Aicinājumam atsaucies arī Babītes novads, kur tiks īstenoti vairāki pašvaldības finansēti sabiedriskās iniciatīvas projekti. Viens no tiem ir "Katram savu tautastērpu", ko vada Babītes ciema iedzīvotāja Anitra Tooma.
Tikt līdz izpratnei par savu tautastērpu
Anitru Toomu "Rīgas un Apriņķa Avīze" sastop brīdī, kad viņa iestūrē savas mājās pagalmā un tūdaļ aicina palīgos no mašīnas uz dzīvokli aiznest Talsos iegādātos auduma baķus, kas domāti tautastērpu šūšanai.
"Šobrīd esmu aizraujošā ceļojumā pati uz savu tautastērpu, un man gribējās turpināt šo ceļojumu domubiedru bariņā. Tāpēc uzrakstīju projektu, un, kad pēc jaunā gada no pašvaldības Kultūrizglītības centra vadītājas Birutas Grīnfeldes saņēmu ziņu, ka tas ir apstiprināts, bija sajūta, ka novads, kas patiesībā ir arī mana bērnības zeme, mani ir pieņēmis," teic Anitra.
Viņa stāsta, ka tautastērpu iepazīšanas projekts sapulcējis 40 interesentus no Babītes novada ciemiem – Piņķiem, Lapsām, Mežārēm, Pūcēm, Spilves, arī pašas Babītes. Tās ir gan studentes, gan mammas ar bērniem, gan kundzes pusmūžā. Nodarbībās piedalās arī bērni, jo tas, Anitrasprāt, ir labākais veids informācijas tālākai nodošanai. Kopīgais mērķis ir līdz Jāņiem tikt vismaz līdz izpratnei par savu tautastērpu, jo vasarā cilvēki parasti uz lekcijām nenāk, turklāt ir vairāk gaismas un laika rokdarbiem.
Atšķirt mītus no patiesības
Šobrīd, kad tiek apgūtas tautastērpa tapšanas ābeces patiesības, lielākā vērtība ir lektori, piemēram, mākslas zinātņu doktore Ieva Pīgozne, kura pati rekonstruē tautastērpu vēsturi, sākot no 12. gadsimta, stāsta Anitra.
Izrādās, daudz kas tautastērpu kultūrā mainījies Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikos. Tieši tad no tautastērpa pazudis priekšauts, jo smalko vīru sievas sacījušas, ka jāveido skaisti tautastērpi un priekšauts tur neiederas, jo viņas taču neesot nekādas kalpu sievas. Patiesībā gandrīz katrā Johana Kristofa Broces zīmējumā 18. un 19. gadsimta mijā tautastērps ir ar lielu, platu priekšautu, bez kura sievietes negāja cilvēkos, kur nu vēl, strādājot mājās.
Vēl tolaik ticis uzsvērts, ka nevajag kopēt drūmo dzimtbūšanas laiku tērpus, bet atcerēties laiku līdz 13. gadsimtam, kad bijām brīvas ciltis, un veidot arheoloģiskos tērpus, skaidro Anitra.
"Mans mērķis ir iedvesmot cilvēkus radīt pašiem savus tautastērpus, jo es pati kādas citas sievietes vietā tautastērpu uzšūt nevaru. Vēl šajā ceļā svarīgi ir parādīt, ka arī tad, ja tev nav divu vai trīs tūkstošu eiro, tu pats savām rokām tomēr vari tikt pie tautastērpa. Taču arī tad, ja tev ir daudz naudas, būtiski ir saprast, ko tu pērc, un jābūt arī priekšstatam, ko kādā gadsimtā un kurā novadā valkāja," viņa uzsver.
Lai nejustos kā ķekatniece
Anitra stāsta, ka reiz piedalījusies Kurzemes rokdarbnieču seminārā Jaunpilī. Semināra vadītājas aicinājušas uzvilkt, kas nu kurai no tautastērpiem ir.
"Man bija pašas adīti Kurzemes rožu cimdi. Bet uz Jaunpili bija atbraukušas arī īstas, krāsainas suitenes savos tautastērpos. Tā kā bija silta vasaras diena, pēc laika viņas pārģērbās savās ikdienas kleitās un atkal kļuva par parastām sievietēm. Bet es nevarēju aizmirst, cik skaistas viņas bija tautastērpos, un man arī gribējās tādai būt," viņa atzīst.
Turklāt tagad Anitra projekta dalībniecēm saka: "Tiklīdz mums kaut kas no tautastērpa būs gatavs, vilksim to mugurā. Mums taču vēl ir jāiemācās to valkāt, lai justos brīvas, nevis kā ķekatnieces."
Tautastērps pašpatēriņam
"Esmu vidzemniece, bet jau kādu laiku dzīvoju arī Mazirbē. Un tas, protams, radīja interesi par Kurzemes tautastērpu. Kad redzu, cik liesa tur ir zeme un kādi vēji valda, ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav vieta, kur dižoties plānā villainē, bet vajadzīgi uz pleciem sedzamie brunči un vietā ir arī trīs lakati ap galvu, nevis viena tilla aubīte.
Gadu pētot tautastērpus "Senajā klētī" un grāmatās, baidījos, ka uztaisīšu kaut ko aplam. Bet tad saņēmos un nopirku it kā vēsturisku, pirms gadiem 50 vai 60 austu drānu un uzšuvu ziemeļkurzemnieču ņieburbrunčus pēc Ventspils piegriezuma, lai saprastu, kā es tādos jūtos. Taču arī dzīvesbiedrs man vaicāja, kur es tāda iešu. Sacīju, ka visur. Un tā tiešām arī ir – savā pašpatēriņam radītajā tautastērpā esmu bijusi pat kāzās. Vienīgais – bija jāpārvar sajūta, ka izskatos pēc siena gubas, bet sievietes senajos laikos, nēsājot kuplus brunčus, tā izskatījās," teic Anitra.
Sarunā atgriežoties pie projekta, A. Tooma teic, ka tā laikā cer iziet cauri gadsimtiem, noskaidrot, kādi pārpratumi var rasties, veidojot savu tautastērpu, kuras detaļas nevajadzētu kopēt, un daudz ko citu.
"Maija beigās dosimies uz Cēsīm pie rotkaļa Daumanta Kalniņa un uz tautastērpu darbnīcu "Vēverīšas" pie Dagnijas Kupčas. Tad pirms pašiem Jāņiem iepazīsimies ar tautastērpu krāsām. Tā būs bagāža, kas mūs būs iedvesmojusi tautastērpam, ja ne – tad vienkārši būsim kļuvušas gudrākas. Pati tautastērpu parāde varētu būt novembrī, kādā no valsts svētku pasākumiem Piņķu Kultūras centrā, lai parādītu, kas mums ir izdevies. Ceru, ka tas izdosies, bet diktatūras nav un nebūs. Ja gribi, tuvojoties Latvijas simtgadei, dižoties tautastērpā, nāc un dari, ja negribi – nedari," viņa uzsver.
