– Pēdējā pusgadā, kopš uz Eiropu plūst patvēruma meklētāju straumes no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas, Latvijā ar bažām raugāmies, kas notiek aiz mūsu mājas sliekšņa.
– Patvēruma meklētāji, kas plūst uz Eiropu, nav pēdējā pusgada jautājums. Tā notiek jau divus gadus, kopš sākās nemieri Sīrijā un Ziemeļāfrikā. Vairāk nekā desmit gadus miera nav arī Irākā un Afganistānā.
Pašlaik nopietnākas problēmas Turcijai rada bēgļi no Sīrijas. Tie ir arābi, kurdi, kristieši un musulmaņi. Turcijā gan legāli, gan nelegāli ir ienākuši apmēram trīs miljoni cilvēku no Sīrijas un Irākas.
Tā kā visi musulmaņi ir brāļi, mūsu pienākums ir palīdzēt cits citam, un tas arī tiek darīts. Turcijas valdība bēgļu labā dara tik daudz, cik ir tās spēkos, palīdzot sakārtot patvēruma meklētāju dzīvi. Patiesībā es nezinu, kāpēc tik daudz cilvēku grib nokļūt Eiropā, jo Turcijā viņiem neklājas tik slikti, lai no turienes būtu jābēg.
– Lai gan tiek sacīts, ka islāms ir miera reliģija, "Daesh" kaujinieki Allāha vārdā nogalina ne tikai Tuvo Austrumu kristiešus, bet arī citus musulmaņus, kas nedomā tāpat kā viņi paši.
– Islāms kā ticība nepieļauj cilvēku nogalināšanu vai tīšu ļaunuma darīšanu citiem. Ja runa ir par "Daesh" karotājiem, es nedomāju, ka viņi vispār ir īsti musulmaņi. Arī runas par kaujās kritušajiem islāma karavīriem, kurus paradīzē sagaidīšot laba dzīve daiļavu lokā, ir tikai propaganda. Tie ir meli, kas tiek stāstīti jauniem cilvēkiem, lai viņi nešauboties dotos nāvē un nogalinātu citus cilvēkus.
– Bet realitāte ir tāda, ka nu jau arī tolerantajā Vācijā cilvēki nopietni sāk uztraukties par to, ka ieceļotāju no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas kļūst par daudz.
– Protams, es redzu, kas notiek Francijā un Vācijā, pieaugot ieceļotāju skaitam, un saprotu, ka starp bēgļiem ir personas ar kriminālu pagātni, bet saprotu arī to, ka neviens jau īsti nezina, kurš ir kurš. Man arī nav padoma, kā šādās situācijās pareizi rīkoties.
Es pats jau sesto gadu cenšos integrēties Latvijas sabiedrībā, un tas nemaz nav tik grūti, jo cilvēki jau visur pasaulē ir ļoti līdzīgi. Protams, mums ir vēstures noteiktas kultūras, reliģiskās un dzīvesveida atšķirības, bet, ja es vēlos saprast jūsu dzīvesveidu, es to varu izdarīt. Latviešu valoda gan man nešķiet pārāk viegla.
Daudzus no vietējiem es uzskatu par saviem draugiem. Ir tādi, kas nāk pie manis uz "Fatih kebab" trīs reizes nedēļā apēst kebabu. Tad mēs aprunājamies, jokojam, un pēdējo sešu mēnešu laikā noteikti nekas uz slikto pusi nav mainījies. Neviens, tāpat kā līdz šim, nenorāda, ka es neesmu vietējais un, jo vairāk, ka esmu musulmanis.
– Ko nozīmē būt musulmanim Latvijā?
– Esmu sunnīts, un manā gadījumā ticības praktizēšana nozīmē ikdienas lūgšanu laiku ievērošanu, un dienā tas neaizņem vairāk par vienu stundu, ievēroju arī ramadāna tradīcijas, un piektdienas ir brīvdienas.
Tajā pašā laikā mana sieva nevalkā musulmaņu sieviešu lakatus. Es arī uz to neuzstāju. Korāns patiesībā nepieprasa, lai apkārtējie mainītu savu dzīvesveidu vai ticību, jo arī es pats negribu atteikties no savas ticības.
Vēl es neēdu cūkgaļu, bet mana reģiona ļaudis to neēda arī pirms bija pieņēmuši islāma ticību. Ja ejam uz restorānu, es izvēlos zivju ēdienus. Sarežģītāk ir ar putnu, piemēram, vistas, gaļu, jo musulmaņiem ir īpaši noteikumi, kā dzīvnieki tiek kauti, un es katrreiz nezinu, kā tas noticis. Tāpēc labāk atturēties. Taču attieksme pret E-vielām pārtikā mums ar sievu pilnīgi sakrīt.
– Kāpēc, tavuprāt, latviešos ir aizdomīgums pret patvēruma meklētājiem?
– Es nedomāju, ka tas ir visaptverošs. Piemēram, brīvdienās eiropieši dodas uz Tuvajiem Austrumiem un nesaka, ka viņi dodas kaut kur pie kaut kādiem "dzīvniekiem", bet gan uz citām zemēm ar atšķirīgu klimatu un citādu dzīves stilu. Pretējā gadījumā viņi nebrauktu, piemēram, uz Turcijas vai Ēģiptes kūrortiem bet gan uz mežu vai lopu fermām. Un pēc atsevišķu, es atvainojos, muļķu prātojumiem nevajadzētu spriest par visu tautu.
Katram no mums ir savi priekšstati par to, kā vajadzētu būt pareizi. Ja cilvēki atbrauc uz šejieni meklēt patvērumu, tas nenozīmē, ka viņiem būtu jāatsakās no visa savējā, taču pēc iespējas tomēr būtu jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem.
Mana nodarbošanās ir kebabu gatavošana. Ja es gatavotu tieši tādus pašus kebabus kā savās mājās Turcijā, diezin vai tos kāds tik labprāt ēstu. Tāpēc es ņemu vērā vietējās, latviešu, ēšanas tradīcijas un ēdienu papildinu ar servisu, kas ir pieņemams vietējiem iedzīvotājiem.
Tiem, kuri te atnāks kā patvēruma meklētāji, nav tiesību sacīt, ka tagad jums jādzīvo tā, kā mums tas patīk. Tas nekad nebūs pareizi.
– Bet nedēļas nogalē Rīgā bija demonstrācija pret patvēruma meklētājiem.
– Cilvēki, kā pieņemts uzskatīt, bēg no kara. Ja valstī ir karš, skaidrs, ka tas ir posts sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem. Bet man nav skaidrs, kāpēc vīrieši manā vecumā – un man pašlaik ir 35 – necīnās par savu valsti, nesargā savas sievietes, bērnus un sirmgalvjus, bet bēg prom gan uz Turciju, gan Eiropu. Šaubos, vai tas būtu iedomājams Latvijā.
No vienas puses, tā ir traģēdija, kam esam aculiecinieki, bet nezinu, vai visi tie, kas cenšas tikt pāri Vidusjūrai, tiešām bēg no kara vai vienkārši grib dzīvot Eiropā. Es nedrīkstu neko sliktu sacīt par saviem musulmaņu brāļiem, bet reizēm man nav nekā laba, ko teikt. Jūtu, ka viens vai divi slikti cilvēki var sabojāt iespaidu arī par tiem, kuri tiešām nonākuši nelaimē.