– 1943. gadā nacistu okupācijas apstākļos izveidojās nelegāla Latvijas Centrālā padome (LCP). Tikmēr ārzemēs – Lielbritānijā, ASV, Zviedrijā – neatkarīgās Latvijas sūtņi pūlējās atgādināt pasaulei, ka Latvija ir okupēta, ka tās valstiskums ir jāatjauno. Cik, jūsuprāt, liels šķērslis šo abu spēlētāju sadarbībā bija tas, ka LCP deklarēja, ka valstiskums atjaunojams, balstoties uz 1922. gada Satversmi, savukārt sūtņi, teiksim tā, pārstāvēja 15. maija Latvijas režīmu?
– Te var saredzēt problēmu, un var arī tādu nesaredzēt. Es redzu tā: Latvijas valstiskums 1940. gada 17. jūnijā tika likvidēts de facto, bet de iure tas turpināja pastāvēt. Turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Tas, vai 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika ir demokrātiska, autoritāra vai kaut monarhistiska, maina šīs valsts iekšpolitisko situāciju, tas maina politiskās varas leģitimitāti (piemēram, mēs mūsdienās varam debatēt par to, vai Kārlis Ulmanis uzskatāms par likumīgu vai nelikumīgu prezidentu), bet tas, manuprāt, nekādi nemaina Latvijas starptautiski tiesisko statusu. Tās pašas valstis, kuras atzina demokrātisko Latvija, atzina arī autoritāro Latviju. To diezgan labi formulējis bijušais sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kurš brīdī, kad sākās diskusija par to, kādai vajadzētu būt atjaunotās Latvijas valsts valdībai, rakstīja, ka ideālais variants būtu tāds, ka to prezentētu abas puses – gan tie parlamentārieši, kuri pārstāvēja Saeimas pēdējo sasaukumu, gan vēlākā politiskā režīma pārstāvji.
Latvijas sabiedrībā varbūt nav pietiekami izdiskutēts jautājums: vai okupācijas apstākļos primārais uzstādījums bija 1922. gada Satversme, kas liekama kā lielākā vērtība? Man ir bijušas diskusijas ar cilvēkiem, kuri saka apmēram tā: ja nav Satversmes, nav arī valsts. Man tā neliekas. Ja mēs skatāmies kaut pretestības kustības kontekstā, primārais ir mērķis – neatkarīga valsts, Latvijas Republika. Un tad robežšķirtne ir nevis 15. maijs, bet 18. novembris.
– LCP plaši bija pārstāvēti sociāldemokrāti: Pauls Kalniņš, Brūno Kalniņš, Fēlikss Cielēns, Fricis Menders. Protams, bija arī citu partiju pārstāvji, piemēram, Konstantīns Čakste, bīskaps Jāzeps Rancāns... Tas, ko grūtāk saredzēt, – kur šajā "bildē" ir Ulmaņa režīma cilvēki? Tie, kuri nebija izvesti vai nogalināti...
– Zemnieku savienības pārstāvja Ādolfa Klīves mājās notika LCP dibināšanas sapulce, viņš bija viens no padomes izveidotājiem. Tiesa, vēlāk gan viņš dzīvoja savās lauku mājās un, kā pats raksta memuāros, bija no LCP aktivitātēm mazliet attālinājies. Nu, droši vien bija kaut kādas pretrunas pēc organizācijas izveides, un tiešām var rasties iespaids, ka šis sociāldemokrātu virziens LCP bija tāds aktīvāks, tostarp, ja spriež pēc sakariem ar pretošanās kustības grupām Igaunijā un Lietuvā.
Atbildot uz jautājumu... Piemēram, aizsargi lielā mērā bija pamatā ģenerāļa Jāņa Kureļa grupai vēlāk. Savukārt Alfrēds Valdmanis – finanšu ministrs Ulmaņa valdībā – nacistu okupācijas laikā bija Latvijas pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors. Starp citu, šīs pretrunas starp "ulmanistiem" un "parlamentistiem" jo īpaši bija jūtamas vēlāk trimdā... Tas pats vecais stāsts: kur trīs latvieši, tur četras partijas.
Pilnu interviju lasiet 28. februāra "Rīgas un Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".