Sasveicināmies un vienojamies, ka šoreiz runāsim par to, kā 18. gadsimtā – Apgaismības laikmetā – radās mīti par latviešiem, kas dzīvo vēl šodien.
– Ar ko mūsdienu "vidējam" latvietim varētu būt interesants Apgaismības laikmets?
– Tas bija rakstnieka un publicista Garlība Merķeļa (1769 – 1850) un luterāņu teologa un mācītāja Vecā Stendera (1714 – 1795) laiks. Bija beidzies Ziemeļu karš, latviešu zemniekiem klājās smagi, bet no otras puses – tas bija laiks, kad vācbaltiešu apgaismotāji lika pamatus latviešu laicīgajai literatūrai un grāmatniecībai, izdeva kalendārus un popularizēja zinātni. Tie bija pamati, uz kuriem vēlāk 19. gadsimta pirmajā pusē veidojās latviešu lauku inteliģence, no kuras savukārt izauga pirmās nacionālās atmodas – jaunlatviešu – kustība.
Vācbaltiešu mācītāji bija vieni no tiem, kas Apgaismības laikmetā prata latviešu valodu, jo viņiem ar draudzi bija jārunā latviešu valodā. Protams, mācītāju mērķis nebija veidot latviešu nacionālo kultūru, bet, izglītojot tautu, process pakāpeniski pavērsās citā virzienā, stiprinot latviskās identitātes saknes.
Tiesa, saikne starp vācbaltiešu apgaismotāju darbu un vēlāko 19. gadsimta latviešu nacionālo kustību ir tikusi maz aplūkota, jo vēsturiski gan starpkaru posmā, gan padomju laikā ir bijis gana daudz gan pamatotu, gan nepamatotu aizspriedumu pret vācbaltiešiem.
Vēl viens paradokss, ka Apgaismības laikmetu Latvijā mēdz saukt par tumšajiem verdzības gadsimtiem. Tāpat, reizēm salīdzinot G. Merķeli un Veco Stenderu, tiek sacīts, ka pirmais pārstāv jauno dienu, kas aust, kamēr otrais – verdzības tumsu.
– Vai te arī ir runa par septiņiem verdzības gadsimtiem?
– Šķiet, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis sacīja, ka mums ir priekšstats par 20. gadsimtu un ka agrākā pagātne ir saplūdusi kopā vienā garā gadsimtā. Kā piemērs mītam par pagātnes aizmiršanu ir arī pieņēmums par 700 gadu verdzību.
To 700 verdzības gadu, bet var sacīt arī – kopdzīves, mītu izkopa paši vācbaltieši. Par to aizsāka runāt G. Merķelis, bet bez latviešu lasītājiem, kas popularizēja Merķeļa piemiņu, šis mīts nebūtu iesakņojies un ieguvis savu nozīmi. Turklāt G. Merķeļa piemiņu turpināja kopt neviens cits kā Rīgas Latviešu biedrība, kas Katlakalna kapos uz viņa kapa uzstādīja pieminekli ar iegravētiem vārdiem: "No pateicīgajiem latviešiem".
Patiesībā gan G. Merķeļa idejas dzīvoja jau viņa dzīves laikā, jo latviešu zemnieku vidū izplatījās rokraksti ar Merķeļa "Latviešu" tulkojumu saīsinātā veidā. Īpaši populārs šis darbs kļuva 1905. gada revolūcijas laikā, un tā noteikti nebija tikai nejauša sakritība.
Bet mīts par 700 verdzības gadiem noteikti ir pārskatāms, jo verdzība tādā izpratnē kā dzimtbūšana un zemnieku personiskās brīvības trūkums noteikti nesākās līdz ar vācu krustnešu ierašanos.
– Un kā ar mītu par latviešiem kā zemnieku tautu?
– Vācbaltiešu radītie teksti, kas tapuši apmēram tajā pašā laikā, kad G. Merķeļa "Latvieši", lielākoties līdz mūsdienām nav saglabājuši savu nozīmi. Varbūt tikai kādas atsevišķas rindas no viņu sacerējumiem vai kāda Ziemassvētku dziesma. Taču varbūt pat teksti nav galvenais – svarīgāki ir priekšstati un konkrētas vērtības, kas iedibinātas tajā laikā un turpinājušas savu dzīvi.
Viens piemērs saistās ar jau pieminētajiem G. Merķeļa "Latviešiem" un šī darba ļoti sarežģīto un pretrunīgo latviešu definīciju. No vienas puses, latvieši tiek idealizēti kā tauta, kas varētu būt spējusi nostāties līdzās citām, taču vācu krustneši viņiem šo iespēju atņēma. Tādā aspektā tas ir upura stāsts, un par vēstures upuriem mums patīk būt joprojām.
No otras puses G. Merķelis rakstīja par latviešu zemniekiem arī daudz neglaimojošu vērojumu, atkārtojot visā tā laika Eiropā izplatītus stereotipus par sabiedrības zemākajiem slāņiem un piesaucot rupjību, nejūtību, viltību, žūpību.
Vēl viena no idejām, ko nostiprināja Apgaismības laikmets un kas turpina dzīvot vēl šodien kā latviešu pašraksturojums – latvieši kā zemnieku tauta.
Līdz pat 19. gadsimta vidum latvietis un zemnieks bija sinonīmi un grūti bija iztēloties kādu latvieti, kurš nav zemnieks. Ja kāds nepiederēja zemnieku kārtai, tad tika uzskatīts, ka viņš jau ir kļuvis par vācieti. Pārvācošanās bija process, ko 19. gadsimta vidū mēģināja apšaubīt jaunlatvieši kā Juris Alunāns un Atis Kronvalds, pierādot, ka latvieši ir nācija, kas var atrasties blakus vācbaltiešiem. Tajā paša laikā Vecais Stenders un citi vācbaltieši nenogurstoši atkārtoja, ka "zemes kopšana ir tas darbs, kas latviešiem ir vēlēts no Dieva". Un šis priekšstats, gan jau ar citu nokrāsu, turpināja zelt starpkaru laikā.
– Lai gan viens otrs atzīst, ka grāmatas un avīzes vairs nelasa, tomēr gribam sevi saukt par lasītāju tautu. Vai arī tam saknes meklējamas vairāku gadsimtu senā pagātnē?
– Visticamāk, 18. un 19. gadsimtā latvieša grāmatplauktā bija Bībele, Dziesmu grāmata un kalendārs. Lasīšana galvenokārt saistījās ar Dziesmu grāmatas šķirstīšanu dažādos dzīves mirkļos, to lasot pie sevis vai arī ik nedēļu saimniekam nolasot saimei priekšā sprediķi. Pakāpeniski šī izpratne mainījās, jo parādīja dzeja, proza un dramaturģija, un lasīšana kļuva par izklaidi un laicīgu pieredzi. Bija arī, sacīsim, utilitāra lasīšana – dažādi padomi saimniecībā un medicīnā.
Izsekojot grāmatniecības vēsturei, redzam, ka pamazām lasīšana kļuva par arvien nozīmīgāku zemnieku dzīves sastāvdaļu, taču vācbaltiešu mācītāji Apgaismības laikmeta norietā žēlojās, ka latvieši negrib lasīt grāmatas. Daudzi sakot, ka labprātāk to naudu, ko iztērētu par grāmatām, nodzertu krogā. Tāpat no dažādām laikmeta liecībām skaidrs, ka zemnieki vairāk lasa reliģisko literatūra, bet neatzīst stāstus un dzejoļus, un saka, ka tie tikai nieki un pasakas vien ir, un par to nav vērts tērēt naudu, jo tā nav īsta lasīšana.
Skaidrs, ka dzimtbūšanā esošam zemnieka grāmatas varēja likties pārāk dārgas, jo tāpat jau bija grūti savilkt galus. Bet bija arī liberālāki muižnieki, kuri darbojās kā mecenāti un zemniekiem grāmatas dāvināja, taču lasīšanas kultūra tik un tā ieskaņojās gausi.
Piemēram, lai arī Vecā Stendera grāmatas lasīja jau viņa dzīves laikā, populāras tās kļuva ar vienas paaudzes atstarpi. Tas arī ir saprotams, jo tad, kad tika likti pamati laicīgajai literatūrai, vēl nebija nedz šāda veida grāmatu, nedz to lasītāju loka. Laicīgā lasītāju publika bija jārada līdz ar grāmatām.
– Ko tīri cilvēcīgi esat ieguvis veltot laiku pagātnes pētīšanai?
– Pētot pagātni, esmu ieguvis zināmu pieticību attiecībā pret pagātni un pats savām zināšanām, jo pētniecības darbs parāda, cik patiesībā maz zini. Redzot, kā pagātnē veidojās tie priekšstati, kas dzīvo vēl mūsdienās, saprotu, cik pretrunīga un paradoksāla mēdz būt vēsture un pagātne nav tik skaidra un melnbalta kā dažkārt ierasts to redzēt. Arī mītu kliedēšana nemaz tik vienkārša nav, turklāt pavisam bez mītiem diez vai mēs varētu iztikt, jo tie palīdz sakārtot attiecības ar pasauli un pagātni. Taču laiku pa laikam der tos kritiski pārskatīt.