dēls, kurš nupat uzsāka skolas gaitas pirmajā klasē.

– Kā veidojās jūsu militārā karjera?

– Pēc Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolvēšanas dienēju Gaisa spēkos – lielākoties sevi attīstīju gaisa telpas novērošanā, strādājot Gaisa operāciju centrā, kur sāku kā operators un beidzu kā operāciju centra priekšnieks. Pēc tam mani pārcēla uz Nacionālo bruņoto spēku Apvienoto štābu, kur sagatavojos misijai Afganistānas ziemeļu reģiona multinacionālajā apvienotajā operāciju centrā. Pēc misijas 2013. gadā turpināju dienēt Apvienotajā štābā – strādāju kaujas atbalsta pārvaldē, kuras atbildībā bija pretgaisa aizsardzības, artilērijas un gaisa atbalsta sauszemes spēkiem jomu attīstība Bruņotajos spēkos.

– Tātad pretgaisa aizsardzības bataljona komandiera postenis ir loģisks turpinājums iepriekšējam dienestam un gūtajai pieredzei.

– Gandrīz tā sanāk, bet līdz šim mans darbs bija saistīts ar cīņu no gaisa pret zemi, tagad – no zemes pret gaisu. (Smejas)

– Kādas ir sajūtas, uzsākot pildīt bataljona komandiera pienākumus?

– Zemessardzes bataljona komandiera amats ir liels pagodinājums. Patiesībā jebkurš komandiera amats ir pagodinājums, jo ne visi karavīri kļūst par komandieriem. Man ir dots uzticības kredīts. Tas ir liels gods būt zem vienības karoga un vadīt karavīrus.

– Kādas bija sajūtas brīdī, kad ceremonijā turējāt bataljona karogu?

– Pati ceremonija jau ir tikai tehniska izpilde. Svarīgāk ir tas, kā es uztraucos un jutos pirms tam. Izrādītais gods radīja milzīgu aizkustinājumu un emocionālu saviļņojumu. Pateiktie zvēresta vārdi patiesībā nemaina cilvēku. Zvēresta nozīme manī un jebkurā karavīrā ir jau no pirmās dienesta dienas. Tā ir pārliecība – ko katrs vēlas darīt un kāpēc viņš ir karavīrs. Tā ir iekšēja sajūta, kāpēc katrs ir izvēlējies, kā zvērestā teikts, nežēlojot spēkus un veselību, būt gatavam ziedot dzīvību un aizsargāt Latviju. Karavīram tie nav tikai vārdi.

– Arī misija Afganistānā ir apliecinājums gatavībai aizsargāt Latviju...

– Dienestu Afganistānā uzskatu par normālu dienesta gaitu, kas jāveic jebkuram, kurš vēlas attīstīt savu karjeru, iegūt pieredzi un kļūt vairāk funkcionāli izmantojams šeit Latvijā. Tā ir neatsverama pieredze jebkuram karavīram. Protams, arī tas, ka mēs dodamies starptautiskajās misijās, ir ieguldījums Latvijas drošībai.

– Kādi būs jūsu pirmie darbi jaunajā amatā?

– Šobrīd priekšā gūzma dažādu mācību, kas jau ir saplānotas iepriekšējā komandiera laikā. Savas idejas varēšu sākt īstenot tikai no nākamā gada, kad mēs plānosim, ko un kā darīsim. Protams, mans galvenais uzdevums ir turpināt iepriekšējā komandiera Aivara Krjukova iesākto darbu, ņemot vērā, ka tas ir veikts augstā līmenī. Līdz ar to es nedrīkstu nolaist latiņu zemāk. Plānoju uzsākt tādas lietas, kas vēl ir uzlabojamas. Piemēram, vēlamies koordinētāk iesaistīties komunikācijā ar civilajām organizācijām – pašvaldībām, policiju un citām –, lai saprastu, kā mēs viens otru varam atbalstīt gan miera, gan kara laikā. Svarīgi ir šīm institūcijām izskaidrot mūsu lomu, lai tās izprot, kā var mūs izmantot, varbūt arī atbalstīt, un kā mēs varam viņus vairāk atbalstīt nepieciešamības gadījumā.

Bataljona ietvaros mans galvenais uzdevums ir militārā apmācība – pretgaisa aizsardzības spēju attīstība, individuālā un kolektīvā apmācība.

– Ceremonijā teicāt, ka sāksiet ar komandas veidošanu. Kā tas izpaudīsies?

– Komandu tā vienkārši nevar veidot pēc algoritma, kas obligāti jāievēro. To var veidot tikai ar personīgo piemēru, daudz prasot no sevis un no padotajiem, bet tajā pašā laikā respektējot viņus un neprasot vairāk kā no sevis.

Man visu laiku jābūt pie sava bataljona, pie saviem zemessargiem. Tas ir viens no lielākajiem maniem izaicinājumiem, jo atšķirībā no citiem amatiem, kuros esmu dienējis līdz šim, Zemessardzē ļoti daudz laika dienestam tiek veltīts tieši nedēļas nogalēs. Tas nozīmē, ka jārēķinās ar režīmu, kad gandrīz neviena diena nav brīva. Tomēr esmu pārliecināts – jo vairāk atdosi no sevis, jo vairāk komanda nāks pie tevis, jo redzēs, ka tā nav tikai viņu darīšana, bet mūsu kopējā.

Protams, svarīgi ir runāt ar cilvēkiem, rīkot komandas saliedēšanas pasākumus un komunicēt ar visiem, skaidrot, ko un kāpēc mēs darām, lai katrs jūt, ka ir zobrats kopējā mehānismā un kāpēc tieši viņš ir nepieciešams.

Iepriekš:

Zemessardzes bataljona komandieris Mārupē nodod stafeti nākamajam