"Valodas politika ir viena no tām jomām, kura ir ļoti sensitīva, jo katram cilvēkam neatkarīgi no ieņemamā amata, izglītības par to ir viedoklis." Viņa uzskata, ka pašlaik, veidojot valsts valodas politiku, vairāk jākoncentrējas uz cilvēkiem, kuri vēlas apgūt latviešu valodu un uzlabot tās zināšanas, nevis uz tiem dažiem procentiem, kuriem šī prasme nešķiet nozīmīga.
– Sabiedrībā vēl joprojām ir viedoklis, ka ļoti daudzi mazākumtautību pārstāvji nemāk latviešu valodu, bet jūsu pētījums pierāda, ka latviešu valodas zinātāju skaits no 23 procentiem 1989. gadā ir pieaudzis līdz 90 procentiem.
– Varbūt tāds viedoklis ir tāpēc, ka prast valodu nenozīmē arī to lietot. Tas parādījās arī šajā pētījumā. Mums, latviešiem, ļoti bieži gribas domāt, ka tā ir viņu problēma, ka viņi ir slinki un negrib runāt, bet diemžēl mēs paši bieži vien radām situācijas, kurās nepalīdzam cilvēkam runāt latviski. Ja cilvēks ar tevi sāk runāt latviski, kāpēc pārej uz citu valodu?
Aģentūrā sastopamies ar cilvēkiem, kuri valodu mācās, un viena no problēmām, kuru viņi izceļ, ir tā, ka ar viņiem uz ielas negrib runāt latviski. Protams, sākums ir formālā izglītība, kad no grāmatām apgūstam gramatiku, bet, ja nelieto valodu un nav iespējas to darīt, viss aizmirstas. Kad paši mācāmies kādu valodu, mēs vienmēr gribam aizbraukt, padzīvot tajā vidē, iegūt draugus, jo tieši runājot vislabāk var valodu apgūt un paplašināt savas valodas prasmes.
– Vēl viena populāra pieeja ir arī saprasties, sarunājoties katram savā valodā.
– Ja skatāmies no valodnieku un sociolingvistikas viedokļa, tas nav labākais veids, kā apgūt un lietot valodu. Tomēr valsts nevar prasīt no cilvēkiem, lai tie savā personīgajā saziņā lieto kādu konkrētu valodu. Tā ir cilvēku personīgā izvēle, viņu vienošanās, kas parasti nav vārdiska, bet emocionāla. Tomēr atbilstošās situācijās valsts līmenī – uz ielas, veikalā, valsts administrācijā, skolā – mums ir jānodrošina, lai valsts valoda tiktu lietota pilnvērtīgi.
Man šķiet, ka, runājot par valodas situāciju un valodas jautājumiem kopumā, mums ir priekšstats, ka kāda cita valoda ir slikta. Tā tas nav. Jebkuras valodas prasmes ir labākais, kas var būt. Jo vairāk valodu zini, jo plašāks ir tavs skatījums, un arī mēs ejam uz to, ka cilvēkiem ir jābūt daudzvalodīgiem, un rādītāji Latvijas gadījumā ir ļoti labi. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka zināt vairākas valodas mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams.
– Vai Latvijas situācijā mēs nenonākam pretrunās – zinām krievu valodu, mums ir patīkami to lietot, bet tajā pašā laikā kavējam sarunu biedra iespēju apgūt latviešu valodu?
– Tieši tā! Šis arguments, ko minējāt, sak, es gribu runāt krieviski, jo vēlos uzlabot savas zināšanas... Tas ir ļoti labi, bet iejūtieties sava sarunu biedra ādā! Viņš labāk grib runāt latviski. Tā ir izšķiršanās par to, kad šo valodu lietojat.
Mēs esam moderni cilvēki, dzīvojam 21. gadsimtā, un latviešu valodai un tās runātājiem ir jābūt interesantiem, atvērtiem, aicinošiem: runājiet manā valodā, es jums varu palīdzēt! Protams, tas ir grūti. Tāpat kā ar bērniem. Ja bērns uzraksta īsziņu kļūdaini, tev ir jāatbild pareizi, lai viņš redz, kā tas ir, nevis jākliedz uz skolotājiem, ka viņi neiemāca bērnus pareizi rakstīt latviešu valodā.
– Runājot par jaunradi, cilvēki vienmēr mēdz piesaukt latviešu literatūras klasiķu – Raiņa un citu – šķietami ideālo valodu, bet viņi savā laikā taču arī bija valodas jaunradītāji.
– Rainis bija dzejnieks, sabiedrība nerunāja tā, kā viņš rakstīja. Vai mēs gribam teikt, ka mūsdienu dzejnieki zina latviešu valodu sliktāk? Nē, tā tas nav. Mūsdienās vienkārši ir pieaudzis informācijas apjoms, un katram ir iespēja piedalīties informācijas sniegšanā. Tomēr jebkurā dzīvā valodā ir jābūt visiem līmeņiem. Es ļoti priecājos, ka mēs spējam izteikties gan slengā, gan arī ļoti skaistā, literārā valodā. Vienīgais – ir jāzina robežas, kur, kad un kā runāt. Jā, iespējams, tas, ka mūsu tā sauktie augstākās sabiedrības slāņi televīzijā vai citur runā, izmantojot slengu, raida signālu sabiedrībai, ka tas ir normāli.
– Tomēr laba valodas izjūta taču nepiemīt katram.
– Ir jālasa. Tikai tā var attīstīt valodas izjūtu. Tomēr, ja palasām valodnieku rakstus pirms simt, astoņdesmit vai sešdesmit gadiem, visi raksta, ka zūd mūsu tīrā, ideālā latviešu valoda. Pasakiet man, kurš ir tas brīdis, kad tā bija ideāla, tīra, skaista, latviska? Kur ir atskaites punkts? Visi lielie valodnieki un dzejnieki 20. gados, pēc tam 40. gados ir teikuši: cik slikta kvalitāte tagad ir latviešu valodai! Salīdzinot ar ko?
Mūsu pētījumā apkopoti tie ar valodu saistītie notikumi, kuri satrauc sabiedrību, un mana kolēģe Dite Liepa mēģinājusi parādīt tos stereotipus, kam pievēršam lielāku uzmanību, aizmirstot lielos mērķus. Manuprāt, mēs pārāk bieži paliekam pie kādas konkrētas lietas, bet neskatāmies uz kopainu. Piemēram, visu laiku runājam par viena burta lietojumu vārdu "ka" un "kad" gadījumā. Tas, protams, ir svarīgi un rakstu valodā to nevajadzētu jaukt, bet emocionālā runā cilvēki izsakās citādi.
– Jūsu pētījums atklāja, ka latviešu valodas lietojums vēl joprojām ir problemātisks darba vidē. Vai iemesls ir tas, ka to nereglamentē likums?
– Ja skatāmies no sociolingvistikas viedokļa, brīdis, kad atguvām neatkarību, bija ļoti būtisks posms, jo no krievu valodas mums strauji bija jāpāriet uz latviešu. Tomēr uzreiz gaidīt rezultātus nevar. To mēs redzam arī tagad, pēc 25 gadiem. Protams, valsts administrācijā un skolās to ir vieglāk noteikt ar likumiem: ja tev nav atbilstošu valodas prasmju, strādāt nedrīksti! Daudz sarežģītāk ir ar ikdienas dzīvi, jo to neviens nevar reglamentēt, un šeit saduras izpratne par to, kas ir un nav privāts. Piemēram, pārdevējs savā amatā nav privāta persona, pakalpojumu pieejamība jānodrošina valsts valodā. Dažreiz cilvēkiem līdz galam nav izpratnes par savu lomu.
– Līdzīgi kā gadījumā ar Nila Ušakova divu valodu izmantojumu vietnē "Facebook"?
– Tā ir Rīgas dome – valsts iestāde, pašvaldība. Tā vairs nav viņa privātā lieta, un viņam būtu jāsazinās latviešu valodā. Protams, Rīgā dzīvo ļoti daudz mazākumtautību pārstāvju, un varbūt ir ļoti jauki, ka cilvēks izrāda pretimnākšanu visiem. Tomēr, runājot par dažādajām mazākumtautībām Latvijā, vienmēr rodas jautājums, kāpēc ar ukraiņiem nerunājam ukraiņu valodā, ar baltkrieviem baltkrievu, lietuviešiem lietuviešu valodā un tā tālāk. Tieši tāpēc ir nepieciešama viena kopīgā valoda, lai mēs visi, daudzu dažādu tautību iedzīvotāji, varētu sazināties.
– Vai latviešu valodas lietojuma ziņā problemātiskākā vēl joprojām ir Latgale?
– To visu nosaka etnodemogrāfiskie faktori. Ir ļoti grūti nodrošināt latviešu valodas vidi, ja vairāk nekā puse iedzīvotāju ir mazākumtautības pārstāvji. Protams, ka viņiem ir vieglāk sazināties savā dzimtajā valodā.
– Ko iesākt lietas labā?
– Jārunā par plašsaziņas līdzekļiem. Diemžēl Latgalē vēl joprojām nevar uztvert mūsu televīzijas. Tas ir pirmais, būtiskākais faktors, lai mēs varētu nodrošināt latviešu valodas vidi. Ja arī kādam šķiet, ka skolas strādā slikti un nemāca valodu, tā tas nav. Mums ir ļoti labi skolotāji. Mums jārada vēlme apgūt valodu ar pozitīviem notikumiem, stāstiem, labiem piemēriem plašsaziņas līdzekļos, jo tos cilvēki mūsdienās izmanto visvairāk.
Pilnu rakstu lasiet vietnē lvportals.lv