Kādreiz ļoti parastās zaļās vārnas, kas esot sēdējušas vai uz visiem telefona stabiem, patlaban no mūsu ainavas izzudušas. Palikušas vien pāris vietas Latvijā, kur tās var redzēt, un pēdējo mohikāņu skaits mērāms dažos desmitos. Zaļo vārnu izzušanas iemesls noteikti nav pāreja uz mobilajiem sakariem un datu pārraidi pa kabeļiem, jo šie putni visā Latvijā pazuda, pirms telefona stabi kļuva lieki un tika novākti.
Latvijas austrumos dzīvojošajiem bērnībā bija iespēja purvos satikt baltirbi, taču nu jau daudzus gadus ziņu par baltirbes novērojumiem Latvijā nav, un speciālistu vidū optimisma par šīs sugas sastopamību arī nav.
Uz dzīvi Latvijā ieradušies ārzemnieki
Vietējam pelēkajam gārnim nākas dalīties vietā pie barības galda jeb ūdeņiem ar ienācēju – lielo balto gārni.
Tomēr ir arī jaunpienācēji, to skaitā tādi, kas nav statusā "redzams reizi desmit gados", bet jau samērā parastas, pat nespeciālistam atrodamas sugas.
Piemēram, pēdējās desmitgadēs Latvijā ieradies un uz palikšanu iekārtojies vidējais dzenis (Dendrocopos medius). Tas ir lapkoku, visbiežāk ozolu un kļavu, kukaiņu "speciālists", kurš kļuvis pietiekami parasts gan atbilstošos meža nogabalos, gan arī parkos un privātmāju kvartālos, kur ir pietiekami daudz veco koku. Visvieglāk šo dzeni tuvumā ieraudzīt ziemā putnu barotavā. Salīdzinot ar savu parastāko radinieku dižraibo dzeni, vidējais dzenis ir mazāks, un zemastes sarkanais krāsojums tam ir blāvāks, gaišāks.
Cilvēki, kuri dzīvo ezeru tuvumā vai dodas ekskursijās uz lielajiem ezeriem (Kaņieris, Lubāns, Engures u.c.), noteikti būs ievērojuši citu jaunienācēju Latvijas faunā – lielo balto gārni (Egretta alba). Pēc izskata tas ir līdzīgs labāk zināmajam pelēkajam gārnim jeb dzēsei, bet ir nedaudz lielāks un pilnīgi balts. Kā reiz izteicās kāds ekskursijas apmeklētājs, redzot to no lielākā attāluma, – "lido kā pilnīgi balts paladziņš". Putnu skaita pieaugums ļauj domāt, ka tas pie mums iejūtas aizvien labāk un var izkonkurēt tradicionāli vietējo pelēko gārni.
Vēl viens balts džentlmenis, kurš paplašina savu dzīves telpu Latvijā (gan bijis te jau iepriekš), ir ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus). No paugurknābja gulbja pieaugušie putni atšķiras ar dzeltenu knābi. Neskatoties uz nedaudz mazāko augumu, ziemeļu gulbis apguvis aizvien jaunas ligzdošanas teritorijas, liekot jautāt, vai paugurknābja gulbim nebūs jāatkāpjas no līdera pozīcijām.
Vēl viens uz palikšanu Latvijā ienācis putns ir jūras krauklis jeb kormorāns, arī ūdenis (Phalacrocorax carbo). Vidējās paaudzes cilvēki bērnībā tādus putnus Latvijā netika redzējuši, bet pašlaik tas jau ir visnotaļ bieži sastopams Latvijas ūdeņos un to tuvumā – šeit ligzdojošo pāru skaits mērāms tūkstošos. Kāšos mēdz pārvietoties gar jūru un pa iekšzemi, tāpēc mazāk zinoši cilvēki tos var sajaukt ar zosīm.
2013. gadā putnu pētnieki Latvijā pirmoreiz konstatēja rietumu lakstīgalu (Luscinia megarhynchos) – sugu, kas ir līdzīga mūsu lakstīgalai. Tā dzīvo uz dienvidiem, dienvidrietumiem no mūsu lakstīgalas apdzīvotā reģiona, bet aizvien vairāk nāk uz mūsu pusi, un šāda novērojuma iespēja jau iepriekš tika prognozēta.
Kāpēc atklāj daudz jaunu sugu
Ziemeļu gulbis Latvijā apguvis aizvien jaunas ligzdošanas teritorijas.
Tie, kuri seko līdzi statistikai, jau zina, ka vai ikkatru gadu Latvijā tiek atklātas jaunas putnu sugas. Daļēji to var izskaidrot ar lielāku putnu vērotāju skaitu, augstāku kvalifikāciju un labāku optiku – binokļiem un putnu teleskopiem. Tomēr tas noteikti nav galvenais iemesls. Ir skaidrs, ka putnu izplatībā ir izmaiņas, un vērts jautāt, kādas ir tendences un ko tās mums vēsta.
Ornitologs, interneta vietnes "Latvijasputni.lv" uzturētājs Kārlis Millers, kurš ziņo un apkopo reto putnu novērojumus, piekrīt, ka biežāka jaunu putnu sugu atrašana saistāma ar putnu vērotāju skaita, iemaņu un iespēju pieaugumu. Vēl viens nopietns iemesls, viņaprāt, ir jaunās apziņošanas un socializācijas iespējas. Patlaban ziņa par atrastu jaunu sugu ar "Twitter", "Facebook" vai "WhatsApp" palīdzību plašā reģionā izplatās dažu minūšu laikā.
Šogad Latvijā tika konstatēta jauna ieceļotāja – Sibīrijas peļkājīte, un pēc pirmajām ziņām jau tūkstošiem entuziastu Eiropā studēja šā Eiropā ļoti retā putna saucienus, iespējamās pārvietošanās un uzturēšanās vietas. Rezultātā putnu vērotāji konstatēja šo citkārt ārkārtīgi reto sugu no Somijas līdz Lielbritānijai (ieskaitot Latviju), un pāris nedēļu laikā tika saņemtas ziņas par vairāk nekā 100 novērojumiem.
Kā tēlaini saka Kārlis, "vecos" laikos mēs par sugas dažiem novērojumiem un iespējamu masveida ieceļošanu neparastu laikapstākļu ietekmē būtu uzzinājuši no zinātniekiem Ziemassvētkos pie eglītes, kad viss jau sen beidzies.
Vai jaunu putnu sugu parādīšanās Latvijā un citur ir droša klimata pārmaiņu pazīme? Te jābūt uzmanīgiem, komentējot konkrētus gadījumus. No vienas puses, tiešām biežāk tiek atklātas jaunas sugas, kuras ieceļo no dienvidiem. Tomēr nereti ir gadījumi, kad ieceļo un izplatās arī ziemeļu sugas. Evolūcijas laikā putni izstrādājuši spēju pielāgoties jauniem apstākļiem, un laika gaitā to uzvedība un apdzīvotās teritorijas mainās. Tāpat ir daudz gadījumu, kad sugas, kurām te būtu piemēroti apstākļi, nemaz nesteidzas ienākt šeit uz dzīvi.
Putnu spēja adaptēties aizvien ir gara evolūcijas procesa sastāvdaļa, tajā ir daudz nezināmā, jo vairāk, ņemot vērā to, cik īsu laiku putni tiek pētīti. Jaunu sugu izplatībai Latvijā ir jāpievērš uzmanība, bet ar to vien nepietiek, lai izdarītu drošus secinājumus par globālām tendencēm. Jāskatās, ko liecina plašāka mēroga pētījumi, kuros piedalās arī Latvijas zinātnieki.
Pētījumi uzrāda tendences
Lielie lapkoki, alejas ir raksturīga vidējā dzeņa dzīvesvieta.Jautājumam, vai un kā klimata pārmaiņas jau ietekmē un kā nākotnē ietekmēs putnu sugas, zinātnieki pievērsušies pirms pāris gadu desmitiem. Viņi pēta ne tikai sugu izplatīšanos, bet arī vietējo putnu skaita izmaiņas, ligzdošanas sekmes, barības objektu pieejamību un citus faktorus, ņemot vērā klimata datus patlaban un prognozes. Kas tad īsti ir konstatēts? Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas jau ietekmē putnu populācijas līdzīgā veidā gan Eiropā, gan Amerikā*.
Vērojama tendence, ka putnu populācijas virzās uz ziemeļiem un augšup, cenšoties izvairīties no kāpjošas temperatūras. Daudzām parastām Eiropas putnu sugām dzīvesvieta var nobīdīties pat par 550 km uz ziemeļrietumiem, zaudējot daļu no patlaban apdzīvotās teritorijas. Viens no piemēriem ir paceplītis (Troglodytes troglodytes), kuram maigās ziemas ziemeļos ļauj virzīties uz ziemeļiem, bet karstas un sausas vasaras dienvidos iespaido nelabvēlīgi. Dienvidu un rietumu apgabali kļūs mazāk daudzveidīgi, bet ziemeļrietumos, Arktikas virzienā, daudzveidība palielināsies. Arktikas un subarktikas putniem var būt lielākais dzīvestelpas zudums, un sevišķas bažas raisa to sugu nākotne, kuras dzīvo tikai Eiropā vai kuru populācijas citviet ir mazas.
Ir sugas, kurām var draudēt izmiršana. Piemēram, dažām putnu sugām vairs nesakrīt mazuļu barošanas laiks ar to barības – insektu – sastopamības maksimumu, radot grūtības tos izbarot. Papildus klimata pārmaiņām jāņem vērā arī iespaids, ko atstāj nelabvēlīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības prakses, biotopu iznīcināšana, nepietiekama putnu aizsardzība un citi faktori. Klimata pārmaiņas ir drauds putnu sugu daudzveidībai – būs daudz vairāk to putnu sugu, kuras klimata pārmaiņas apdraud, nekā to, kuras pārmaiņas ietekmēs labvēlīgi.
Ko varam darīt
Latvijā ir labi piemēri, kad mērķtiecīgi pasākumi ievērojami atbalsta putnu populācijas. Spilgts piemērs ir mākslīgo ligzdas pamatņu izvietošana, tā kompensējot vecu, ligzdošanai piemērotu koku trūkumu mežos. Liela daļa no jūrasērgļu, zivjērgļu, ūpju, stārķu un citu putnu populācijas izmanto mākslīgās pamatnes, un sugas no tā ievērojami iegūst. Klimata pārmaiņas rada nepieciešamību uzmanīgi sekot līdzi putnu sugu jaunajiem apdraudējumiem un attiecīgi reaģēt. Tas nozīmē gan aizsargāt putnu uzturēšanās vidi kopumā, nodrošinot iespējas atpūsties, baroties un ligzdot, gan veikt pasākumus konkrētu sugu aizsardzībai. Lielākā mērogā putnu daudzveidību labvēlīgi iespaidos rīcība valstiskā un individuālā līmenī, kas vēršas pret klimata pārmaiņu cēloņiem.
*Vairāk: www.rspb.org.uk, www.birdlife.org
