Jubilejas pasākumā paredzēts lielkoncerts, kurā piedalīsies 43 Latvijas folkloras kopas, ārzemju latviešu grupas un starptautiskā folkloras festivāla "Baltica 2015" viesi no Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas un Portugāles. Godinot Dainu kalna skulptūru autoru tēlnieku Induli Ranku, tiks demonstrēta Zigurda Vidiņa filma "Uz kalnukalnu stāvo".
"Gribējām veidot stāstu par Dainutēvu"
Atmiņas par Dainu kalna tapšanu Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne sāk ar skulptūras "Veļu akmens" pieminēšanu, saucot to par cieņas un goda izrādīšanas un pateicības zīmi mūsu iepriekšējām paaudzēm.
"Vispirms bija iecere veidot stāstu par Krišjāni Baronu, jo tepat līdzās Turaidas pilskalnam ir Dainu mājas, kurās viņš dzīvoja mūža nogalē, šeit kāpa kalnā un gāja uz Turaidas pilsdrupām. Gribējās iedzīvināt Krievijā, Puškina kalnos, noskatītu ideju par akmenī iecirstām dzejnieka Aleksandra Puškina vārsmām, iezīmējot K. Barona taku ar tautasdziesmu tekstiem.
Izdomājām, kuras tautasdziesmas tā laika varas saprašanā būtu atļaujamas un piemērotas – tātad "pareizas" un ne pārāk provocējošas, turklāt jau bija saskaņots, kuras tās varētu būt. Šis stāsts bija sa¬sniedzis arī tēlnieku Induli Ranku, un viņš izteica vēlmi piedalīties šajā, kā mūsdienās saka, projektā.
Kad 1980. gada vasarā pēc Dziesmu svētkiem Siguldā tika atklāta restaurētā Aleksandras Briedes skulptūra "Daina", kas 1939. gadā tika uzstādīta pie Liepavota, kopā ar tēlnieku izstaigājām tagadējo Dainu kalna teritoriju. Tolaik tas bija aizaudzis kolhoza upeņu dārzs. Nekoptajā vidē vēl pirms tam, 70. gadu sākumā, šeit tika uzņemti filmas "Robina Huda bultas" fragmenti.
1980. gada oktobrī aizrakstīju I. Rankam vēstuli, sakot, ka vēlētos sadarboties un, manuprāt, akmens skulptūras būtu vislabākais vēstījums par tautasdziesmās paustajām vērtībām. Izrādās, tēlnieks tāda paša satura vēstuli jau bija nosūtījis man, rakstot, ka ļoti vēlas piedalīties ieceres īstenošanā.
Protams, novadpētniecības muzejam tas bija liels izaicinājums – sakopt teritoriju, lielos darbus no Rīgas pārvest uz Turaidu. Taču tolaik netrūka daudz atsaucīgu cilvēku. Pat valdība lika saprast, ka, lai arī nepalīdzēs veidot Dainu kalnu, tomēr arī šķēršļus ieceres īstenošanai neliks.
Un tas jau bija daudz, jo tolaik par tautasdziesmu dziedāšanu Daugavas svētkos kopā ar Daugavas muzeja vadītāju Dainu Lasmani jau biju saņēmusi rakstisku nopēlumu – 80. gadu sākumā tautasdziesmas nebija "valstiski vēlamas". Ļoti daudz mums palīdzēja toreizējā Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītāja Ināra Endziņa un Siguldas izpildkomitejas priekšsēdētāja Millija Kirtovska ar siguldiešiem," atceras A. Jurkāne, piebilstot, ka pirmais savā vietā Dainu kalnā nostājās "Veļu akmens".
"Bija drēgns 1982. gada rudens. Klāt bija folkloras draugu kopa "Skandinieki" un kinorežisors Ansis Epners, kurš tolaik uzņēma filmu par Latviju. Turpmāko trīs gadu laikā uz Dainu kalnu atceļoja pārējās skulptūras: "Bitenieka līgaviņa", "Māte un meita jeb Grūtā doma", "Trīs jaunas māsas", "Sapņotājs", "Domātājs", "Spīdolas akmens", "Spurdzošie putni", "Mīlestības akmens", "Pirmie pumpuri", "Mākonītis" un citas.
Atklājot Dainu kalnu, te jau bija 15 skulptūras. Tā kā Dainu kalns tapa, pateicoties līdzcilvēku entuziasmam un atbalstam, es to saucu par cilvēku mīlestības darbu," uzsver muzejrezervāta direktore.
Zāles dzīvība un akmens mūžība
"Pirms 30 gadiem Dainu kalna atklāšanas dienā virs Turaidas bija zilas debesis ar baltiem gubu mākoņiem, un mēs, izejot cauri trim ziedu goda vārdiem, atklājām Dainu kalnu. Atklāšanas svētku rīkošanā piedalījās arī tagadējās muzejrezervāta darbinieces Andas Skujas mamma Aina Salmane. Anda pati tolaik dziedāja atklāšanas dziesmu "Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā". Tagad šo pašu tautasdziesmu dzied Andas meita Rūta Skuja. Te nu ir tas dziedošā Dainu kalna paaudžu mantojums," teic A. Jurkāne.
Tomēr tik viegli Dainu kalna izveidošana nemaz nenāca – bija jāatrod veids, kā ainavu parkā, zaļā zāles dzīvības laukumā ar mūžīgā akmenī veidotu tēlu palīdzību atklāt tautasdziesmu daudzslāņaino vēstījumu.
"Tieši tāpēc mēs atteicāmies no akmenī iekaltiem tekstiem, jo katrs I. Rankas kaltais tēls jau nāca ar savu vēstījumu, kas neierobežo cilvēka iztēli, tieši otrādi – aicina padomāt, kas tieši man saistās ar šo akmenī veidoto simbolu. Turklāt teksts ir saprotams tikai vienā valodā, bet akmens tēli uzrunā arī citu zemju ceļiniekus.
Uz jautājumu, vai Dainu kalns jau ir pabeigts, A. Jurkāne atbild, ka vēlmju šeit novietot vēl kādu skulptūru nav trūcis.
"Mums šķiet, ka Dainu kalns ir pabeigts. Iespējams, nākamās muzejnieku paaudzes gribēs kaut ko pievienot, bet pagaidām lai viss ir kā bijis. Drīzāk ir vērts padomāt, ka cilvēku klātbūtne un viņu domas šajā vietā ir bijušas tūkstošiem gadu. Tagad mēs intensīvi strādājam pie jauna projekta kopā ar bioloģijas zinātņu doktori Liju Bērziņu. No mūsu puses tas būs stāsts par ļoti senu laiku un svētvietām, kas dod cilvēkiem enerģiju. Manuprāt, to var sajust arī simtgadīgajā liepu aplī Dainu kalnā".
Tautasdziesma un darbs
Jau drīz vien pēc Dainu kalna atklāšanas sākās Atmodas laiks, un 1988. gada vasarā šeit dziedāja folkloras festivāla "Baltica" dalībnieki. Toreiz festivāls Latvijā notika pirmo reizi, šogad – jau desmito.
"Dainu kalns ir tā vieta, kur vienmēr ir notikuši festivāla "Baltica" pasākumi, un tradicionālās kultūras kopēji uz¬skata par savu godu uzvilkt tautas tērpu, šeit atnākt un dziedāt. Šogad īpašais svētku motīvs ir mantojums, un Dainu kalns ir mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļa," saka Anda Skuja, kuras ģimene jau trīs paaudzēs ir saistīta ar Dainu kalnu, un atgādina, ka šī vieta ir īpaša ne tikai folkloristiem, te bieži nāk cilvēki arī dzīves svinīgākajos brīžos – krustabās, kāzu godos.
Savukārt A. Jurkāne atzīst, ka ik reizi svētki ir atnākuši ar savu prieku un atmiņām. "Rimta un saskanīga bija Dainu kalna 25. gadskārta. Muzejs gada sākumā bija palicis bez finansējuma, bet tad gan Saeima, gan Kultūras minis¬trija lēma, ka muzejrezervātam nauda tomēr ir vajadzīga. Tika samazināta nomas maksa, un tad jau mēs varējām uzelpot.
Protams, daudz ir paveikts. Bet mēs nedrīkstam būt slinki, jo tā sajūta, ka esam tūkstošgades mantinieki, aiz kuriem ir Turaidas pils, Dainu kalns, stāsts par Maiju – Turaidas Rozi, ir tas, kas dara šo vietu un Latviju nozīmīgu un bagātu. Ja sēdēsim, rokas klēpī salikuši, te drīz vien paliks tikai nekopta vieta. Un zudīs atmiņas par tik nozīmīgo un cilvēciski bagāto vidi."
Andas Skujas ģimene ar Dainu kalnu saistīta trīs paaudzēs.
