Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Par abortiem un cilvēku tiesībām. Autore: Inga Bite, Mg. iur., 11. Saeimas deputāte

Pēdējā laikā sabiedrības diskusijās aktualizējies jautājums, kas saistīts ar abortiem un cilvēku tiesībām. Tas aktualizējies, jo Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisija piedāvājusi noteikt, ka bērna dzīvība ir aizsargājama no ieņemšanas, nevis no piedzimšanas brīža.

Vispirms gribētos vērst uzmanību uz to, ka šāds priekšlikums pilnīgi nepamatoti tiek uztverts kā priekšlikums aizliegt abortus vispār. Tas tā nav, tāpēc argumentus, kas saistīti ar nelegālu abortu iespējamu palielināšanos vai nepieciešamību sievietēm braukt ārpus Latvijas ar mērķi izdarīt abortu, šeit neapskatīšu. Tā ir cita „opera".

Kā jurists pievērsīšos jautājumam par cilvēku tiesībām šajā procesā.

Atgriežoties pie pirmsākumiem – cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šī tiesību skola tiesības definē kā tādas, kas nākušas no dabas un pastāv pašas par sevi, neatkarīgi no cilvēka gribas.

Abortu jautājumā tiek šķietami pretnostatītas sievietes tiesības un viņas nedzimušā bērna tiesības. Taču, padomājot par to ar „vēsu prātu" un izejot no dabiskajām tiesībām, jāsecina, ka šāds pretnostatījums no dabas viedokļa ir visnotaļ absurds. Sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabas viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tās ir tiesības, kuras šajā jautājumā izriet no dabas likumiem, nevis tiesības no bērna atbrīvoties.

Taču, neskatoties uz to, mēs diskutējam par sievietes tiesībām savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Par sievietes tiesībām palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu). Turklāt diskutējam tā, it kā tiesības būtu tikai sievietei, bet bērns viņas miesās būtu traucēklis, no kura jātiek vaļā. Taču bērns jau no ieņemšanas brīža ir atsevišķa persona ar savām individuālām dabiskām tiesībām uz dzīvību.

Man mājās pie ledusskapja stāv 9 nedēļas veca bērna ultrasonogrāfijas bilde. Tā ir mana meita. Viņai ir galviņa, ķermenītis, rociņas un kājiņas. Jā, šīs ķermeņa daļas nav proporcionālas, tomēr jau pirmajās dienās pēc ieņemšanas viņai sāka pukstēt sirds. Izmantojot mūsdienu medicīnas sasniegumus, to varēja gan dzirdēt, gan redzēt. Šajās 9 nedēļās mana meita ne tikai eksistēja kā dzīve būtne, bet arī baudīja dzīvi, spēlējoties – atspērās ar kājiņām, tad pierāva tās pie sevis un šūpojās. Kad šūpošanās beidzās, atspērās atkal. Tas liedza ārstam kvalitatīvi izdarīt nepieciešamās pārbaudes, tomēr parādīja meitu kā personību, pat ja viņa vēl nespēja eksistēt ārpus manis.

Kāpēc tajā brīdī viņai nebija tiesības uz dzīvību, bet tagad ir? Tāpēc, ka tagad viņa ir vecāka? Tādā gadījumā tā ir diskriminācija pēc vecuma! Jā, viņa ir vecāka, tomēr joprojām nespēj eksistēt bez citu cilvēku aprūpes un palīdzības. Šajā ziņā situācija ir vienāda gan toreiz, gan tagad.

Vai varbūt viņai nebija tiesību dzīvot tāpēc, ka viņas ķermenis nebija proporcionāli attīstīts? Diemžēl arī pēc piedzimšanas ir cilvēki, kas neattīstās proporcionāli. Tāpēc taču netiek apšaubītas viņu tiesības uz dzīvību! Tādā gadījumā tā būtu diskriminācija pēc veselības stāvokļa pazīmes.

Šajā brīdī es nerunāju par situācijām, kad aborts nepieciešams veselības stāvokļa dēļ vai, kad bērniņš radies izvarošanas rezultātā. Lai gan mani argumenti paliek spēkā arī šādās situācijās, tajās ir pietiekami daudz citu diskutējamu jautājumu, lai vienā blogā tos nebūtu iespējams apskatīt.

Es runāju par situācijām, kad aborts ir sievietes izvēle. Sociālu, ekonomisku vai kādu citādu apsvērumu dēļ. Vispirms – nav šaubu, ka mums visiem jāstrādā pie šo apstākļu novēršanas. Tās ir gan nodokļu atlaides, gan pabalsti, gan cita veida priekšrocības vecākiem ar bērniem. Taču tās ir arī atbildīgas cilvēku savstarpējās attiecības. Tās nav seksuālas attiecības 15 gadu vecumā ar pirmo sastapto daudzmaz simpātisko cilvēku tāpēc, ka visi tā dara. Tā ir cieņa pret sevi un attiecības tikai tajā laikā un vietā, kad cilvēki ir spējīgi un – galvenais – gatavi uzņemties atbildību par šo attiecību iespējamo rezultātu. Jo zināms, ka neviena kontracepcijas metode nav 100% droša. Tas ir ģimenes – vecāku, brāļu, māsu un citu tuvinieku atbalsts. Tā ir vīriešos un sievietēs ieaudzināta atbildības sajūta un ģimenes kā vērtības izjūta. Tās ir mācību grāmatas, no kurām skolēni apgūst prasmes attiecības veidot un uzturēt, nevis šķirties, un bērnus audzināt, nevis no tiem izvairīties.

Tāpēc aicinu visus sakarsušos prātus atgriezties vienu soli atpakaļ un diskutēt nevis par iespēju vai neiespējamību abortu aizliegt (kas patiesībā šobrīd īsti nemaz nav dienas kārtībā), bet par to, kā radīt situāciju, lai sievietes nevēlētos šādus abortus izdarīt. Lai grūtniecība būtu apzināts vai vismaz apzināti pieļauts lēmums, nevis nevēlama nejaušība ar nevēlamu cilvēku. Jo tieši cilvēces spēja un iespējamība turpināties izriet no dabiskajām tiesībām. Un tieši tās ir īstās, dabiskās cilvēktiesības. Arī vēl nedzimušam bērnam.