Taču ir arī atkritumi, kuru iedarbība nav tieši sataustāma un saredzama. Tā ir īpaši bīstama atkritumu grupa, proti, radioaktīvie atkritumi. Un tie nepavisam nav tas pats, kas zemē nomests polietilēna maisiņš. No vienas puses, pastāvot globāliem radioaktīvā piesārņojuma draudiem, kādi mūsu reģionā radās, piemēram, pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā pirms 30 gadiem, ir svarīgi zināt, vai dzīvojam drošā vidē, vai nepastāv iespēja, ka saskaramies ar bīstamā radioaktīvā starojuma avotiem arī ikdienā.
Kāpēc Pierīgā bija vajadzīgs "Radons"?
Latvijā nav atomelektrostaciju, kuru darbināšanai būtu nepieciešama kodoldegviela, un jau vairākus gadus darbību pārtraucis kodolreaktors Salaspilī, taču radioaktīvie atkritumi ir, jo, piemēram, rūpniecībā tiek izmantotas vielas ar jonizējošu starojumu, bet, ja ir radioaktīvie atkritumi, ir jābūt arī īpašai vietai to apglabāšanai, un tāda ir radioaktīvo atkritumu glabātava "Radons" Baldones novadā. Ja 90. gadu sākumā pie "Radona" vārtiem ne reizi vien piketēja zaļi domājoši cilvēki, tagad vietējie iedzīvotāji ar „Radona" klātbūtni novadā, šķiet, ir samierinājušies. Cilvēki, kurus interesē vietējais zemes tirgus, gan ar aizdomām, tomēr zemi iegādājas un ceļ mājas pat "Radona" tuvumā.
Par to, kas notiek radioaktīvo atkritumu glabātavas "Radons" sētas iekšpusē, atbildīga ir valsts kapitālsabiedrība "Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs", tostarp šā uzņēmuma speciālisti – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Ķīmisko vielu un bīstamo atkritumu nodaļas vadītājs Intars Cakars, vecākais eksperts Vladislavs Beļskis un vadošā kodolenerģijas inženiere Aija Grīvīte.
Kā skaidro A. Grīvīte, radioaktīvos atkritumus var iedalīt vairākās grupās, proti, zemas, vidējas un augstas aktivitātes atkritumos. Tos var šķirot arī pēc pussabrukšanas periodiem: īsdzīvojošie radioaktīvie atkritumi, kas satur radionuklīdus un kuru pussabrukšanas periods nepārsniedz 30 dienas, un ilgdzīvojošie radioaktīvie atkritumi, kas satur radionuklīdus ar pussabrukšanas periodu virs 30 dienām un saglabā bīstamību videi un cilvēkiem vairāk nekā 30 gadu.
Vēl viņa piebilst, ka pagājušā gadsimta 50. un 60. gados darboties ar radioaktīvajām vielām bija gluži vai modes lieta. Tās pielietoja zinātnē, medicīnā, rūpniecībā un lauksaimniecībā. Līdz ar to radās radioaktīvie atkritumi un nepieciešamība tos savākt un kaut kur uzglabāt. Tāpēc vienlaikus ar Salaspils kodolreaktora projektēšanu un celtniecību tika ieplānota arī radioaktīvo atkritumu glabātava.
Vieta Baldones tuvumā tika izvēlēta, pirmkārt, tāpēc, ka šeit ir zems gruntsūdens līmenis – apmēram 20 metru dziļumā. Otrkārt, uzņēmumi – radioaktīvo atkritumu radītāji – atradās salīdzinoši tuvu, jo bija izvietoti Rīgā un Rīgas apkārtnē. Treškārt, jau tolaik uz šejieni veda asfaltēts piebraucamais ceļš. Pirmie radioaktīvie atkritumi apglabāšanai uz "Radonu" tika atvesti 1962. gada oktobrī.
"Baldones radioaktīvo atkritumu glabātava jau sākotnēji bija paredzēta zemas un vidējas aktivitātes atkritumu ar pussabrukšanas periodu no 30 dienām līdz 30 gadiem apglabāšanai," stāsta inženiere. "Kad tika demontēts Salaspils kodolreaktors, zemas un vidējas aktivitātes atkritumi tika apglabāti "Radona" glabātavās, bet augstas aktivitātes atkritumi tiks uzglabāti īpašā ilgtermiņa glabātavā, ko speciāli uzbūvēs jau tuvākajos gados. Tāpat tiks izbūvēta jauna apakšzemes glabātava, kur novietot visus zemas un vidējas aktivitātes atkritumus, kas palikuši pēc kodolreaktora demontāžas."
"Radona" teritorija kopumā aizņem septiņus hektārus zemes. Vairāk nekā 50 gadu laikā ar radioaktīvajiem atkritumiem ir piepildītas sešas tvertnes, un pašlaik, kopš 1995. gada, pildās septītā. Kad tvertne ir pilna, to pārsedz ar hidroizolējošu pārklājumu, lai pasargātu no virszemes – lietus un sniega kušanas – ūdeņiem.
Iekārtas, kurās izmantots plutonijs, rādijs vai cēzijs, piemēram, padomju laika dūmu detektorus, nejauši var atrast ikviens. Attēlā redzamā pildspalva uzskatāmi parāda, cik liela ir kapsula – kaitīgā starojuma avots.
Kur Latvijā rodas radioaktīvie atkritumi?
Patlaban Latvijā ir 48 uzņēmumi, kas strādā ar jonizējoša starojuma avotiem. A. Grīvīte skaidro, ka tos izmanto rūpnieciskajās mērījumu iekārtās – līmeņa noteikšanai vai biezuma mērītājos, piemēram, kokrūpniecībā, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un citos uzņēmumos. Starojuma avots lielākoties ir radionuklīds cēzijs, retāk – kobalts un stroncijs.
Reizēm radioaktīvo piesārņojumu atklāj metāllūžņiem. Piemēram, līdz Liepājas metalurģijas uzņēmumam laika gaitā nokļuvuši metāllūžņu gabali ar radioaktīvo piesārņojumu. Piesārņojums no metāla uzkrājās arī zemes virskārtā lūžņu uzglabāšanas vietā. Tagad konteiners ar iecementētu šo piesārņoto augsni noglabāts "Radona" glabātavā.
Padomju laikā uz "Radonu" tika vesti radioaktīvi materiāli no karaspēka daļām, kas atradās Latvijas teritorijā, bet nekad no citām vietām PSRS teritorijā. Izņēmums bija no Černobiļas atvestie specapģērbi, kurus izmantoja atomelektrostacijas avārijas seku likvidētāji no Latvijas. Arī pašlaik ar likumu ir noteikts, ka uz "Radonu" nedrīkst vest neko radioaktīvi piesārņotu no ārzemēm.
Cik radioaktīva ir Latvija?
"Vidējais radioaktivitātes fons valstī ir vidēji 0,1 mikrozīvertu (μSv) stundā. Taču radioaktīvā starojuma kontrolieri uzmanību parasti sāk pievērst tad, ja fons paaugstināts virs 0,2 μSv stundā. Tad pētām, vai iemesls ir dabīgie radionukleīdi, kas atrodas augsnē.
Piemēram, granīta starojums var būt pat līdz 0,4 μSv stundā, un tāds tas ir arī uz granīta kāpnēm pie ieejas Ministru kabineta ēkā Rīgā. Jo granīts sarkanāks, jo radioaktīvā starojuma fons ir lielāks," skaidro A. Grīvīte, piebilstot, ka šāds paaugstināts fons mēdzot būt arī no Ķīnas importētām apdares flīzēm. Šajā gadījumā runa ir par gamma starojumu, kas cilvēka dzīvībai nav tik bīstams. Postu veselībai var nodarīt alfa un beta starojums.
Te jāpiebilst, ka ikviens cilvēks pasaulē ir pakļauts vidēji 2,4 μSv gadā stipram jonizējošam starojumam no dabīgiem avotiem.
Cilvēkiem, kuri strādā ar radioaktīvajām vielām, vienmēr līdzi ir personālais dozimetrs, kas rāda, cik daudz radioaktīvā starojuma uzkrājies organismā. Ir limits, kuru gada laikā nevar pārsniegt.
Vai varam justies droši?
Kā skaidro I. Cakars, lai būtu drošība, ka apstarojums neapdraud nedz "Radona" darbinieku, nedz vietējo iedzīvotāju veselību un apkārtējo vidi, glabātavas teritorijā tiek veikta jonizējošā starojuma monitoringa programma – dozas jaudas mērījumi objekta teritorijā un telpās, nefiksētās radioaktīvās nosmērētības mērījumi kontroles zonas telpās, radionuklīdu īpatnējās radioaktivitātes kontrole virszemes un pazemes ūdeņos, nokrišņos, gaisā, augsnē un augos. Reizi mēnesī tiek apsekots īpašs urbumu tīkls, kas izveidots teritorijā, kurā atrodas radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas tvertnes. Tvertnes ir sešus metrus dziļas, bet 27 urbumi ap tām sasniedz septiņu metru dziļumu.
Vēl ir 12 urbumi, kas ļauj kontrolēt pazemes ūdens plūsmu. Patiesībā tas ir visnepieciešamākais kontroles veids, jo ūdens ir tas, kas piesārņojumu izplatītu tālāk neatgriezeniski.
Reizi ceturksnī "Radona" teritorijā tiek ņemti augsnes paraugi, bet reizi gadā – augu paraugi, piemēram, no egļu skujām, lai papildus konstatētu, vai nav radies vietējais piesārņojums. Tā, pēc Černobiļas katastrofas augsnes un augu paraugos ir konstatēta neliela cēzija klātbūtne, lai gan "Radonā" to neuzglabā un cēzija nekur dabā parasti nav.
Monitoringa mērījumi tiek veikti kopš 1990. gada vienu reizi mēnesī, un ne reizi nav konstatēts radioaktīvā fona pieaugums. Radioaktīvā fona paaugstināšanos var konstatēt tikai tad, kad tiek pacelts atkritumu apglabāšanas tvertnes betona pārsegums, pirms tur tiek ievietots kārtējais konteiners vai veikta esošo konteineru pārbaude.
Savukārt vietās, kur rūpnieciskajās iekārtās tiek izmantoti jonizētā starojuma avoti, atkarībā no tā, cik stiprs iekārtās ir šāds avots, vismaz reiz gadā speciālisti veic mērījumus, pārliecinās, vai starojuma avots nav bojāts, un apseko arī blakusesošās telpas.
Cik ilgi vēl dzīvos "Radons"?
Kā teic eksperts V. Beļskis, priekšmetus, no kuriem nāk jonizējošais starojums, nejauši var atrast arī mežā sēņojot. Piemēram, līdz 90. gadu sākumam radioaktīvā starojuma avots bijis dūmu detektoros, kas bija izvietoti ražošanas un sabiedriskajās telpās. Valstī bija tūkstošiem dūmu detektoru, kas saturēja plutoniju. Tagad tie tiek vākti kopā un vesti uz Baldoni apglabāšanai, taču nav nekāds brīnums, ka pa kādam vēl aizvien kaut kur atrodas.
A. Grīvīte piebilst, ka salīdzinoši nesen lidostā "Rīga" tika aizturēts sainis ar jonizējošu starojumu 60 μSv stundā uz saiņa virsmas. Pašā sainī, kas ceļoja no ASV uz Krieviju, bija vizuļi, kas pārklāti ar jonizējošu radioaktīvu starojumu izdalošu vielu. Taču gadās, ka uz "Radonu" tiek atvesti, piemēram, veci kuģu pulksteņi un mēraparātu skalas ar jonizējošu starojumu, jo to zaļgano mirdzēšanu tumsā nodrošināja tādas radioaktīvās vielas kā rādijs un tritijs.
"Nav svarīgi, cik daudz radioaktīvo atkritumu gadā laikā nonāk "Radonā" – 100 gramu vai kilograms –, jo svarīgākais ir nesagandēta vide. Un vēl jāsaprot, ka "Radons" pašreizējā režīmā tiks ekspluatēts vēl 50–60 gadus, bet pēc tam nākamos 300 gadus, neatkarīgi no tā, kāda politiskā partija būs pie varas, šo vietu sargās valsts un, tāpat kā līdz šim, neviens te brīvi iekļūt nevarēs un saimnieciskā darbība attīstīta netiks," uzsver I. Cakars.
