Sāka ar pieciem stropiem
Jau nedēļas vidū pa tālruni Atis Vallis izstāsta, kā pie viņa – Krimuldas pagasta "Lejaslīvēs" – nokļūt. Sestdien, sekojot norādēm, kurā vietā no lielceļa divas reizes jānogriežas pa labi, nonāku bitenieka sētā.
"Pirms vairāk nekā 40 gadiem mūsu ģimene iegādājās "Lejaslīves". Tēvs sāka māju atjaunot, un es pirms astoņiem gadiem pabeidzu. Droši vien jaunu māju uzcelt būtu bijis vienkāršāk," iepazīstoties teic Atis. Viņš pats "Lejaslīvēs" atgriezies pēc inženierzinātņu studijām Jelgavā.
"Strādāju laukos, mums ir trīs hektāri zemes, bet kaut kā nejauši pievērsāmies bitēm, lai gan tās bija arī manam vectēvam. Vispirms gan kārtīgi izstudēju visu pieejamo literatūru, gāju arī Biškopības biedrības rīkotos kursos un sāku ar piecām vai sešām bišu saimēm.
Protams, visvairāk man ir devusi gan paša, gan pieredzējušu bitenieku praktiskā pieredze. Taču pati ražošanas attīstīšana nenāca tik grūti, jo man tomēr ir lauksaimnieka izglītība un trīs gados vaļasprieks ir pārvērties par biznesu.
Vasarā nodarbojos ar pašām bitēm un man pašlaik ir nedaudz vairāk par 50 stropiem. Savukārt ziemā taisu biškopības inventāru gan pats sev, gan citiem dravniekiem. Pašlaik pieprasījums pēc tā ir audzis, ka jau ir grūtības to pilnībā apmierināt, un vajadzēja būvēt plašāku darbnīcu."
Biškopība kļūst arvien populārāka
Apstaigājam "Lejaslīvju" saimniecību, un pa ceļam A. Vallis stāsta, ka darbojas arī Latvijas biškopības biedrībā un ir Limbažu nodaļas vadītājs.
"Mūsu nodaļā apvienojušies gan krimuldieši, gan limbažnieki. Kopā esam ap 100 biedriem. Ir cilvēki, kam ir kādi pieci stropiņi, bet ir arī tādi, kam pieder divsimt un pat 300 stropu. Vieniem tas ir vaļasprieks, bet citi no biškopības pārtiek.
Lai gan ir pieņemts uzskatīt, ka biškopji ir mazliet savdabīga tauta, mums biedrībā savstarpējās attiecības ir ļoti labas. Reiz kādam vecam vīram palika sliktāk ar redzi, un tad viņam dravā palīdzējām, kā varējām. Protams, ir arī piesardzīgāki vīri un sievas, kas tik viegli citus savā dravā iekšā nelaiž. Bet jābaidās jau nav no citiem biškopjiem, bet gan no bišu slimībām. Cenšos ar tām cīnīties ar bioloģiskām metodēm, turklāt esmu iesācis kārtot sertifikāciju bioloģiskai dravošanai," teic A. Vallis.
Runājot par sadarbību ar citiem biškopjiem, viņš bilst, ka tāda ir iespējama, bet runāt ar pazīstamām vietējām firmām, kas piegādā produkciju lielveikalu ķēdēm, esot pagrūti, jo vienkārši Latvijas biškopji pie tik lēta medus, kā viņi, netiek.
Bites nevienam nekož
"Katru gadu zīmēju līkni, meklējot sakarību starp laika apstākļiem un pienesumu stropos. Šogad maijā bitēm laiks medus vākšanai bija perfekts, tad vēl mazliet ap Jāņiem, bet jau liepu ziedēšanas laikā lija lietus. Tāpēc ienesums šogad nav tik labs kā pērn, bet kopumā tas nebija slikts," atzīt A. Vallis.
Bet, ja reiz runa par bitēm, tad kāpēc nepajautāt, kā tad ir ar to dravnieka sadzīvošanu ar bitēm. "Bites nevienam nekož, tikai dzeļ, ja kādu nejauši saspiež," teic dravnieks un skaidro, ka pie bitēm jāiet ar tīrām rokām un tīru apģērbu.
"Mūsu kaimiņš, pieredzējis bitenieks Jānis Ārgalis, man iemācīja pamata lietas, ko es augstu vērtēju, piemēram, neiet pie bitēm ar cimdiem rokās. Ar kailu roku jūt pat to, ka pieskaries bites spārniem, bet cimdos biti var saspiest, pat to nejūtot. Un nav jau tā, ka dravas apgaitas laikā neiedzeltu neviena bite. Parasti iedzeļ pat vairākas, bet tas ir labi veselībai. Pēc pāris dzēlieniem jūt tādu mundrumu," teic Atis.
Vasarā labā laikā pie stropa var iet arī bez maskas, jo bites ir aizņemtas ar medus vākšanu. Protams, ir saimes, kas esot tādas dusmīgākas, un tad ir jāuzmanās. Rudenī gan jābūt piesardzīgam pat labā laikā, jo bites nikni sargā vasaras vākumu un dusmojas pat tad, ja kāds staigā stropa skrejas priekšā.
Medus dienas ir kaut kas vairāk par galdu ar medus burciņām
Medus dienas tradīcija aizsākās pirms pieciem gadiem kā tradicionāls pasākums septembra otrajā sestdienā. Pasākuma mērķis ir popularizēt biškopības nozari, biškopja amatu un bišu produktus.
Arī bitenieks Atis Vallis, šogad pirmo reizi piedaloties Medus dienas pasākumā, ir gaidījis cilvēkus, kas vēlas kaut ko vairāk uzzināt par biškopja darbu. "Medus diena taču nav tikai dažas medus burciņas uz galda," viņš saka.
Turklāt uz "Lejaslīvēm" solījušies atbraukt cilvēki, kas sper pirmos soļus biškopībā, arī kaimiņi un citi dravnieki, no kuriem Atim pašam ir, ko pamācīties. Un viņam taču ir arī ko parādīt viesiem, sākot ar namiņu medus apstrādei. "Un pat tad, ja neviens neatnāktu mums pašiem un mūsu bērniem un viņu draugiem būtu prieks par svētkiem, ko varam sarīkot par godu bitēm jaukā rudens dienā."
Kad atvados, saimniecības ceļagalā jau iegriezās pirmās mašīnas ar Medus dienas viesiem.
