Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pasākumā, kurā piedalījās vairāki desmiti cilvēku, ar saviem stāstiem sanākušos iepazīstināja nacionālo partizānu apvienības biedri Jānis Būmanis, Jānis Zemtautietis un Anna Launerte.

Bet par patriotisko noskaņu rūpējās VEF Kultūras pils vīru vokālais ansamblis un Salaspils jaunsargi Jāņa Mežavilka vadībā.

Spītējot lietum un ne visai patīkamajiem laikapstākļiem, sanākušie cilvēki Doles salā bija pozitīvi noskaņoti. Atklājot pasākumu, muzeja direktore Daina Lasmane uzsvēra tā nozīmību, norādot, ka jaunajai paaudzei ir jānoliec galva to cilvēku priekšā, kuri smagajos okupācijas un kara gados nepadevās režīmam un ticēja brīvas Latvijas idejai.

Savukārt šīs sanākšanas iniciatore Daugavas muzeja speciāliste un Doles Atbalsta biedrības priekšsēdētāja Anita Krūmiņa uzsvēra, ka diskusija "Atmiņas nākotnei" ir svarīga ne tikai visiem tiem, kas piedzīvojuši Sibīriju, bet arī viņai pašai – sievietei, kuru mamma "asarās iznēsājusi", jo tēvs bija izsūtījumā. Viņš gan atgriezās, kad A. Krūmiņai bija četri gadi, taču sāpes nenorima arī turpmāk, jo tēvs nomiris vienu gadu pirms atmodas.

"Man šīs paaudzes priekšā ir tāda kā parāda sajūta, tāpēc ir tik svarīgi, lai arī mēs ar šo diskusiju piedzīvojam un izzinām šos mūsu latviešu tautas ciešanu stāstus. Tā ir mūsu mazā Golgāta, krusta gājiens, kuru caur atmiņām jāiziet ikvienam," tā diskusijas organizatore. Viņa neslēpa, ka padomju režīmā cietusi arī pati. Dusmās sadedzinājusi pionieru sarkano lakatu, vēlāk neuzņemta Vēstures fakultātē, A. Krūmiņa tagad aktīvi rosās Doles pusē, neļaujot pagātnes stāstiem aiziet mūžībā kopā ar sirmgalvjiem, kuri piedzīvojuši šos mūsu tautas traģiskos notikumus.

Savs stāsts par Sibīriju bija arī pasākuma vadītājai Gundegai Dreiblatei. Arī viņas tēvs pabija izsūtījumā. Tieši tādēļ strādāšana Daugavas muzejā pagājušā gada astoņdesmitajos gados viņai bija tik nozīmīga. G. Dreiblate klātesošajiem atklāja, ka atmodas jausmās Daugavas muzejs bija vieta, kur savus darbus varēja plašākai publikai izrādīt režīma necienītie mākslinieki. Arī pēc brīvās Latvijas atjaunošanas muzeja speciāliste rūpīgi pētījusi dolēniešu traģiskos likteņus Gulaga ceļos. "Tās ir ne tikai materiālas lietas, ko esam ieguvuši, piemēram, vēstules, bet arī nemateriālās vērtības, piemēram, cilvēku stāstus par piedzīvoto, kam ir ļoti liela nozīme," tā muzeja speciāliste. Lai gan varētu šķist, ka šīs atmiņas un stāsti ir tikai smeldzīgi, G. Dreiblate uzsvēra, ka dzīve šiem cilvēkiem bijusi "raibi rūtaina", jo bijuši arī skaisti mirkļi, piemēram, ģimenes atkal satikšanās, sirsnīgās vēstules uz bērza tāss un citas lietas.

Tad pienāca kārta runāt Jānim Būmanim, kurš ir ne tikai nacionālais partizāns, bet arī grāmatu un pētījumu par šo tēmu autors. Sirmā kunga unikālais un nozīmīgais pienesums vēsturē ir 826 represētāju vārdu publicēšana. Tie ir darboņi, kuri bez sirdsapziņas mokām uz tālo Sibīriju izsūtīja ģimenes un salauza daudzu latviešu likteņus. "Nelaime tā, ka mums nav mugurkaula. To var redzēt arī tagad!" uzsvēra dzīvesgudrais sirmgalvis, kurš nekautrējās publiski nosodīt dažu bijušo politiķu veiklo uzņēmumu pārdošanu krieviem.

Lai gan sarunas vairāk bija par pagātnes smagajiem notikumiem, šim tematam nevarēja nepieskarties arī otrs runātājs, nacionālās partizānu apvienības biedrs Jānis Zemtautietis. Savā runā viņš neslēpa sāpes par to, ka skaistākās Latvijas vietas pamazām nonāk svešzemnieku rokās, piemēram, kādreizējais "Lido" komplekss gleznainajā Madonas apkaimē tagad esot krievu īpašumā.

Vienīgā dāma starp nacionālajiem partizāniem Anna Launerte, stāstot savu dzīves gājumu, nespēja valdīt asaras. "Skatoties uz šiem jaunsargiem, man jāraud, jo atceros savus partizānu "brāļus". Viņi bija aptuveni tikpat veci... Viņus visus nošāva," tā viņa. Sīciņā kundze, kurā slēpjas tāds spēks un drosme. Viņa darbojās kopā ar nacionālajiem partizāniem. Pati apguvusi iemaņas medicīnā un tolaik kopa smagi ievainotos.

"Es, tāpat kā viņi, devu zvērestu, ka mēs nekad nepadosimies dzīvi. Biju vienīgā sieviete starp puišiem, taču kāda tolaik bija attieksme. Cik labi audzināti bija mani zēni..." tā A. Launerte, kuras traģiskais un iedvesmas pilnais likteņstāsts aprakstīts Ata Klimoviča grāmatā "Personīgā Latvija". Kundze vēlēja, kaut klātesošajiem puišiem un meitenēm no jaunsargiem nekad nevajadzētu ņemt rokās ieročus.

Taču viņu vadītājs Jānis Mežavilks apliecināja – ja dzimtenei draudēs briesmas, šie jaunieši mierā nestāvēs. "Strādājot ar viņiem, es redzu, ka Latvijai ir nākotne, jo mums aug daudz nacionāli noskaņotu jauniešu," optimistiski nākotnē raudzījās J. Mežavilks.

Pēc viņa runas un jaunsargu maršēšanas laikā bija dzirdami aplausi. Tāpat kā jaunie izrādīja cieņu nacionālajiem partizāniem, arī sirmgalvji atbildēja ar to pašu.

Dziļa cieņa un labestība valdīja pasākumā, jo pat smagie likteņi nav spējuši salauzt nacionālo partizānu, izsūtīto un viņu piederīgo garu.