Droši vien pateicoties šīm īpašībām, mežs ir ticis izvēlēts kā attīstāma atpūtas un pastaigu vieta Garkalnes iedzīvotājiem. Jau kopš 17. oktobra, kad izsludināts ainavas arhitektūras metu konkurss, tiek izstrādāti plāni, kā pārveidot un pilnveidot šo jauko dabas pērli par vietu, kas kļūs vēl baudāmāka un pieejamāka. Tomēr diemžēl arī šai medus mucai ir sava darvas karote, kas padara esošo stāvokli rūgtāku, proti, tik, cik "mammadaba" ir pacentusies, lai radītu šo skaisto, zaļo buķeti, tik arī cilvēks ir pielicis roku, lai kropļotu tās ziedus.
Topošā atpūtas vieta kļūst arvien piegružotāka, ietverot veselas ieplakas, kas rada miniatūru "Getliņu" izgāztuvju iespaidu. Pat kāpas, kas ir lielākais meža lepnums, nav spējušas palikt neskartas, kad darbīgi cilvēki ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lai liktu tām izskatīties kā cietušām no gaisa uzlidojuma – kāpās vairākās vietās pamatīgi izrakņātas smiltis.
Meža tuvumā sastaptie dzīvojošie atzina, ka redzējuši cilvēkus, kas piemēslo un posta mežu, lai gan vairums redzēto mēslotāju to bija centušies darīt diskrēti. Tie mēslotāji, kurus aptaujātie bija apturējuši nedarba mirklī, aizbildinājās ar nespēju atrast atkritumu konteinerus vai arī ar to vispārējo trūkumu apkārtnē. Bet iedzīvotāji par mēslošanas iemeslu sauc cilvēku slinkumu. Ikviens mežs ir Latvijas lepnums, kas jāsargā un jākopj. Arī viens nomests plastmasas maisiņš bojā prieku gan kaimiņam, gan arī nākamajām paaudzēm.