Nav runa par to, ka politiķu viedoklis būtu mazāk svarīgs – galu galā viņi pieņem lēmumus par likumdošanas, t.sk. tieslietu jomu regulējošās, izmaiņām. Runa ir par to, ka politiķi nereti dzīvo, tēlaini izsakoties, informatīvo ziņojumu un konferencēs nolasīto runu līmenī, kurā paslīd garām ikdienā balstīta reālā situācija.
– Publiskajā telpā ir nostiprinājusies tēze, ka tiesvedības Latvijā ilgst nepieņemami ilgi. Iespējams, bet tā tas nav tikai Latvijā. Es saprotu, ka tas ir vājš mierinājums, bet, piemēram, Itālijā nu jau ekspremjers Berluskoni tiesājas gadiem, un ne vienmēr tāpēc, ka pats būtu speciāli vilcis garumā.
– Var piekrist, ka tas nav tikai Latvijas fenomens. Tas novērojams gan pieminētajā Itālijā, gan Lietuvā, gan Šveicē. Arī citur. Un pat grūti dot skaidru recepti tam, kā ar šo situāciju cīnīties. Pirmais, ko gribētu pieminēt, ir tas, ka tiesu ieilgšanu nereti veicina tas, ka uz tiesas sēdēm nenāk liecinieki. Daudzi negrib iesaistīties kaut kādā procesā, kas viņus personīgi neskar, kas nav nekas patīkams utt. Cilvēciski to pat var saprast. Tomēr, manuprāt, iespējami divi veidi, kā šo situāciju uzlabot.
Pirmais. Bieži vien liecinošās personas būtībā neko par iespējamo noziedzīgo nodarījumu liecināt nevar. Policija kaut kur kaut kad šādas personas ir nopratinājusi, un tālāk, jau noformējot lietu uz tiesu, prokuratūra nepaskatās, cik reāli nozīmīgs tai ir šis liecinieks. Nepaskatās, atstāj un pēc tam tiesā uzstāj, ka ir jānopratina visi apsūdzības liecinieki. Lai gan dažkārt tas nevienam nav vajadzīgs un neko nepierāda. Man ir klusas aizdomas, ka tas attiecas arī uz šobrīd skatāmo t.s. Zolitūdes lietu, jo dažām liecinošām personām, arī nostājoties valsts apsūdzības interešu pozīcijā, es jēgu nesaredzu.
Otrais. Ir mazliet jāpagroza likums un jau pirmstiesas izmeklēšanā jāļauj piedalīties arī aizstāvim. Tas nozīmē, ka jau šajā posmā aizstāvim būtu iespēja uzdot visus viņu interesējošos jautājumus. Būs saglabāts šis līdztiesības princips, ka gan apsūdzība, gan aizstāvība uzdod savus jautājumus, un tad varbūt atkal atkritīs nepieciešamība daudzus lieciniekus saukt uz tiesu. Jo jautājumi jau būs uzdoti. Ja tas nenotiek, tad, protams, liecinieki uz tiesas sēdi tiesai ir jāsauc, jo apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvību. Lai gan man kā aizstāvim varbūt ir viens, divi jautājumi, kurus es jau sen būtu uzdevis.
Šī ideja tiek noraidīta, apgalvojot, ka tad advokāti pilnīgi noteikti nopludinās informāciju, ka tad advokāti savu klientu interesēs šiem cilvēkiem pilnīgi noteikti mēģinās nodarīt kaut kā pāri...
Manuprāt, šādas aizdomas un bažas ir veltas. Es saprotu, ka var būt lietas, kurās kāds liecinieks patiešām ir ļoti svarīgs un sargājams, tomēr, manuprāt, vienmēr var izstrādāt procedūru, lai problēmu nebūtu.
– Esmu dzirdējis viedokli, ka tiesvedības ievelkas arī tādēļ, ka apsūdzošā puse, piemēram, norādot, ka radušies jauni apstākļi, faktiski var lietu, atvainojos par žargonu, pastiept.
– Īsti negribētu piekrist. Piemēram, ir drošības līdzeklis un mantas apgrūtinājums. Un termiņi tiem ir likumā noteikti. Pēc termiņa beigām šie ierobežojumi ir jāatceļ. Paliek tāda lieta kā statuss. Piemēram, cilvēkam atceļ minētos divus ierobežojumus, bet aizdomās turētā statuss paliek. Arī ja lieta tiek izmeklēta līdz pat noilguma termiņa iestāšanās brīdim. Teorētiski šim statusam cilvēkam dzīvē nevajadzētu traucēt. Teorētiski.
Praktiski pieļauju, ka var būt gadījumi, kad kādam atteikta iespēja ieņemt, piemēram, kādu amatu, jo, raugi, šis kāds ir aizdomās turētais. Piemēram, savulaik toreizējais premjers Dombrovskis par kādu cilvēku izteicās, ka šo cilvēku nevar iecelt par administratoru kādai likvidējamai bankai, jo šis cilvēks, redz', esot bijis aizturēts un apcietināts. Lietu gan pret šo cilvēku izbeidza, turklāt izbeidza reabilitējošu motīvu dēļ. Un konkrētajā gadījumā valstij paveicās, ka šis cilvēks negribēja pēc tam tiesāties un prasīt kādu kompensāciju.
Es saprotu jautājumā ietverto tēzi, kuru, nedaudz vulgarizējot, varētu pārformulēt tā: ja trīs gadu laikā izmeklēšana neko nav atradusi, jāpieliek punkts, un lieta ir izbeidzama. Gan piekrītu, gan nepiekrītu. Nepiekrītu tādēļ, ka var gadīties, ka ir bijušas kādas manipulācijas, un tikai tādēļ, ka izmeklēšana ieilgst, apsūdzība pret kādu cilvēku nebūtu izbeidzama.
– Runa ir par to, ka var būt objektīvi apstākļi, kāpēc izmeklēšana ieilgst – piemēram, nav sevišķi atsaucīgas prasītās informācijas sagādāšanā kādas institūcijas ārvalstīs. Bet tad izmeklētājs norāda uz iemesliem, kādēļ izmeklēšana pagarināma, un viņa argumenti tiek izvērtēti.
– Kas tiek izvērtēts šobrīd? Faktiski tiek izvērtēta nepieciešamība turpināt apcietinājumu. Reizi divos mēnešos, ja nav bijis personas attiecīgs iesniegums, tiesa pēc savas iniciatīvas sasauc sēdi, lai izvērtētu, vai ir nepieciešams turpināt apcietinājumu. Savukārt ikreiz motivēt, rakstot kārtējo papīru, ka, redziet, es neesmu saņēmis informāciju no tādas un tādas valsts, tāpēc lūdzu pagarināt termiņu... Tas nozīmē stundu, kas nepieciešama, lai policijas darbinieks to uzrakstītu, vismaz stunda ir nepieciešama uzraugošajam prokuroram, kurš tātad varētu "garināt" izmeklēšanas termiņu, lai ar šo papīru iepazītos. Ko mēs ar to iegūsim? To, ka lietas Latvijā izmeklē tik ilgi, jo trūkst resursu un kvalifikācijas, mēs tāpat zinām.
– Par izmeklēšanas kvalitāti mēs vēl varam parunāt, bet arī tādēļ, ka lietu iztiesāšana Latvijā ir tik ilga, sabiedrībā parādās neticība tam, ka spriedums būs, pirms iestājas noilgums, un rezultātā ir iniciatīva parakstu vākšanas formā internetā noilguma jēdzienu pārskatīt.
– Es tomēr nevar piekrist tam, ka vispār nepastāv kādi noilguma termiņi. Protams, ir virkne noziedzīgu nodarījumu – noziegumi pret cilvēci, piemēram, – kuriem noilgumam nav jābūt. Var paskatīties gadījumus, kad runa ir par prettiesisku nonāvēšanu, slepkavību, bez vainu mīkstinošiem apstākļiem. Varbūt šādiem gadījumiem varētu noilguma jēdzienu pārskatīt. Bet nevajadzētu krist galējības un pārskatīt pārāk plašam nodarījumu lokam. Kaut tāda iemesla dēļ kā – klausieties, kur mēs to visu, šo lietu materiālus, glabāsim?
Turklāt nemānīsim paši sevi. Piemēram, ievārījuma burkas zādzība... Labi, var tai noņemt noilgumu, to var atdot atkal izmeklētājam. Rezultātā viņam būs 3000 lietu, un nez kādēļ liekas, ka viņš tās tāpat nepāršķirstīs. Nu nepāršķirstīs taču! Atļaušos būt skeptisks arī attiecībā uz tādiem gadījumiem, kas laiku pa laikam parādās ārzemju presē, kad cilvēks, teiksim, 40 gadu vecumā nāk ar paziņojumu, ka mācītājs pret viņu, kad viņam bija 16 gadu, slikti izturējies. Un nu, pēc 24 gadiem, ir jārīkojas.
Es vēl saprastu, ka šis simboliskais cilvēks nav runājis, sūdzējies vecumā no 16 līdz 25 gadiem. Bet kāpēc viņš nav rīkojies arī 30–35 gadu vecumā? Turklāt vēl ir liels jautājums, vai pēc tik ilga perioda mācītāja nodarījumu vispār var pierādīt... Līdz ar to es vienkārši neredzu jēgu noilguma atcelšanai ārpus tiem nodarījumiem, kuriem likums noilgumu neparedz jau tagad.
– Ir situācijas, kad valsts, vēršoties pret indivīdu, galu galā izrādās kļūdījusies. Gadās. Jautājums ir, cik adekvāta ir kompensācija, ko indivīds saņem par valsts kļūdu?
– Nu, man nav īsti pieņemamas dažas gaisā virmojošas idejas, ka neatkarīgi no tā, cik daudz šis nepareizi notiesātais cilvēks, sēžot cietumā, būtu varējis nopelnīt šajā laikā, viņam kompensācija būtu minimālās algas apmērā. Advokātu tu vari izvēlēties, kādu vien vari pats atļauties, bet, ja nu vēlāk izrādīsies, ka esam kļūdījušies, mēs tev izdevumus kompensēsim apmērā, kas atbilst valsts garantētās juridiskās palīdzības apmaksai. Manuprāt, tas nav pareizi. Ja tu – šajā gadījumā valsts – pieļauj kļūdas, tev par tām ir jāatbild tāpat kā šīs valsts iedzīvotājam.
Pilnu interviju lasiet 20. jūnija laikrakstā "Kodols".