Sākot no globālajiem draudiem – pēdējos gados tiek reģistrēti aizvien jauni planētas siltuma rekordi. Klimata pārmaiņām būs neizbēgamas sekas – gan ekonomiski zaudējumi, gan jaunas migrantu plūsmas. Tāpat parādās aizvien jauni pierādījumi, kā par vides piesārņojumu maksājam ar savu un savu bērnu veselību. Aizvien lielākais izejvielu patēriņš un dabas daudzveidības samazināšanās liek aizdomāties, kādā pasaulē būs jādzīvo nākamajām paaudzēm. Skaidrs, ka nevar turpināt kā līdz šim, jo planētas resursu šādam dzīvesveidam ir par maz.
Ja puse no problēmas ir lielāka mēroga saimnieciskā darbība, enerģētika, rūpniecība un lauksaimniecība, kas rada lielu ietekmi uz vidi, tad otra puse, šķiet, it kā ir mazāk "jaudīga", bet tāpat ļoti būtiska, proti, katra cilvēka ikdienas paradumi, veids, kā viņš organizē savu mājsaimniecību, kā rīkojas ar atkritumiem, kā tērē elektrību, kā apsilda māju, kā ikdienā pārvietojas uz darbu vai citur un tamlīdzīgi.
Kāpēc jābūt zinošiem?
Pašreizējais dzīvesveids nav draudzīgs videi un nevar ilgstoši nodrošināt labu dzīves līmeni. Vārdu sakot, jārūpējas par vidi un jāglābj pašiem sevi. Tam nepieciešamas gan zināšanas, gan rīcība. Protams, gribētos, lai par tīru vidi un skaistu dabu visapkārt nav jāmaksā ar savu komfortu, atgriežoties viduslaikos pie sveču gaismas un zirgu transporta.
Pātaga vai burkāns
Viens no sabiedrības izglītošanas veidiem ir arī nepārprotamu mājienu došana jeb norobežojumu izvietošana, lai saudzētu dabas vērtības un vidi.
Lai iespaidotu ikdienas paradumus un panāktu pozitīvas izmaiņas videi saudzīgākas dzīves virzienā, par ļoti aktuālu vides politikas rīku kļūst vides izglītība. Ja ir zināms, ka var darboties ar pātagas un burkāna palīdzību, tad "pātaga" šeit būtu videi nelabvēlīgu prakšu apgrūtināšana, aplikšana ar nodokļiem un sodu piemērošana, savukārt "burkāns" būtu ar vides izglītību panākt un nostiprināt pozitīvas pārmaiņas.
Kas gan ir vides izglītība? Formāli zinām sadalījumu "vide" un "daba". Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir Vides aizsardzības departaments un Dabas aizsardzības departaments. Vides nozare tradicionālāk nodarbojas ar tā saukto nedzīvo dabu jeb gaisu, augsni, ūdeni, savukārt dabas nozare pievēršas dzīvajai dabai – augiem un dzīvniekiem. Tādā gadījumā jājautā, vai vides izglītība dzīvo dabu apies ar līkumu un pievērsīsies tikai ūdeņiem, gaisam, zemes piesārņojumam un līdzīgām tēmām? Protams, ka ne! Vides izglītības fokuss ir plašāks, aptverot gan dzīvo, gan nedzīvo dabu. Un tam ir loģisks pamatojums.
Garās cēloņsakarību ķēdes
Dabā viens process vai notikums ietekmē nākamo, tas savukārt atkal nākamo. Ir svarīgi saprast procesu un cēloņsakarību ķēdi, jo šī ķēde vieno gan cilvēka darbību, gan dzīvo un nedzīvo dabu. Piemēram, dabas fenomena El Ninjo laikā okeāns sasilst vairāk nekā parasti, mainās arī vēju virziens. Tāpēc pie krasta sadzītajā siltajā ūdenī samazinās planktona daudzums, līdz ar to – arī zivju skaits, kas savukārt samazina putnu skaitu, kuri ar tām barojas.
Attiecīgi to ligzdošanas vietās tiek savākts mazāk mēslošanai tik ļoti vērtīgā guano, ko izmanto vietējās industrijas, tāpēc tām jāizmanto cits, dārgāks mēslojums, lai audzētu lauksaimniecības kultūras, kuras izmanto vistu barībai. Rezultātā vistas gaļa kļūst dārgāka pat citā kontinentā. Šai ķēdei ir arī citas sekas gan uz vietējo iedzīvotāju dzīvi, gan uz globālo ekonomiku un patēriņu.
Sakarības jāizprot
Kā stāsta vides izglītības eksperte Laura Zvingule, pasaule jau sen ir nonākusi pie sapratnes, ka uz vides problēmām nevar skatīties šauri, ir jāsaprot un jāmāca kopsakarības, ne tikai detaļas. Viņa uzsver, ka uz vides problēmām jāskatās no ilgtspējīgas attīstības* skatupunkta. Vides izglītībā var runāt gan par formālo izglītību, kad nepieciešamās tēmas iekļautas skolu apmācības programmās, gan arī aktivitātēs, kurās piedalās gan bērni, gan pieaugušie. Vides izglītība aizvien vairāk ienāk arī ikdienas dzīvē un, dažkārt pašiem pat nemanot, arī izklaides un atpūtas aktivitātēs.
Piemēram, vadot putnu vērošanas ekskursijas dabā, zinošs ekskursijas vadītājs varēs ne tikai parādīt kādu konkrētu putnu, bet arī raksturot sugas vietu plašākā kopainā. Daudz var darīt un jau dara valsts un nevalstiskās organizācijas. Ekskursijas, stendi, lekcijas un speciālistu uzstāšanās, bukleti, aktivitātes drukātajā presē un elektroniskajā vidē, tikšanās ar iedzīvotājiem, filmas un veselas kampaņas – tas viss sniedz nenovērtējamu ieguldījumu cilvēku izglītošanā.
Vides filmas – apjomīga informācija kodolīgā formā
Latvijā katrs iedzīvotājs gada laikā izlieto 190 plastmasas maisiņus. Tas nav pasaules rekords, tomēr liecina, ka mēs vēl neesam pietiekami izglītoti par to, cik lielu kaitējumu tie nodara videi. Vislielākie kaitnieki ir tieši mazie, plānie maisiņi, kuru “darba” mūžs ir vidēji 20 minūtes, bet tie vēl 400 gadu turpina “dzīvot”. Daļu no izlietotajiem plastmasas maisiņiem izdodas savākt otrreizējai pārstrādei, taču Latvijā vēl joprojām lielākā daļa izlietoto maisiņu nonāk vidē, ilgtermiņā piesārņojot to un nopietni apdraudot ekosistēmu ar naftas produktu atliekām.
Par piemēru vides izglītības aktivitātēm visām vecuma grupām var kalpot nesen tapusī uzņēmuma "Zaļā josta" vides īsfilma "Plastmasas maisiņa ceļš"**, kas stāsta par plastmasas maisiņu pārmērīga patēriņa ietekmi uz vidi. Plastmasas maisiņi ir mūsu ikdienas sastāvdaļa, un var gadīties iznākt no lielveikala ar vienu lielo maisiņu, kurā iekšā ir produkti vēl desmit mazajos maisiņos. Tie, starp citu, lielākoties tiek izmantoti tikai vienreiz, bet sadalās vairāku simtu gadu laikā un ir vieni no negantākajiem vides piesārņotājiem.
Filmas veidotāji uzsver, ka dokumentālie kadri no pasaules piesārņotākajām vietām un plastmasas iepakojuma radītā piesārņojuma dēļ cietušajiem dzīvniekiem liks padomāt arī par mūsu ieradumiem, jo, izrādās, plastmasas maisiņi ir ne tikai visai ilgmūžīgi, bet arī mobili – ar ūdens straumēm tie nokļūst un piesārņo vidi tālu no to izmešanas vietas. Šī ir globāla visas pasaules problēma.
Filmas veidotāju sniegtie dati: gada laikā visas planētas iedzīvotāji patērē triljonu plastmasas maisiņu jeb 1 000 000 000 maisiņu minūtē, taču pārstrādāta tiek tikai daļa no tiem – pārējais nonāk izgāztuvēs, apglabāts poligonos vai nokļūst dabā. Aptuveni 80% no visiem Eiropas jūru atkritumiem ir plastmasas atkritumi. Lielākie plastmasas atkritumu krājumi veidojas pasaules okeānos, kur tie ar straumi tiek sanesti no visiem kontinentiem, veidojot pat 20 metru dziļu atkritumu "zupu". Lielākā plastmasas atkritumu peldošā sala izveidojusies Klusajā okeānā un aizņem tikpat lielu teritoriju kā trīs Pireneju pussalas. Eiropā katru gadu patērē 1,62 miljonus tonnu, bet Latvijā – 3,05 tūkstošus tonnu plastmasas maisiņu.
Taču plastmasas maisiņi ir tikai viena, kaut ļoti redzama, problēma vides aizsardzībā, kurai jāpievērš nopietna uzmanība. Atliek cerēt, ka vides aizsardzības un vides izglītības centieni ļaus panākt tādas izmaiņas, lai mēs nepaliktu vēsturē kā cilvēki, kas dažās paaudzēs aiz sevis atstāja izpostītu dabu un piesārņotu vidi.
* Ilgtspējīgas attīstības jēdziena definīciju vienkāršoti var izskaidrot kā principu dzīvot un saimniekot tā, lai par sagandēto vidi nesūdzētos nākamās paaudzes.
** Filmu "Plastmasas maisiņa ceļš" veidojis žurnālists Sandijs Semjonovs, būtiskākos vides aspektus uzsvēruši biologs un vides raidījumu vadītājs Māris Olte, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Sandra Muižniece-Brasa, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere un citi nozares eksperti.
