"Esam šeit pie Raganas kaujā kritušajiem zēniem. Daudzas bēdas mūsu tautai ir izdevies pārdzīvot dziedot, tāpēc arī šodien dziedāsim," piemiņas brīdi atklājot, sacīja Inčukalna tautas nama vadītāja Inga Freimane.
Cita pēc citas klātesošo balsis savijās kopā, dziedot "Klusa, klusa latvju sēta, sirma māte viena raud," un pamazām atausa atmiņā stāsts par notikumiem Raganas pusē pirms 71 gada, kad pie mājas izkārta Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga dēļ izraisījās kauja ar garāmbraucošajiem čekistiem, kurā, aizstāvot saimniekus, iesaistījās tobrīd tuvumā esošie cilvēki – un gāja bojā.
Inčukalna novada domes priekšsēdētājs Arvīds Blaus: "Pieminām latviešu jaunekļus, kuri ticēja, ka Latvija kādreiz būs brīva un šodien redzam, ka ne velti viņi par to ir atdevuši savas dzīvības. Protams, pēc 1941. gada 4. jūlija vēl bija 1949. gada deportācijas, bija 50 okupācijas gadi, bet tagad esam brīvā Latvijā jau divdesmit gadus."
Inčukalnieši ir pateicīgi visiem Kārļa Zāles veidotā pieminekļa atjaunotājiem, jo 50. gadu sākumā piemineklis tika sagrauts un, tikai sākoties Atmodai un pateicoties daudziem entuziastiem, tika atjaunots. "Atceros, ka toreiz Inčukalna skolā bija entuziastu sanākšana un viss notika zem sarkanbaltsarkanā karoga, kura dēļ arī šī pieminekļa atjaunotājiem bija problēmas, jo tas bija laiks, kad ar sarkanbaltsarkano karogu vēl nevarēja tik brīvi iet. Taču visu izdevās atrisināt. Mums Inčukalnā ir tradīcija, ka 4. jūlijā un Lāčplēša dienā nākam šurp un pieminam latvju tautas dēlus. Par to ir jāpateicas Korsaka kungam, Grūtupas kundzei un Grūtupa kungam, kuri iedibināja šo tradīciju," sacīja A. Blaus.
Dziedot "Tumša nakte, zaļa zāle," nāca prātā doma, ka katram laikam ir savi varoņi - cilvēki, kuri jūt, kas jādara, iet un dara. Viens no viņiem ir Pēteris Korsaks, kurš brīdi vēlāk teica: "Cik jauks ir laiks, kurā dzīvojam patlaban! Varam brīvi domāt, runāt un darīt. Man bija liels aizkustinājums, ka iebraucot Inčukalnā, redzēju karogu ar melnu sēru lenti. Daudzi padomās un jautās, kāpēc šodien Inčukalnā ir karogs ar sēru lenti, jo par šo Raganas kauju vēl joprojām tik maz zina. Daudzi nezina, kāpēc Raganas kalnā ir piemiņas akmens. Gribu vēlreiz izteikt pateicību Inčukalna, Krimuldas un Sējas novada pašvaldību priekšsēdētājiem, kuri nejautāja, kāpēc vajag naudu, lai tur uzliktu pieminekli. Viņi šo ideju atbalstīja bez vārda runas. Tagad šī vieta ir sakopta, zālīte nopļauta. Tur ir divi skaisti soli, kur apsēsties un varbūt pārdomāt par to, kas bijis un kā ir."
Uz Kārļa Zāles pieminekļa un kapu kopiņām cilvēki nolika ziedus. Ar seno karavīru dziesmu "Div' dūjiņas gaisā skrēja", piemiņas brīdis kapos izsaknēja, lai turpinātos Inčukalna Tautas namā, uz kurieni visus aicināja doties novada saimnieks Arvīds Blaus. Nama saimniece Inga Freimane bija sarūpējusi kafijas un tējas galdu.
Sarunās vēstures notikumi mijās ar laikmetīgiem stāstiem. Arī par to, ka katra vara, ko Latvijā esam pārdzīvojuši, mūsu tautas vēsturi ir rakstījusi pēc sava prāta. Kā bērniem un mazbērniem saglabāt īsto stāstu par mūsu tautas vēsturi, stāstīja Inčukalna skolas direktore Grūtupas kundze: "Katrā ģimenē mātei un tēvam bērniem ir jāizstāsta pašu izdzīvotā vēsture. Mēs ar brāli bijām pavisam mazi, kad tētis mums izstāstīja par savām kara gaitām, par to, kā nonāca krievu gūstā un kā viņam izdevās izbēgt un atgriezties pie mūsu mammas. Toreiz paps teica, ka citiem to nevajag stāstīt, un mēs ar brāli arī nestāstījām līdz pat Atmodai. Bērni prot glabāt ģimenes noslēpumus."
Katrā latviešu ģimenē piedzīvotais un pārdzīvotais ir tā īstā vēsture, un visi šie stāsti kopā veido patieso tautas vēsturi, ko neviena cita varas nespēj ietekmēt.
