Līdzīgi varētu būt arī ar nepieradinātajiem pagalma iemītniekiem, piemēram, putniem, augiem un citu dzīvo radību, kas uztver pagalmu par savu mājvietu un īpašumu, kurā tikai dažkārt uzturas un rosās cilvēki.
Pagalms kā vides sastāvdaļa
Veids, kā mēs sadzīvojam ar "kaimiņiem" savā pagalmā, ir mūsu kultūras sastāvdaļa, un daudz ko mēs darām, pat īpaši neaizdomājoties. Jau paaudzēs zinām, ka stārķim piemērotā vietā jāuzliek ligzdas pamatne, ka pavasarī jāparūpējas par būrīšiem strazdiem, bet ziemā pie loga var barot putnus, un tamlīdzīgi – iespējas atkarīgas no pagalma veida un atrašanās vietas, bet pat Rīgas daudzstāvu namu pagalmos var priecāties par zaļumiem un putnu dziesmām.
Un tomēr – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Pagalma kā vides sastāvdaļas iespējas būt dabai draudzīgam nav pietiekami apzinātas un izmantotas – tas attiecas gan uz maziem privātmāju pagalmiem, gan lielākām lauku sētām –, un iesaistīties vides uzlabošanā var ikviens. To pierāda līdzcilvēku pieredze. Prasmīgi saimniekojot, pagalmā varam dot pajumti un/vai barošanās iespējas visdažādākajiem putniem un dzīvniekiem, ne tikai parastākajiem un zināmākajiem tā iemītniekiem, tādējādi padarot pagalma vidi no dabas viedokļa kvalitatīvāku.
Zīlītes un zvirbuļi visu gadu, bet jo sevišķi ligzdošanas sezonas laikā, samazinās kaitēkļu daudzumu, kuri arī vēlas piedalīties dārza ražas patērēšanā. Būrītī ligzdojošais mušķērājs labprāt notiesās kādu kāpostu balteni, kurš attaisno savu nosaukumu, ar labu apetīti uzbrūkot kāpostiem. Ticams, ka "savējais" ezis apēdīs arī kādu zemesvēzi, kurš ir liels meistars augu sakņu bojāšanā.
Starp citu, ezis ir kukaiņēdājs, un nav patiess pasaku radītais tēls – dzīvnieciņš, kurš, sadūris uz muguras adatām ābolus, omulīgi dodas mieloties migas virzienā. Eža ēdienkartē prasti ir kukaiņi, sliekas, gliemeži, un, ja atradīs peļu midzeni, nelaidīs garām arī tās. Piesaistot pagalmam dzīvniekus un putnus, iegūsim ne tikai prieku par to, ka esam labi saimnieki, bet arī iespēju vērot daudzus interesantus dabas pārstāvjus savā pagalmā "tiešraidē", ne tikai TV kanālā "National Geographic". Atliek tikai zināt, kā, un būt vērīgiem.
Izveidot ezim "Šengenas zonu"
Pagalmam jābūt pēc iespējas daudzveidīgam, tādam, kurā savvaļas iemītniekiem ir iespējas gan paslēpties, gan baroties. Ideāli norobežots, sakārtots un sapucēts pagalms var nebūt tas labākais.
Piemēram, divreiz esmu atbrīvojis iestrēgušu ezi (par laimi, vēl dzīvu) – vienreiz no vārtu, otrreiz no žoga spraugas. Abos gadījumos spraugas bija tādas, ka ezis, ielīdis līdz pusei, vairs netika ne uz priekšu, ne atpakaļ. Netālu izveidoju žogā lielākas spraugas, kas atbilst eža izmēram, un turpmāk tie izmantoja viņiem paredzētās "durvis". Ežiem dzīvei vienā pagalmā platība ir par mazu, tādēļ, ja gribam saglabāt veselīgu ežu sabiedrību, ir jāparūpējas par viņu iespējām brīvi ceļot starp pagalmiem, – varam to saukt kaut par ežu "Šengenu".
No estētiskā viedokļa, caurums žogā, protams, var atņemt kādu punktu konkursā par sakoptāko sētu, bet tas nav jāatstāj redzamākajā vietā. Tāpat, ja gribam draudzīgi sadzīvot ar ežiem, viņiem patiks rudenī atstāta lapu, komposta vai žagaru kaudze, kas dos iespēju netraucēti snaust līdz pavasarim.
Nokaltis koks – medusmaize dzīvajai radībai
Vairāku sugu putni ligzdošanai izmanto vecos šķūnīšus.
Ilgāk dzīvojot mājā ar dārzu, pamanīsim, ka nesen nopļauts zālājs ar viegli pieejamām sliekām un kukaiņiem paver lieliskas barošanās iespējas daudziem kārumniekiem, piemēram, putniem, ežiem un pat tādiem dzīvniekiem kā āpsis, ja māja ir lauku apvidū. Tā ir laba iespēja, skatoties pa mājas logu, priecāties par strazdiem, sarkanrīklītēm, zvirbuļiem, žubītēm un citiem putniem atkarībā no dārza atrašanās vietas. Protams, labs palīgs novērošanā būs binoklis, kas ļaus putnus apskatīt tuvumā.
Vēl vairāk putnu piesaistīs arī kāds nenopļauts stūrītis ar nezālēm, kas der barībai, vai kāda biežņa ligzdošanai. Spraugas pakšos un zem jumta pārklājuma nereti izmanto sikspārņi, tāpat tie labprāt izmanto iespēju rudenī pa šauru spraugu iekļūt pagrabā un ievārījumu burciņu sabiedrībā pārziemot līdz pavasarim.
Kārtīgs saimnieks parasti nekavēsies ilgi, lai savā piemājas teritorijā novāktu nokaltušu koku. Protams, arī tas ir dabas sastāvdaļa, bet "sakārtots" un "dabisks" mūsu apziņā bieži ir pretmeti. Tomēr arī nokaltušu koku vai tā stumbeni bez kautrēšanās var atstāt vienlaikus kā atgādinājumu par dabiskiem procesiem un kā pārtikas avotu, piemēram, dzenim. Tas, protams, jāapzāģē, lai krītoši zari vai pats stumbrs nevienu neapdraudētu.
Turpinājums sekos.
