(intervijas pirmo daļu lasiet šeit)
J.B. Mēs atražojam, audzējam, rudenī ķeram vaisliniekus, bet tajā pašā laikā ir likumdošana, kas nodara lielu ļaunumu gan mūsu darbam, gan arī dabai kopumā. Tagad var ķert un vest malā arī mazākus izmērus par 50 cm. Tā zivs šajā situācijā nedabū augt, dabīgi iznārstot. Tas atkal iespaido resursus. Dažreiz jau dūša apskrienas, kad visas tās nejēdzības redz... Kad mēs pret to gribam iestāties, zivsaimnieku asociācijas tūlīt pretī, ka nedrīkst zvejniekus ierobežot.
I.L. Es pats emu zvejnieks, un biedrībā ir cilvēki, kas domā par kopējo labumu. Varbūt mūsu peļņa tagad būs mazāka, taču, pieaugot tai zivij un ļaujot pareizi tai vairoties, no tā taču visi arī iegūsim. Šīm idejām pretestība ir milzīga. Mēs jau piecus gadus vācam piekrastes zvejnieku aptauju par roņiem, kas nodara lielu postu zvejniekiem. Taču arī te nekas nevirzās uz priekšu, lai jautājumu sakārtotu.
Liela nesaprašanās pastāv arī starp zvejniekiem un makšķerniekiem. Viņiem ir tik liels lobijs, ka nevaram atrisināt nevienu jautājumu, kaut arī pašreizējā likumdošana, kas ir par labu makšķerniekiem, nodara lielu postu mūsu ekosistēmai.
J.B. Piemēram, Burtnieku ezers un līdz ar to arī Salaca pēdējos gados vasaras otrajā pusē aizaug. Ūdens kļūst necaurredzams. Ja iebāž roku, tas ir zilaļģu pilns. Nāk viena komisija pēc otras, funktierē, ko nu darīsim, kā saglābsim. Daba ir sagrauta. Bet risinājums ir gauži vienkāršs.
Kādreiz Burtnieku ezerā zvejnieki zvejoja ar vadiem. Vadu vilkšanas ēra izbeidzās, jo kāds gudrinieks izdomāja, ka tā izsmelšot visu ezeru un zivju vairs makšķerniekiem nebūs. Tika ierobežots arī zivju lielums. Līdz ar to ezerā savairojās mazvērtīgā zivtele. Ar to tika sagrauta barības ķēde. Sīkās zivteles barojas no planktona, bet planktons no zilaļģēm. Ja mazās zivis izēd planktonu vairs nav, kas iznīcina zilalģes. Tas iznīcina visus dabas likumus un ezers iet postā. Sagraut ir viegli, bet atjaunošanai vajadzīgi gadu desmiti.
– Tad jau var teikt, ka cilvēks ar savu nesaprātīgo rīcību ir lielākais dabas postītājs un grāvējs. Kāda ir jūsu pieredze, tīrot un sargājot mūsu Saulkrastu upes?
I.L. Apbrīnojami, ka cilvēka apņemšanās saudzēt dabu bieži ir tikai skaļi vārdi. Dzīvē reālajos darbos redzam pretējo. Mēs laižam upēs zivju mazuļus, tīrām upju gultnes, atjaunojam nārstošanas vietas. Taču paiet ziema un nākamajā pavasarī mūsu darīto ir sagrāvuši ne tikai bebri, bet arī cilvēki. Skaistās Saulkrastu upes bez žēlastības tiek piemēslotas ar visdažādākajiem atkritumiem. Tur ir gan būvgruži, gan sadzīves lietas, televizori, veļas mašīnas, gultas un dīvāni. Ko tik neesam cēluši ārā!
Ir vēl viena cilvēku suga, kas, neņemot vērā upes dabīgo tecējumu, izdomā, ka viņam vajag to aizsprostot un novirzīt gar savu jaunuzcelto pirtiņu. Šie cilvēki ir īpaši nekaunīgi un, tā kā bieži arī naudīgi, ar viņiem cīnīties ir ļoti grūti. Atradīs vienmēr veidu kā pierādīt savu taisnību.
J.B. Ir vēl viena suga, ar kuriem mums nākas cīnīties visbiežāk nakts melnumā. Tie ir malu zvejnieki. Viņus grūti iznīdēt arī Saulkrastos. Noķeram, sodām, taču paiet mazs laiciņš un viņi atkal ir uz upes.
Bieži šiem "zvejniekiem" nemaz tā zivs nav vajadzīga, bet gan adrenalīns, ka varbūt nenoķers. Es uzskatu, ka šie cilvēki ir savā ziņā slimi. Vissāpīgākais ir, ka bieži savās nakts gaitās viņi izmanto elektrisko strāvu, ar ko bendē zivis. Tad mūsu veči ir īpaši nikni un gatavi sēdēt visdraņķīgākajā rudens aukstumā, lai sauktu postītājus pie atbildības.
Noķert šos "zvejniekus" ar pierādījumiem arī nav vienkārši. Viņi izmanto aizvien slīpētākus paņēmienus savai nodrošināšanai. Pa perimetru tiek izlikti sargi, apsekota apkārtne, mēģināts uzzināt, kādi plāni ir zivju sargiem. Arī mūsu likumdošana ir pārāk saudzīga pret šādiem neliešiem. Bieži esam pat gadu staigājuši pa pēdām šādām zvejas brigādēm, noķēruši ar visiem pierādījumiem – padsmit lašiem, elektroaparātiem, cilvēkiem. Bet prokurors paziņo, ka pierādījumu nepietiek. Vai arī iedod sodā 100 darba stundas, kuras viņš vienkārši "nobumbulē".
Vēl viens veids, kā slaktē zivis, ir durt ar žebērkļiem. Pērn bija grūts rudens, jo nebija augsts ūdens. Zivis peldēja ar mugurām no ūdens ārā. Bija viegli ieraugāmas. Katru nakti nācās braukt un ķert šos zivju dūrējus.
– Vai tiešām cilvēku apziņa un izpratne par labo un ļauno nemaz nemainās? Vai šajos zivju ķērājos ir arī jaunā paaudze?
I.L. Pārsvarā tomēr tie ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, kas ar to jau nodarbojas gadu desmitiem, un viņu pēcnācēji. Tas notiek tajās ģimenēs, kur vectēvs, tēvs, dēls un tagad arī mazdēls iet nakts "zvejā". Bija gadījums, kad noķērām septiņgadīgu puiku, kas atnācis līdzi vectēvam. Tas ir satriecoši. Viņiem ir pacietība turpināt nelikumības, savukārt mūsu cilvēkiem pietiek drosmes un spēka tādus atmaskot.
– Kāpēc jūs esat izvēlējušies šādu misiju – būt par zivju un dabas sargiem? Vai tas ir saistīts ar jūsu izvēlēto profesiju jau pirms daudziem gadiem?
I.L. Kādreiz, kad pie mums vēl bija cita valsts iekārta, devos uz Liepāju un iestājos jūrskolā. Ūdeņi mani vilināja, un es nevarēju iedomāties citu darbu, kā vien saistītu ar jūru. Pabeidzu skolu un atnācu strādāt tepat Zvejniekciemā kolhozā "Zvejnieks". Tā bija mana pirmā darbavieta. Te strādājot, uzkalpojos par tālzvejas kapteini. Kolhozus likvidēja deviņdesmitajos gados.
Tagad esmu zvejnieks zvejniecības uzņēmumā un vienlaikus līdzīpašnieks SIA "Varita" un "AI un CO". Skultes ostā ir izveidota vesela struktūrvienību sistēma, ļoti līdzīga tai, kāds toreiz bija mūsu kolhozs. Te zvejojam, pārstrādājam, saldējam zivis. Mums tagad ir četri kuģi, kas zvejo jūrā aiz 20 metru robežas.
Ikdienā, darot šos darbus, redzēju, kas apkārt notiek, un sapratu, ka gribas dzīvot sakārtotā vidē. Godīgi un legāli pelnīt maizi, vienlaikus saudzējot dabu un tās resursus. Pamazām atradu domubiedrus, un sākām sadarbību Vidzemes zvejnieku biedrībā. Pirmsākumos mēs meklējām sadarbības iespējas ar visām piekrastes pašvaldībām, bet ne visas izteica vēlmi kopīgi meklēt risinājumus daudzajām problēmām. Vislielākā atsaucība bija no Saulkrastu pašvaldības, un tāpēc varbūt tā sadarbība izvērtusies tik sekmīga. Tagad mums ir nopirkts arī labs aprīkojums, kas darbošanos padara vienkāršāku.
J.B. Man šī interese par jūru un zveju ir no skolas gadiem. Gari gadi jūrā noieti gan uz zvejas, gan tirdzniecības kuģiem kolhozu laikos "Brīvajā vilnī" Salacgrīvā. Kolhozi likvidējās, darba vairs nebija, tad izbraukājos pa pasauli, laimi meklējot. Meklēto neatradis, braucu atpakaļ mājās un kļuvu par vides inspektoru. Tas man šķita svētīgs un ļoti interesants darbs. Te arī sastapti līdzīgi domājoši cilvēki, ar kuriem kopā var darboties.
Mums biedrībā ir sabiedriskie vides inspektori, kas par savu nakts skriešanu nesaņem neko. Viņi ir ar mieru celties naktī, lietū un drēgnumā iet ķert likuma pārkāpējus. Kas viņiem no tā tiek? Apziņa, ka esi nosargājis kādu dabas stūrīti vai kādu nelikumīgi iegūtu lomu. Zināms azarts un piedzīvojums jau tajā visā ir, un jābūt no dullo zortes, lai spētu savas ikdienas ērtības nolikt pie malas šī sajustā pienākuma priekšā.