Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.

– Ko Bībele saka par attieksmi pret "svešajiem"? Vai mums vienmēr ir jāciena viņu paradumi un jāizdabā vai tomēr mēs atsevišķās reizēs drīkstam norādīt, ka esam saimnieki savā namā?

– Kristīgā morāle balstās uz to, ka pats Dievs ir uzņēmies ciešanas, lai mūs izglābtu. Ir visnotaļ pieņemami, ka arī mēs paši uzņemamies kaut kādas grūtības, lai glābtu citus, ja mums ir tādas iespējas vai ja esam aicināti to darīt.

No otras puses, Jēzus Kristus saka, ka tad, ja kāds grib celt torni, lai vispirms apsēžas un parēķina, vai spēs to izdarīt. Citādi, kaut ko sākot darīt, neapsverot savas iespējas, ātri var kļūt citiem par apsmieklu, jo nav iespējams panest to, ko nevar pacelt. Arī glābjot slīcēju, obligāti nav jānoslīkst mums pašiem. Tāpēc arī ir jāpadomā, kā piedalīties humanitārās krīzes pārvarēšanā, neiznīcinot pašiem sevi, un to, kas mums ir svarīgs.

Situācija Latvijā, protams, atšķiras no tādām valstīm kā Vācija vai Zviedrija, varbūt pat Somija un Lietuva, jo imigrācijas vilnis mūs spēcīgi skāra jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Daudzi latvieši devās trimdā vai tika izsūtīti un nogalināti, bet milzīgs skaits citu tautu pārstāvju no citiem reģioniem plūda uz šejieni.

Piemēram, pagājušā gadsimta 70. gadu beigās mēs savā zemē jau bijām mazākumā un vēl joprojām neesam tikuši galā ar tiem sabiedrības saliedēšanas uzdevumiem, kas mantoti no padomju laikiem. Tāpēc, lai arī bēgļu uzņemšana no humanitārā un politiskā viedokļa ir svarīga un vajadzīga, mums tas jādara atbilstoši savai situācijai.

– Ko praktiski varētu darīt nevalstiskās organizācijas, draudzes, arī atsevišķi kristieši un ikviens labas gribas cilvēks, lai palīdzētu mums svešiem, grūtībās nonākušiem patvēruma meklētājiem?

– Un atkal es sacīšu, kā jau vairākkārt esmu teicis: vediet šurp vajātos kristiešus, jo tādējādi mēs būsim palīdzējuši pasaulē visvairāk vajātajiem un ar šo acīmredzami pareizo un ētisko risinājumu būsim izdarījuši lielu pakalpojumu paši sev.

Nesen par to runāju arī televīzijā. Drīz vien pēc tam saņēmu vēstules, kurās cilvēki apliecina gatavību vajātos kristiešus uzņemt pie sevis. Esmu pārliecināts, ka viņi bagātinātu arī mūsu kultūrvidi ne tikai, piemēram, ar saviem restorāniņiem vien.

– Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka patvēruma meklētāju finansiāla atbalstīšana ir pretrunā ar sociālo taisnīgumu, jo atnācējiem, vismaz teorētiski, ir nodrošināta labāka sadzīve nekā, piemēram, pensionāriem vai daudzbērnu ģimenēm? Svarīgāk būtu panākt, lai cilvēki, kas atraduši patvērumu Latvijā, sevi nodrošinātu ar darbu, nevis pārtiktu no mūsu nodokļu naudas...

– Domāju, ka īsti korekti nebūtu samērot mūsu valstī salīdzinoši nelielos pabalstus, ko uz ierobežotu laiku saņem bēgļi – cilvēki bez mantas un savas pajumtes, kuri nonākuši svešā zemē, – ar Latvijas pensionāru stāvokli, kuriem ir gan sava dzīvesvieta, gan daudz kas cits, kas tomēr palīdz izdzīvot arī ar mazo pensiju. Protams, nebūtu taisnīga tāda situācija, ka bēgļi saņem tādus pabalstus, ka var vēl uzturēt veselu ciemu dzimtenē.

Taču tas, ko mēs gribētu un varētu sagaidīt ne tikai bēgļu jautājumā, bet arī citās lietās, ir saprotama, caurspīdīga un, galvenais, godīga politika. Diemžēl dažādas politiskās procedūras ir ne tikai necaurskatāmas, bet arī nesaprotamas. Kāpēc tad cilvēki tā ilgojas pēc visas tautas vēlēta prezidenta? Laikam jau tāpēc, ka cilvēki nespēj caurredzēt pašreizējo ievēlēšanas procedūru.

Valdībai vajadzētu visiem spēkiem censties uzturēt tādu caurskatāmības un sabiedrības uzticēšanās līmeni, ka tad, ja ir nolemts uzņemt 250 patvēruma meklētāju, ir saprotams, kādēļ, un ka tas šajos apstākļos ir pats labākais lēmums. Cilvēki taču iet protestēt, sakot, ka valdība mums visu nepasaka un aiz muguras šiem stāv jau tūkstošiem citu. Sabiedrības uzticēšanās nopelnīšana ir viens no svarīgākajiem visu krīžu risināšanas elementiem.

– Kādi nākotnes izaicinājumi bez bēgļiem mums vēl stāv priekšā, saprotot, ka pasauli uz priekšu nevirza tikai pašas vienkāršākās jūtas – naids, bet gan mīlestība, pie kuras izpausmēm patiesībā ir jāpiestrādā?

– Problēmu jau netrūkst nedz ekonomikā, nedz citās dzīves sfērās. Mums ir ekonomists Ģirts Rungainis. Viņš interesanti runā par lietām, kas mums ikdienā neienāk prātā. Piemēram, nevienlīdzīgais dzeramā ūdens resursu sadalījums pasaulē. Nākotnē karš var nebūt vienīgais un pat galvenais iemesls, kas cilvēkus dzen uz Eiropu, bet arī sausums un tuksnešu palielināšanās. Ir arī valstis, piemēram, Ķīna vai arābu pasaules zemes, kurās sāk pietrūkt sieviešu. Arī bēgļu laivas Vidusjūrā pamatā ir piepildītas ar jauniem vīriešiem. Spriedze aug arī šādās lietās.

Es esmu skeptisks par to, ka Latvijai vajadzētu palikt pašai par sevi bez sabiedrošanās ar citiem. Tas būtu bīstami. Bet man personiski bažas rada tas, kā Rietumu sabiedrībā tiek nojauktas tradicionālās vērtības.

Nesen lasīju par šādu gadījumu: kāda sieviete ar nepatiku un pārsteigumu atklāja, ka sporta klubā viņai blakus dušā mazgājas vīrietis. Viņa par to sūdzējās kluba vadībai, bet sievieti politkorektuma un "netiesājošas gaisotnes" dēļ no kluba izslēdza, jo vīrietis bija paziņojis, ka viņš sevi apzinās kā sievieti.

Mums šeit, Latvijā, tas šķiet kā absurda kalngals, bet arvien biežāk ASV vidusskolās jaunieši var pateikt, kā viņi jūtas – kā puiši vai meitenes –, un lietot attiecīgo tualeti. Arī kādā no lielajām vācu avīzēm nesen lasīju uzsaukumu, ka ir jārada simtiem jaunu dzimuma identitāšu – ne tikai sieviete, vīrietis vai transpersona.

Postkristiāniskā Rietumu sabiedrība ir apjukusi savā identitātē un sadalījusies indivīdos, kurus nekas īsti nevar apvienot.

Mums it kā būtu dabiskāk būt vienotiem ar Rietumu civilizāciju nekā ar Krieviju vai Ķīnu, bet ārpus drošības jautājamiem nav skaidrs, kas tad īsti mūs vieno, jo trūkst iedvesmojošā elementa. Rietumi ir pārāki tehnoloģijās, taču tehnoloģijas var nopirkt vai nozagt, bet vienotību un iedvesmu par kopīgu ideju nevar.

Jā, mēs kopīgi stāvam par demokrātiju un cilvēktiesībām, bet, kad redzam, kā tās darbojas praksē, domājam – vai mēs tiešām stāvam par šo te? Tāpēc latviešu vidē reizēm dzirdu, ka veselīgais saprāts vēl eksistē Krievijā un ka tad, kad Francijā, Vācijā un Zviedrijā būšot nodibinājies kalifāts, eiropiešiem nāksies bēgt uz Krieviju, Baltkrieviju un citām vietām, kuras viņi tagad nosoda.

Labā ziņa ir tā, ka Dievs joprojām aicina un gaida. Mums ir iespēja mīlēt Kristu jebkuros ap-stākļos un atdzimt viņa līdzībā un identitātē. Mums vienmēr ir iespēja tverties pie savām saknēm, savas ticības un vērtību sistēmas, lai drūmie nākotnes scenāriji iet secen. Te mēs varam būt paraugs kristīgajiem eiropiešiem, kuri ar zināmu paniku apjēdz, ka Baznīca vairs nav sabiedrības centrā. Mēs ar to esam sadzīvojuši vairāk nekā pusgadsimtu un joprojām esam dzīvi.