Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Piemiņas akmeņi nu jau zudušai pasaulei – Doles salas augšgala, Ķekavas un Salaspils puses Daugavas krastu mājām un Sv. Jura baznīcai – savu vietu ieņēma, jau sagaidot Muzeju nakti. Šonedēļ tika pielikts punkts ansambļa vides labiekārtošanas darbiem. No smalkiem dolomīta akmentiņiem apkārt piemiņas akmeņiem, kas simbolizē virs ūdens izceltu reiz nogrimušu pasauli, izveidota Daugavas straume, no laukakmeņiem iekārtoti nosacīti upes krasti, izveidoti tiem pieguloši zālieni, no kuriem viens straumes vidū simbolizē neapplūdināto Doles salas daļu.

Salaspils novada domes vides inženiere Rudīte Ķikuste stāsta, ka arī viņas vecāki dzīvojuši Doles salā un šeit pagājusi viņas bērnība.

"Doles salas augšgala iedzīvotāji kopš 1970. gada ir izkliedēti, kur nu kurais, un tagad dzīvo Rīgā, Salaspilī, Daugmalē un citur. Taču vienmēr, sanākot kopā uz vietējās skolas salidojumu, mēs, bijušie Doles salas iedzīvotāji, runājām, ka nepieciešama atmiņu grāmata par zudušo Doles salas pasauli. Lai gan atmiņas krājas, sapratām, ka grāmata tik ātri netaps.

Un tad radās ideja, ka var izveidot akmens zīmi, kas vēstītu par salas vēsturi un atgādinātu par zudušajām mājām, kuru vietā tagad plešas Rīgas HES ūdenskrātuve. Sākumā šķita, ka tās ir tikai 20 viensētas, taču kopumā izrādījās – apmēram 180, no tām Doles salas augšgalā un vidusdaļā – 84.

Meklējām tēlnieku, kurš piemiņas vietu varētu izveidot, līdz atradām Mākslas akadēmijas pasniedzēju Valti Barkānu, kurš mums piedāvāja savu "lidojošo akmeņu" vīziju – pacelti virs upes, tie šķeļ straumi. Uz augšējiem akmeņiem stilizēti attēlotas Doles salas un Daugavas krastos zudušās mājas, kuras iedzīvotājiem bija jāpamet, pirms tam nocērtot kokus, nojaucot dzīvojamās un saimniecības ēkas un aizberot pagrabus. Balsta akmeņu aizmugurē iekalti visu zudušo māju vārdi, un tagad visu salas daļu – Raušu un Vampeniešu – kaimiņi atkal vismaz akmens zīmēs būs vienkopus," teic R. Ķikuste.

Sākotnēji tikusi apsvērta iespēja piemiņas vietu veidot Daugavas krastā Salaspils pusē, kur atrodas baznīcas drupas, taču par labāku atzinām Daugavas muzeja parku Doles salā – vietā, kur paveras skats pāri Daugavai uz Ķekavu. Viens no iemesliem par labu Doles salai bijis arī tas, ka šeit, muzeja teritorijā, piemiņas vieta būs labāk apmeklēta nekā vientuļā vietā Daugavas krastā. Turklāt šeit notiek arī novada pasākumi un pulcējas salinieki. Vidi, kurā atrodas piemiņas zīme, iekārtoja ainavu arhitekte Kristīne Briķe.

Arī Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis "Rīgas un Apriņķa Avīzei" uzsver, ka muzejs ieguvis vēl vienu apskates objektu, kas atgādinās, cik būtiski Daugava ir mainījusies 20. gadsimtā, un tematiski papildinās muzeja ekspozīciju, kurā atrodamas liecības, kāda Doles sala izskatījās pirms Rīgas HES uzbūvēšanas.

Aplūkojot piemiņas vietu, R. Ķikuste vēl piemin Daugavas muzeja bijušās direktores Dainas Lasmanes sacīto: "Acis nu jau pieradušas pie milzīgā ūdens klaida, bet prāts vēl atgādina – reiz te dzīvoja zvejnieku, plostnieku un pārcēlāju dzimtas, kas cēla mājas, ierīkoja dārzus, apsēja laukus un ik rītu aizgāja līdz Daugavas krastam, lai redzētu, kāds šodien ūdens – nāks nēģis vai ne. Taču, tāpat kā laši, vimbas, nēģi un taimiņi nekad neatradīs ceļu uz nārsta vietām, arī simtiem Daugavas krastu ļaužu nav vairs ceļa uz mājām." Tagad pagātne būs iemūžināta akmenī, piebilst R. Ķikuste.