Pārdzīvoti visādi laiki
Viena no Siguldas spieķu darināšanas tradīciju turpinātājām ir meistare Antra Plavgo.
"Vecos rakstos lasāms, ka jau pirms diviem simtiem gadu uz Siguldu brauca tūristi, staigāja pa skaistajām takām, un vietējie zēni viņiem pienesa un pārdeva spieķus. Toreiz tās bija pavisam vienkāršas, nemizotas lazdu nūjas. Taču rakstos nekas nav sacīts, kad tieši šis rūpals sākās," portālam "Apriņķis.lv" stāsta A. Plavgo, kad apciemojam viņu jaunajā darbnīcā Siguldas pils kompleksa atjaunotajā staļļa ēkā.
Tiesības šeit strādāt līdz ar apņemšanos tūristiem ierādīt, kā top tradicionālie Siguldas suvenīri, ir iegūtas konkursā. Tepat kaimiņos zem viena jumta iemitinājušās "Baltu rotu" un ādas amatnieku darbnīcas, kādu laiku būs aplūkojami arī "John Neeman Tools" kokapstrādes rīki un naži. Jurģi bijuši nesen, tāpēc lielu norāžu uz amatnieku darbnīcām vēl nav un spieķu darbnīcu var atrast pēc durvju priekšā izlikto spieķu stenda.
"Mana vīra dzimta ar spieķīšu izgatavošanu sāka nodarboties pēc tam, kad ģimene atgriezās no Sibīrijas. Vīra vecākiem spieķus taisīt iemācīja kaimiņš, uzvārdā Šēnbergs. Drīz būs pusgadsimts, kopš mūsu ģimene nodarbojas ar šo arodu.
Tiesa, padomju laikos bija brīdis, kad tikām uzmanīti, vai nesākam pelnīt lieku rubli, un spieķu darinātājus tad dēvēja par spekulantiem. Tāpēc tirgojās tā: pārdevējs ar dažiem spieķīšiem stāvēja uz taciņas, pa kuru gāja tūristi, bet pārējie spieķi bija paslēpti maisā krūmos. Kad vieni bija pārdoti, bērni pienesa klāt jaunus. To darbiņu darīja arī mans vīrs.
Reiz, kad nupat kā bija beigušies Brežņeva valdīšanas gadi, vīratēvu iesēdināja milicijas mašīnā jeb tā sauktajā "Bertā" un aizveda uz iecirkni. Tur vīratēvs dusmīgi bija prasījis, vai tad viņam kā bandītam jāslapstās pa krūmiem, bet spieķu taisīšanu tomēr pārtraucām. Atsākām jau tad, kad pie varas Maskavā nāca Mihails Gorbačovs," teic A. Plavgo.
Jautāta, cik tad īsti senāko Siguldas suvenīru izgatavotāju darbojas šobrīd, meistare Antra atbild, ka kādi astoņi būšot. "Nekādas spieķu ražotāju apvienības vai kooperatīva mums nav. Pastāv konkurence pat vienas ģimenes robežās. Piemēram, Vīgantu dzimtā vien, kurā ar spieķiem darbojušies jau viņu vecvecāki, ir četri amatnieki, kas taisa spieķus."
Viss sākas ar krūkli pļavā
A. Plavgo skaidro, ka suvenīru spieķus mūsdienās parasti taisa no krūkļa, nevis no lazdas, ievas vai vēl kāda cita koka. Lazdas izmantotas senāk, kad spieķus lieca no nemizota koka, turklāt tās ir grūti nomizot un tāda lazdas nūja tikai izskatās taisna. Kad tā ir novārīta un no tās izlocīts spieķis, tas ir vienos līkumos.
Meistare apšauba vēl vienu pieņēmumu, proti, ka spieķu taisīšana ir bijusi sirmgalvju, sieviešu un pusaudžu nodarbošanās. "Ja runa ir par mazajiem spieķīšiem, varbūt tā ir taisnība, bet, lai saliektu lielos spieķus, vajag vairāk spēka un jānāk palīgā vīriešiem."
Katram spieķim rokas jāpieliek 20 reižu
"Senajos attēlos redzamie spieķi ir piemēroti pieaugušiem cilvēkiem," teic A. Plavgo. "Savukārt izmēros mazāku un suvenīru spieķīšu ēra sākās tikai padomju laikos, kad parādījās elektriskie dedzinātāji, ar ko spieķī ievelk svītras, izveido burtus un ornamentus. Kādreiz tas notika tā: ņēma metāla irbuļus, iestiprināja koka kātos, tad karsēja plītī uz oglēm un, kamēr irbulis sarkans, vilka svītras. Līdz metāls atdzisa, speķim varēja apvilkt vienu svītru. Tad atkal vajadzēja irbuli karsēt no jauna.
Katram spieķim – lielam vai mazam –, līdz tas ir gatavs, jāveic 20 operācijas. Viss sākas ar krūkļu nogriešanu mitrā pļavā vai mežā. Vislabāk to darīt vēlā rudenī vai agrā pavasarī uzreiz pēc sniega nokušanas līdz lapu laikam. Kad krūkļi ir nogriezti, tos parasti ietin plēvē, lai neiekalst. Ziemā tādu saini var glabāt zem sniega. Pārējos gadalaikos – sausā, vēsā telpā, jo mitrumā kokam parādās tumši pleķi," teic spieķu darinātāja.
Sākot taisīt spieķi, krūkļu nūjiņas tiek novārītas ūdenī, tad tās nomizo un saliec rokturi. Rokturis jāliec "pa spalvai" nūjiņas resnajā galā, kas bijis tuvāk zemei. Pirms žāvēšanas nūjiņas, kamēr koks ir silts, jāmasē, lai tās būtu pēc iespējas taisnākas. Tad atkarībā no spieķa lieluma tie žūst no vienas līdz trim dienām, lai gan lielajiem jāžūst līdz pat nedēļai. Tad seko tonēšana, slīpēšana, ornamentu iededzināšana, krāsošana un lakošana. Tas aizņem vismaz stundu, bet lielākiem spieķiem pat visu dienu.
Spieķa dzelteno nokrāsu iegūst, krāsojot ar vilnas krāsošanai domātu krāsu, bet ornamentus iekrāso ar zaļo un sarkano tušu. Tā vēsturiski iegājies, jo savulaik krāsu izvēle bija maza. Zilā krāsa pircējiem nav patikusi. Dažādās brūnās "sejiņas" uz spieķa patiesībā ir defekta pārvēršana par efektu. A. Plavgo savos spieķos ieliekot mājas gariņus, citi meistari sunīšus vai kaķīšus. Kādreiz modē bijuši velni, bet tagad tie nevienam vairs nepatīk.
Nav nedz mācekļu, nedz jaunu konkurentu
"Kādreiz Siguldas spieķus taisīja visās apkaimes lauku mājās. To, cik ienesīga spieķu izgatavošana ir pašlaik, var saprast pēc tā, cik amatnieku ar to nodarbojas. Un, ja, gatavojot spieķus, pie naudas varētu tikt viegli, taisītāju būtu tik daudz, ka nevarētu atkauties. Jauni cilvēki to pavisam negrib darīt. Arī man nav jaunu palīgu, taču nav jau arī jaunu konkurentu," atzīst A. Plavgo.
Vēl meistare piebilst, kad tad, kad cilvēki brīvdienās atbrauc uz Siguldu un ielūkojas darbnīcā, viņi tiekot aicināti iemēģināt roku spieķu izgatavošanā. "Parasti manam aicinājuma labprāt atsaucas bērni, kas visu grib pamēģināt, bet pieaugušie tikai skatās. Ārzemniekiem arī pietiek tikai ar acu pamielošanu, un pie darba vismaz līdz šim izdevis piedabūt tikai latviešus.
