"Kad mēs pirmās reizes atbraucām uz šejieni, šķita, ka laikam "Bandavās" ir pavisam cits ritējums. Tagad to pašu mums saka cilvēki, kuri te kādu brīdi padzīvojuši," portālam "Apriņķis.lv" saka saimniecības īpašniece Anna Avgustova. Viņa gatavojas otrajai viesu uzņemšanas sezonai.
Laukos cits plūdums
"Bandavas" Mālpils novada Sidgundas ciemā jau kopš 2014. gada ir bijušās rīdzinieces Annas Avgustovas ģimenes māja. "Te ir vieta, kur mēs paši jūtamies labi un palīdzam ciemiņiem atgūties no lielpilsētas burzmas. Šeit laikam ir īpašs ritums, varbūt pat tāda kā ārpasaules sajūta, lai gan – cik tad te tālu līdz Rīgai," sasveicinoties teic Anna.
Un patiesi – klausoties, kā "Bandavu" kokos čivina putni, dīķī kurkst zaļās vardes, un redzot, cik nesteidzīgi ganībās zāli plūc zirgi un govis, pēkšņi kļūst skaidrs: laukos laikam ir pavisam cits, nesteidzīgs plūdums. Pavisam ne tāds kā pilsētā.
Anna Avgustova par sevi stāsta, ka ir dzimusi galvaspilsētā, taču bērnībā ļoti daudz laika pavadījusi pie vecvecākiem Latgalē, ko uzskatot par savām mājām.
"Mans vectētiņš bija akls, un visus mazos darbiņus, kur bija vajadzīga redzēšana, jau kopš mazām dienām, tiklīdz spēju noturēt rokā kādu darbarīku, darīju es. Piemēram, protu uzasināt fuksīti, varu izkapināt izkapti, tikai neprotu to iesiet. Taču zinu, kā pareizi un no kāda koka taisīt dakšu vai grābekļa kātu.
Savukārt no vecāsmammas nāca gudrība par dārza un pļavas augiem un, sacīsim, spēja zināt. Bieži vien, kad vietējais veterinārārsts viņu lopiem nevarēja palīdzēt, kaimiņi nāca pie manas vecāsmammas. Tagad tās ir iemaņas, kas palīdz dzīvot "Bandavās"," teic Anna.
"Tā tikai šķiet, ka nav atbildes uz jautājumu, ko mēs, bijušie pilsētnieki, laukos darīsim. Tiesa, jāzina, ko tad mēs gribam darīt un kas ir tas, "kas ir", un tas, kas "nekas nav"."
Jautāta, kā sākusies viesu uzņemšana "Bandavās", Anna stāsta, ka pirmie, kuri atbraukuši ar vēlēšanos palikt kādu dienu laukos, bijuši viņu draugi. "Atbrauca pie mums un prasīja, vai viņi te nevar kādu brīdi padzīvot teltī. Lūdzu! Kāpēc ne?
Pirmajā sezonā pie mums pabija apmēram 100 cilvēku. Daudziem no viņiem ir tāda pati pasaules sajūta kā mums – nepatīk pūlis, bet bez cilvēkiem arī iztikt nevar. Savukārt šeit ir vieta, kur var iekāpt nosacītā laika mašīnā, atpūtināt galvu. Rīgā taču nekā cita nav kā tikai darbs un māja, bet reizēm tikai darbs, darbs un darbs."
Zirgi, aitas, govis un vistas
"Bandavās" var iepazīties arī ar tradicionālajiem lauku sētas iemītniekiem – zirgiem, govīm, kazām, trušiem, vistām, pīlēm, zosīm. "Kad pārcēlāmies uz jauno māju, man līdzi atbrauca trīs zirgi, tagad to ir astoņi. Tad viņiem pievienojās āzis Fredis, saukts vienkārši par āžuli. Tad uzradās kazas – viena no Liepājas, otra no Madonas, tad vācu Haidšnukes šķirnes jeb purva auniņš un divas Romanova šķirnes aitas.
Citu zirgu vidū īpašs ir darba zirgs Maksis. Viņš prot visus lauku darbus – art, ecēt, vagot, katrā ziņā labāk par to, kurš iet viņam aiz muguras. Reizēm izbraucam ar darba ratiem, jo lielā smukā droška līdz "Bandavām" vēl nav atnākusi. Taču, ja arī neatnāks, vasarā tāpat zirga ratos ar groziņiem brauksim ekskursijā pēc zemenēm, jo tepat netālu dzīvo zemeņu audzētāji," teic "Bandavu" saimniece.
Upe, dīķis, dārzs un pļava
Anna stāsta, ka pavisam netālu pāri ceļam Lielajā Juglā ir tā sauktās Rūķu bedres un makšķernieki šos atslēgas vārdus pazīst. Rūķu bedres ir dziļākā vieta Lielajā Juglā, un tur vienmēr ir zivis. Tas ir tikai apmēram puskilometru no "Bandavām".
"Taču arī mūsu dīķī dzīvo sapali, arī karūsas un karpas. Tā kā upe ir tuvu, acīmredzot meža pīles ir ienesušas zivju ikrus. Savukārt meitenes var iet lasīt augus zāļu tējām. Te ir pelašķi, rasas podiņi, cilvēki brauc liepziedu laikā, bet vēlāk uz rudens pusi atbrauc pat tādi, kas brīnās, redzot, ka lazdās aug lazdu rieksti.
Un visu, kas mums ir te apkārt, cenšamies pasniegt tiem, kuri pie mums atbrauc. Šosestdien, piemēram, varēs lasīt pienenes un vārīt pieneņu sīrupu," stāsta Anna.
