Dzīvnieciskas bailes
Tā diena, kad virs cilvēku galvām iegruva lielveikala "Maxima" jumts, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes 2. daļā, kas atrodas Akmeņu ielā, kaimiņos Nacionālajai bibliotēkai, iesākās pavisam ikdienišķi. Nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju.
"Tā bija parasta dežūra. Atceros, pa dienu tikām izsaukti uz Vecrīgu, jo tur kaut kas bija aizdedzies. Taču tur nebija noticis nekas nopietns. Tajā dienā Vecrīgā satikām arī kolēģus no Rīgas reģiona pārvaldes 1. daļas. Tikāmies arī ar šīs daļas komandieri Edgaru Reinfeldu, kura dzīvību dažas stundas vēlāk laupīja lielveikala gruveši," tās dienas notikumu atceras Pēteris.
Pēteris kopā ar kolēģiem bija viens no pirmajiem, kas ieradās notikuma vietā Priedaines ielā 20. Tas bija ap pulksten sešiem vakarā.
"Tā informācija, ko mums iedeva bija, ka sabrucis veikals. Braucot uz notikuma vietu, jau likās, ka ir noticis kaut kas nopietns, taču ne vienu brīdi nešķita, ka tā būs tāda traģēdija. Turklāt mēs piebraucām no fasādes puses, un no turienes pirmajā momentā tā īsti nevarēja redzēt, cik ļoti slikti tur viss ir," stāsta Pēteris.
Vairāki glābēji kopā ar Pēteri uzreiz tikuši norīkoti glābšanas darbiem ap perimetru. Viņu uzdevums bija glābt tos, kuri atradās zem fasādes starpsienu drupām vai bija iesprostoti veikalā. Savukārt citi devās iekšā uz alkohola nodaļu un kasēm. Jo tieši tur atradās visvairāk cilvēku. Tieši tur bija iegruvis lielveikala jumts.
"Es atrados veikala kreisajā malā. Ne tur, kur bija iebrucis jumts. Rūpīgi centāmies visu pārbaudīt. Stāvot uz betona kluču kalna, cilājām akmeņus un meklējām cilvēkus. Pa to laiku palīgā bija atsteigušies pārējie glābēji. Viņi bija iegājuši tur iekšā. Un tad tas otrais nogruvums... Dzirdējām troksni. Neviens nesaprata, kas notiek. Likās, ka tas bija kāds sprādziens. Instinktīvi pa galvu, pa kaklu kopā ar kolēģiem lēcām ārā no veikala," atminas Pēteris.
Tā brīža sajūtas viņam vēl šodien ir grūti ietērpt vārdos. Tas bija viens mirklis, sekundes desmitdaļa, kad zem putekļiem, betona tonnām tika aprakti kolēģi.
"Neticējās, ka kaut kas tāds var notikt... Nupat uzcelts lielveikals sabrūk tavā acu priekšā... Man paveicās, taču citiem čaļiem..." ik pa laikam ievelkot elpu, Pēteris mēģina izstāstīt. Taču viņa sacītais apraujas, balss salūzt.
Vaicāju Pēterim, vai tajā brīdī, saprotot, kas ir noticis un nezinot vai brūkošajā ēkā maz ir droši, viņam un pārējiem negribējās mest visu pie malas.
"Nenoliegšu, ka man personīgi bija ļoti bail. Un nenoliegšu, ka galvā pazibēja doma, ka jādodas prom. Ticu, ka savā prātā šādu ideju apsvēra daudzi, tikai tobrīd neviens to skaļi neizteica. Cik mēs paši pēc tam savā starpā runājām, tādas dzīvnieciskas bailes nevienam no mums vēl nebija nācies izjust. Turklāt pēc tam, dodoties iekšā veikalā, es ik pa laikam palūkojos uz veikalam cieši blakus piebūvēto jaunbūvi. Likās, ka tā ēka arī nāks lejā. Turklāt zem formas tērpa iekškabatā nepārtraukti vibrēja telefons. Zvanīja tuvinieki. Arī draudzene, kura tobrīd bija stāvoklī. Viņiem visiem atzvanīju tikai kaut kad vēlāk, pēc tam," atklāj Pēteris.
Viņš gan uzreiz bilst, ka, par spīti bailēm, ikviens no glābšanas darbos iesaistītajiem cilvēkiem, ne mirkli nevilcinoties, atkal un atkal skrēja iekšā veikalā, jo zem drupām atradās cilvēki. Viņiem visiem, tāpat kā glābējiem, bija ģimenes. Turklāt cietušo tuvinieki, kas bija sapulcējušies pie veikala, uz glābējiem skatījās kā uz viņu vienīgo cerību.
Nāves smārds
Pēteris traģēdijas vietā kopā ar vēl 191 ugunsdzēsēju strādāja līdz agram rītam, pulksten astoņiem. Glābēji bija palīgā atsteigušies no visas Latvijas. Visi strādāja plecu pie pleca.
Pēteris atzīst, ka veikala ēkas konstruktīvo īpatnību dēļ glābšanas un meklēšanas darbi nebija profesionāli sarežģīti, drīzāk darbietilpīgi un bīstami. Turklāt vieta bija neliela, līdz ar to papildu cilvēki tikai traucētu cits citu. Turklāt arī tehnika šajā situācijā neko nepalīdzētu. Viss bija jādara lēnām un uzmanīgi, lai neizraisītu vēl vienu nobrukumu un nenodarītu pāri tiem, kas vēl bija dzīvi.
"Nevarēja tā, ka tu pieskrien un no apakšas sāc kaut ko raut ārā, lai tikai izvilktu cietušo. Viss bija jādara ar rokām. Lēnām un uzmanīgi. Pussabrukušais veikals bija kā no klucīšiem salikta piramīda, kur, neapdomīgi izkustinot kādu konstrukciju, viss var pilnībā sagāzties," skaidro Pēteris.
Lai gan kopš traģēdijas pagājuši nu jau divi gadi, atmiņas par Priedaines ielas "Maxima" redzēto vēl aizvien ir spilgtas. Klausoties stāstītajā, varu tikai nojaust kāda elle patiesībā tā bija.
"Kopā ar kolēģi centāmies piekļūt "Maximas" noliktavām caur blakus esošo māju-jaunbūvi. Ejot iekšā, nonācām tādā kā pagrabā. Laikam tā bija tās ēkas pazemes autostāvieta. Tur redzējām, kā no noteksistēmas lēnām cēlās augšā ūdens sarkanā krāsā. Uzreiz sapratām, ka noliktavā atrodas daudz saspiestu cilvēku. Bet visspilgtāk es atceros smaku, kas valdīja veikalā. Tā bija vienkārši briesmīga un neizturama. Gaisā bija jūtama sadzīves ķīmija – veļas pulveri, mīkstinātāji, balinātāji, dezinfekcijas un tīrīšanas līdzekļi, arī dezodoranti un šampūni, smaržas, pārtika, alkohols un asinis..."
Viss bija sajaucies vienā putrā, un tam visam pa vidu bija cilvēki, kuri darba dienas vakarā bija iesteigušies tuvējā veikalā kaut ko nopirkt vakariņām.
Pēteris stāsta, ka glābēji izmisīgi centušies saklausīt, vai kaut kur kāds nesauc pēc palīdzības. Tajā brīdī prioritāte esot bijusi no gruvešiem atbrīvot tos, kas ir dzīvi. Tomēr, steidzoties palīgā, Pēteris pamanīja, ka, saspiesti zem betona konstrukcijām, guļ mirušie. Viņus uzreiz nemaz nebija iespējams atbrīvot.
"Zem betona klučiem gulēja cilvēks. Varēja redzēt tikai viņa rokas, jo visu pārējo ķermeni nosedza konstrukcijas. Tajā brīdi sapratu, ka fiziski uzreiz nav iespējams viņam tikt klāt. Pēc tam, kad nocēlām paneli, atklājās, ka tā bija sieviete. Viņa bija mirusi. Uzceļot viņu uz nestuvēm, skaidri varēja saskatīt tikai viņas ķermeni un matus. Seja bija... Tur nekas vairs nebija palicis pāri," atceras Pēteris, uzreiz piebilstot, ka tādu kā viņa bija daudzi.
Glābēji mirušo ķermeņu daļas burtiski lasījuši pa gabaliņiem, kā puzles kauliņus.
Uz neatgriešanos?
Glābējiem, tostarp arī Pēterim, atgūties pēc notikušā palīdzēja rehabilitācija sanatorijā un izrunāšanās ar kolēģiem. Arī vienkārši iedzīvotāji centās palīdzēt, kā nu kurš prata. Glābēji no Rīgas reģiona pārvaldes 2. daļas centās dzīvot tālāk. Turpināja pildīt savus dienesta pienākumus, steidzot palīgā nelaimēs.
"Strādājot tādu darbu, ir jāiemācās visu uztvert mierīgi. Tāpēc arī man pēc traģēdijas nācās savas iekšējās sajūtas nolikt malā. Citādi bija grūti. Nevar teikt, ka pēc tam ilgu laiku biju šokā un nesapratu, kur ir rīts, kur vakars. Tomēr notikušo ir grūti izdzēst no atmiņas. Divi gadi ir pagājuši, un nekas vēl nav beidzies. Kā tas var būt, ka kaut kas tāds ir noticis, bet neviens nav vainīgs?" neizpratnē ir Pēteris.
Šobrīd vairāk nekā gadu Pēteris ikdienā vairs nemēro ceļu uz Akmeņu ielas ugunsdzēsēju depo. Pēc piecu gadu ilga darba Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņš izlēma no tā aiziet.
"Divus mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas man piedzima meita. Aizgāju atvaļinājumā. Un, kad tas sāka iet uz beigām, sāku daudz domāt. Tobrīd paralēli darbam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādāju arī lidostā. Daudzi glābēji kaut kur paralēli piepelnās, jo ugunsdzēsējam alga ir nepilni 500 eiro. Ar šo summu grūti uzturēt ģimeni. Un, tā kā es četrus gadus biju rāvies pa diviem darbiem, nolēmu, ka gribu vairāk laika veltīt savām meitenēm. Beidzoties atvaļinājumam, izlēmu, ka palikšu strādāt lidostā. Tur grafiks bija pateicīgāks, un arī draudzene mani mudināja no glābējiem aiziet," stāsta Pēteris.
Šobrīd Pēteris ir priecīgs, jo laika, lai pabūtu kopā ar mazo meitiņu ir atliku likām. Tāpat esot vaļas arī dažādiem mājas darbiem. Nupat pabeidzis būvēt šķūni. Bet nākamgad grasās paplašināt ģimenes māju.
"Pirms nepilniem diviem gadiem nopirkām mazu mājiņu Jaunmārupē. Tā ir visai neliela, toties klusā, foršā vietā. Kaimiņu tikpat kā nav. Pamazām iekārtojamies, bet ko darīt vēl ir daudz," klāsta Pēteris.
Lai gan no viņa teiktā noprotams, ka dzīve tagad kļuvusi rimtāka, saprotu, ka darbs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā viņam patika. Pēteris pēc tā visa mazliet ilgojas: "Reizi pa reizei, kad redzu ugunsdzēsēju mašīnu ar ieslēgtām bākugunīm traucamies pa ielu, gribas to apturēt un lēkt iekšā. Tomēr zinu, ka, lai vai cik ļoti darbs patiktu, atalgojuma jautājums ir būtisks. Sola jau, ka ugunsdzēsējiem nākamgad pa 100 eiro pieliks..."
