Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Te nu mums jāgādā, lai tas tā nebūtu.

Higieniski dzīvot nozīmē vispirmā kārtā dabīgi dzīvot. Lai to varētu izdarīt, mums jānodziļinās dabas izpratnē, jāmācās sekot viņas mājieniem un pildīt viņas nepārkāpjamos baušļus. Citādi visas higieniskās pamācības un priekšraksti paliek neauglīgi un nedzīvi.

Tautas mutē gadu desmitus un simteņus glabājas gudri teicieni un sentences par to, ka maize un ūdens, resp. vienkārša pārtika dara sārtus vaigus, ka svaigs gaiss un fizisks darbs laukā, pļavā, mežā spēcina miesu un uztura mošu garu, ka vaļīgais laucinieku apģērbs un basas kājas veselīgāki par pilsētas modes uzvalkiem un apaviem.

Kurš visvienkāršākais cilvēks nemācēs jums stāstīt tīri gudras lietas par tīrības nozīmi pie savas miesas, apģērba, dzīvokļa un tuvākā apkārtnē? Kas nav dzirdējis par alkohola, tabakas un citu baudas vielu kaitīgumu, par naktsmiera svētību personīgā un mājas dzīvē, par to, ka dzimumdzīves izvirtība un citas neapvaldītas kaislības ruinē cilvēka miesu un kropļo garu?

Tas viss sen zināms, sen daudzināts un dažnedažādos variantos tulkots, sludināts. Bet panākumi? Nav lieli.

Ikkurš laucinieks, kas gadu gadiem baudījis klusas, pārtikušas lauku dzīves laimību ziedošu dārzu un viļņojošu druvu vidū, bez mazākās apdomas pie pirmās iespējas metīsies pilsētas dzīves virpulī, uzņemsies visādas pienākumu grūtības, ziedos savu neatkarību, patstāvību, citreiz savu sirdsskaidrību un pasaules uzskata viengabalainību, lai tikai tiktu projām no tīrā gaisa, rupjās barības, fiziskā darba, lauku vienmuļības pie pilsētas baudām un uzdzīves. Par sārtajiem vaigiem, varonīgo miegu, milzu ēstgribu un vingrajiem muskuļiem viņš nedod vairs ne vērdiņa, kad izredzes pelnīt naudu un baudīt, skurbt, sadegt, lai pēc tam kaut ūdensplūdi.

Kur tad nu paliek gudrās ziņas un veselīgais saprāts? Arī pašā lauku dzīvē. Kur te ir tā daudzinātā tīrība un veselīgā vienkāršība, sātība un mērenība? Tā zūd ar katru dienu. Arī lauku dzīve modernizējas, t.i., aiziet no vienkāršās dabas dzīves, laktoveģetariskās barības, vaļīgā apģērba, gausības un sātības uz pilsētas ieradumiem, gaļas barību, modes apģērbiem un neapvaldītu baudu kāri.

Par to gādā daudzi jo daudzi faktori. Šo ļaunumu pūlas paralizēt dažādas organizācijas, kas spraudušas sev par mērķi sargāt un vairot tautas veselību. Viņas sarīko priekšlasījumus, izstādes, demonstrējumus un izplata attiecīgu literaturu. Šādā ceļā var vienu, otru ierosināt uz pārdomāšanu un jaunas dzīves uzsākšanu, var klaidēt aizspriedumu miglu, modināt veselīgas un laimīgas dzīves ilgas, var vairot to ļaužu skaitu, kam sirdis silst par savas tautas fizisko un morālisko labklājību, tautas dzīvā spēka stiprināšanu.

Bet īstu pamatu šis darbs atradīs tikai sistematiskā izglītībā un audzināšanā, kas vienīgi spēj padarīt sekošanu higienas likumiem arī plašākās aprindās par dzīves nepieciešamību, loģiskām sekām no cilvēka domāšanas kārtības.

Še atveras vecāku mājai un skolai svarīgais uzdevums un svētīgais darba lauks ievadīt nākošos pilsoņus dabas un sava organisma izpratnē un mācīt savu dzīvi iekārtot saskaņā ar tām atziņām, ko sniedz dabas zinātnes."