No 23 personām, kas Eiropas Savienības bēgļu programmas laikā līdz šim Latvijā ieguvušas alternatīvo vai bēgļu statusu, Latvijā ir palikušas vairs tikai divas – eritrejietis Robels Tages ar sievu. Viņš patvērumu meklētāju centrā Mucenieki strādā par tulku, un abi dzīvo Rīgā, vienistabas dzīvoklī. Pārējie, pēc LTV raidījuma informācijas, devušies uz Vāciju.
Raidījums secina, nelietderīgi iztērēti arī aptuveni 40 tūkstoši eiro, ko par mentoru pakalpojumiem Sabiedrības integrācijas fonds maksā organizācijai "Latvijas Sarkanais krusts".
Partija "Vienotība" šobrīd ir gatava uzlabot šo izveidoto sistēmu, raidījumā norādīja politiskā spēka vadītājs Andris Piebalgs. Tiesa, viņa redzējumā no mentoriem atteikties nevajadzētu, taču derētu paplašināt viņu pilnvaras, piemēram, dzīvesvietas meklējumos.
Zaļo un zemnieku savienība, kā arī Nacionālā apvienība patlaban skaidrus priekšlikumus neizsaka, iniciatīvu gaidot no Iekšlietu ministrijas, kas sākotnēji arī uzņēmās vadošo lomu šīs programmas īstenošanā.
Kopumā līdz šim Latvijā no Grieķijas, Itālijas vai Turcijas šīs programmas ietvaros ieradušās 69 personas, 46 šobrīd patvēruma centrā Mucenieki gaida statusu. Pavisam kopā šīs programmas laikā Latvijai jāuzņem 531 patvēruma meklētājs divu gadu laikā, par ko no Eiropas Savienības Latvija saņem naudu - sešus tūkstošu eiro par vienu personu. Kuluāros izskan gan bažas, ka divu gadu laikā šādu apjomu Latvija nevarēs pagūt uzņemt.
Par galveno integrēšanos problēmu kļuvusi dzīvesvietas atrašana pēc tam, kad patvērumu meklētāji ir ieguvuši statusu un viņiem Mucenieki ir jāpamet. Kā aprēķinājis raidījums, piemēram, triju bērnu ģimenei pabalstos pienākas nedaudz vairāk kā 500 eiro, bet par šo naudu viņiem nepietiek pat dzīvokļa noīrēšanai, jo izīrētāji prasa uzreiz samaksu par diviem mēnešiem, bet nereti pat papildus garantijas.
Raidījums atgādina, ka pagājušā gada decembrī valdība uz pusi "nogrieza" bēgļu pabalstus, un pašlaik varot secināt, ka ar to viņiem atņēma arī nākamās mājas. "Jo... ja bēgļa pabalsts, ko viņš saņemtu gadu, būtu palicis līdzšinējā apmērā, tad triju bērnu ģimene saņemtu mazliet vairāk kā tūkstoš eiro mēnesi, un ar to gan pietiktu dzīvokļa sākotnējai noīrēšanai," vēsta LTV.
Raidījuma veiktajā eksperimentā, uzdodoties par bēgļu mentoru, atklājas, ka šādai ģimenei dzīvokli neviens negrib arī izīrēt - traucē vai nu esošie trīs bērni, bažas rada arī bēgļu statuss, arī naudas jautājums ir svarīgs, proti, vai viņi spēs samaksāt par dzīvokli, vai viņus varēs izlikt no dzīvokļa, ja nemaksās. Uz šo kā problēmu norāda arī eritrejietis Robels Tages, kuram naudu dzīvokļa izīrēšanai aizdevis kāds no Mucenieku centra darbiniekiem - citādāk viņam tas neizdotos.
"Es runāju ar mentoriem. Viņi jautāja, vai es vēlos šeit dzīvot un ko es vēlos strādāt. Teicu, ka varu strādāt jebko. Esmu profesionāls viesnīcu darbinieks. Tad - kur tu gribi dzīvot - gribi vienu vai divas istabas? Teicu, ka vienu istabu. Un tad - vai tev ir nauda, lai samaksātu īri par diviem mēnešiem? Man reizēm nepietiek naudas, lai nopirktu ēdienu, reizēm es braucu bez biļetes autobusā, bēgu no kontrolieriem. Un viņi prasa, vai es varu samaksāt divu mēnešu īri?" sašutis ir eritrejietis.
Kontaktējoties ar bēgļiem, kas piedalās šajā programmā un nonākuši citās valstīs, viņš noskaidrojis, ka citur, piemēram, pēc statusa iegūšana valsts vai pašvaldība uz kādu laiku piedāvā sava veida sociālos dzīvokļus, kur bēgļi var padzīvot, aprast ar vietējo vidi, iejusties sabiedrībā, mācīties valodu un pamazām atrast darbu. Latvijā tas viss jāpaveic uzreiz, jo, gaidot statusu, bēgļi strādāt nedrīkst, bet, iegūstot to, ar pabalstu nekam nepietiek.
Sākotnēji gan ideja par pusceļa mājām bijusi arī Latvijā, taču tā tika noraidīta, tā vietā ieviešot mentoru dienestu. Eritrejietis mentoru darbu vērtē kritiski, norādot, ka viņi pat var būt vēlas palīdzēt, bet viņiem nav nekādu instrumentu, lai to darītu.
Raidījums atzīmē, ka starp ģimenēm, kuras ir ieguvušas statusu, bet šobrīd jau ir devušās prom no Latvijas, ir arī sīriešu Bunanas un Atifa ģimene, kurā auga divas skolas vecuma meitenes Sāra un Lāra, un mazais Muhameds, un kas ļoti labprāt saistīja savu nākotni ar Latviju, un priecājās, ka ir tikuši prom no kara.
Pēc valodu kursiem Sāra un Lāra praktiski latviski jau spēja sazināties, ļoti cerēja 1.septembrī doties uz skolu, taču ģimenei tā arī neizdevās tikt pie naudas, lai noīrētu sev dzīvesvietu.
Vienā no pēdējām sarunām, Bunana raidījumam arī atzina, ka, piemēram, par savu mentoru viņa uzzināja tikai trīs mēnešus pēc ierašanās Latvijā, bet arī tas neko nav spējis piedāvāt. Visbeidzot dzīvokļa iemaksas naudu nolēma prasīt brālim, kas dzīvojot Vācijā, taču rezultātā augusta pēdējās dienās ģimene sakravājusi visu savu iedzīvi un pie brāļa devušies paši.
Pēc daudzu pašvaldību noteikumiem ģimene ar šādiem ienākumiem atbilstu mazturīgas ģimenes statusam, un viņiem ir pilnas tiesības pretendēt vēl uz pašvaldība palīdzību, bet, tā kā ģimenei nav pastāvīgās dzīvesvietas, nav arī kur deklarēties, bet pašvaldības apkalpo tikai tās personas, kas deklarējušās viņu teritorijā.
Pēc statusa iegūšanas bēgļi Latvijā drīkst arī strādāt, un raidījums secina, ka darba devēji ir gana pretimnākoši viņi nodarbināšanai. Tādā veidā viņi varētu uzlabot arī savu materiālo stāvokli, taču problēma ir latviešu valodas nezināšana. Proti, daudzās darba vietās, piemēram, strādājot ar tehnoloģijām, nepieciešams iziet drošības instruktāžas, bet tās ir tikai latviešu valodā.
Lai apgūtu latviešu valodu, Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā valodas kursus, turklāt bez maksas un vēl jo vairāk kursu laikā cilvēks mēnesī var saņemt 100 eiro lielo stipendiju. Taču kursi ir domāti bezdarbniekiem, kas nozīmē, ka tajā laikā bēglis nestrādā un dzīvo no pabalstiem, ar kuriem, kā secināts, nesanāk pat noīrēt dzīvesvietu.