Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Pats sevi saucat par cēsnieku?

– Jā, esmu tur dzimis, audzis, gājis skolā un tur joprojām dzīvoju. Tomēr, nu jau 20 gadus dienējot armijā, vienmēr esmu mērojis ceļu uz kādu no dienesta vietām. Karavīram tas ir pavisam ierasti.

– Iepazīstinot jūs ar bataljona zemessargiem, Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvežleitnants Ervīns Kopeika uzsvēra, ka jūs neesat pirmo reizi ar pīpi uz jumta...

– Jā, esmu jau komandējis bataljona līmeņa vienību – Nacionālo bruņoto spēku Nodrošinājuma pavēlniecības 3. Reģionālo nodrošinājuma centru. Arī trīs starptautisko misiju pieredze devusi zināmu rūdījumu.

– Kā izvēlējāties karavīra profesiju?

– Nav gluži tā, ka no bērna kājas sapņoju kļūt par karavīru. Gribēju būt galdnieks, jo man patika gan koka smarža, gan tas, ko dara šie amatnieki. Taču sanāca tā, ka Cēsu arodskolā apguvu elektriķa profesiju. Tiesa gan, par elektriķi neesmu nostrādājis nevienu dienu.

Kad 1996. gadā beidzu arodskolu, daudzi mani vienaudži tika iesaukti armijā. Arī es pats apsvēru iespēju iet dienēt. Vecāki gan sākumā iebilda, bet mamma parādīja kādu no avīzēm, kurā bija publicēts sludinājums, ka notiek uzņemšana Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Es gan jau biju paspējis iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē datorvadības programmā, jo man tas šķita kaut kas nebijis un mazliet nesaprotams, tomēr nolēmu – aizbraukšu līdz Ezermalas ielai Rīgā un pieteikšos Aizsardzības akadēmijā.

Augusta sākumā saņēmu uzaicinājumu ierasties uz nedēļu ilgu nometni, kur mums parādīja akadēmiju, piedalījāmies sporta spēlēs, sacentāmies savā starpā, un man šķita: redz, cik te interesanti! Pienāca piektdiena, un akadēmijas pārstāvji mums sacīja, ka tie, kuri izdomājuši te atgriezties, lai iesniedz dokumentus tā laika kara komisariātā un gaida uzaicinājumu.

Kad atgriezāmies akadēmijā, protams, nekādu ekskursiju un sporta spēļu vairs nebija. Tā vietā iepazinām visu sūro armijas ikdienu ar stingru dienas režīmu, iešanu ierindā un dzīvi kazarmās. Un, lai ko tu arī darītu, vienmēr pietrūka laika...

Taču viss beidzās labi, un tie četri akadēmijā pavadītie gadi man nāca par labu – tiku uz strīpas, kas radīja motivāciju darboties, būt patriotam, un neko no visa piedzīvotā man nekad nav nācies nožēlot.

– Kas tad ir pats labākais, ko, dienot armijā, esat piedzīvojis?

– Līdz šim mana karjera ir veidojusies veiksmīgi, un nav tādu durvju, kas manā priekšā kaut kādu neparedzētu iemeslu dēļ būtu aizvērušās. Ir virsnieki, kuri dien tikpat ilgi cik es, bet nav komandējuši bataljonus, bet man šis būs jau otrais.

Esmu bijis trijās misijās Afganistānā, divas reizes ISAF (International Security Assistance Force) operācijā un reizi RSM (Resolute Support Mission) operācijā.

Pirmajā ISAF misijā biju kā kontingenta komandiera vietnieks un nodrošinājuma daļas priekšnieks, bet otrā misija bija kaujas operācija ‒ OMLT (Operational Mentoring and Liaison Teams), kurā kopā ar Mičiganas Nacionālas gvardes karavīriem deviņus mēnešus bijām norīkoti apmācīt un karot kopā ar Afganistānas armijas karavīriem plecu pie pleca. Tas bija ļoti dinamisks laiks... Tie deviņi mēneši cilvēkus ļoti satuvināja. Pērn viens amerikānis pat atbrauca ciemos pie mums uz Latviju.

Savukārt trešajā misijā biju kontingenta komandieris, kad pienākumus veicu, pamatā atrodoties bāzē.

– Ar ko atšķiras tā Zemessardze, kurā sākāt dienēt 90. gados Limbažos, no Zemessardzes pašlaik?

– Vēl neesmu iepazinis visus pašreizējās Zemessardzes ikdienas sīkumus, bet tolaik ar Zemessardzi ‒ vismaz man tā šķita ‒ viss bija kārtībā. Es taču tur dienēju laikā, kad tā vēl auga. Protams, tagad bruņojums un ekipējums ir labāks, bet citādi viss toreiz funkcionēja ļoti labi. Tad gan sekoja tumšāki gadi, kad, kā es saprotu, Zemessardze bija piemirsta gan finansiāli, gan citā ziņā – tika izformēti gan izlūku vadi, gan brigādes. Tagad es redzu, ka Zemessardze atkal sāk atkopties un atgriezties pie tā, kas gadsimtu mijā jau bija uzbūvēts.

– Ko jūs kā virsnieks izjutāt, turot rokās sava bataljona karogu un solot, ka esat gatavs zem tā stāvēt un mirt?

– Karavīra zvērestu devu, jau mācoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 1996. gadā. Nedomāju, ka tolaik līdz galam apzinājos, ko nozīmē tāds svinīgais solījums, lai gan degsmes un gatavības darboties netrūka. Tā īstā zvēresta vārdu izpratne nāca ar laiku.

Tagad, kad saku, ka esmu gatavs zem šī karoga stāvēt un mirt par Latviju, saprotu, cik šie vārdi ir stipri. Turklāt tev rokā ir karogs, kuram jau ir sava vēsture, uz tevi skatās vīri, kuri vairākus gadu desmitus ir dienējuši zem šī karoga. Tad ir skaidrs, ka zvērests nav tikai vārdi, kas tev atbilstoši reglamentam jāpasaka, kā jau to pienākas teikt katram komandierim. Tāpēc ir skaidrs, ka es darīšu visu, lai arī turpmāk šis 19. bataljona karogs tiktu godam nests tālāk.

Iepriekš:

FOTO: Zemessardzes bataljonam Stopiņos jauns komandieris