Togad parlamenta sēdēm Augsburgā bija ļoti ciešs sakars ar diviem iepriekšējo gadu notikumiem. Pirmkārt, ķeizars vēlējās pielikt punktu 13 gadus iepriekš tapušo Mārtiņa Lutera 95 tēžu raisītajai diskusijai. Tā kā sniega lavīna, sākoties ar pavisam mazu kustību (viena cilvēka diskusiju raksts), bija kļuvusi par cunami, kas bija satricinājis līdz tam Eiropā pastāvējušo kārtību. Otrkārt, viņš gribēja panākt 9 gadus agrāk notikušās Vormsas sanāksmes izsludināto Lutera nosodījuma īstenojumu dzīvē. Vormsas reihstāgā, kurā Luters stāvēja šī paša parlamenta priekšā, un atteicās noraidīt savu ticību bez Rakstu un skaidrā prāta pamata, ķeizars bija panācis Luteram nāves spriedumu. Šis sods vēl nebija īstenots.
1521.gada pavasarī Luters tika izsaukts uz Vormsu, lai viņu apklusinātu. (ārpus šīm pārdomām atstāsim jautājumu, vai apklusināšana ir veids kā kristīgā baznīcā būtu jārisina domstarpības un savstarpēja nesapratne). Tur nu viņš stāvēja – viens pret visu pasauli, vismaz – pret tā laika varenākās Eiropas valsts valdnieku. Viņš nostāvēja ar vārdiem: „Ja vien man neuzrāda un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem – mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā –, es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri. ... Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen." (no Dž.Kitelsons, Luters – reformators, R.: LMF, 2002, 161.lpp.).
Un tomēr Luters nebija viens. Viņu atbalstīja tauta, kas, viņam ierodoties, (pēc vēstures liecībām – vismaz 90%) sauca: Lai dzīvo Luters! Luters nebija viens arī pašā reihstāga zālē, kur viņam bija slepenāki un atklātāki atbalstītāji. Viņš to zināja, to zināja arī viņa oponenti. Tomēr, visu smagumu Luteram nācās iznest vienam. Ja viņš būtu salūzis un piekāpies, nebūtu nekā no vēlāko laiku notikumiem, bet viņš pastāvēja.
Vācu nācijas Svētās Romas imperators bija iecerējis Augsburgas reihstāgu stipri līdzīgu – viņš vēlējās, lai līdz šim Luteru atbalstošie valdnieki un pilsētas tagad nožēlo šo soli un turpmāk atgriežas pie Lutera un citu reformatoru bibliski nosodītajām baznīcas mācībām un praksēm. Ar šādu soli būtu arī iespējams panākt Lutera soda izpildi.
Ja pirms deviņiem gadiem parlamenta vidū stāvēja viens vīrs – Luters, tad tagad tur bija paredzēts nostādīt vienu vai divus valdnieciņus. Imperatora prasmīgie politiķi cītīgi strādāja, lai „pie tāfeles" nāktu pēc iespējas mazāk cilvēku, kurus būtu vieglāk iebiedēt un piespiest rīkoties pēc imperatora vēlmes. Tomēr arī Lutera Reformācijas ideju piekritēji politiskajās rotaļās nebija gluži ar pliku roku ņemami. Viņi, lai arī bija vairāk gatavojušies diskusijai (līdzīgi kā Luters pirms Vormsas), spēja darboties arī imperatora uzstādīto spēles noteikumu ietvaros. Piespiesti taisnoties, jo ķeizars nevēlējās diskutēt, Lutera ideju piekritēji izvēlējās līdzīgu taktiku, kā Luters bija izmantojis Vormsā – viņi apliecināja savu ticību. Proti, viņi nebija atkāpušies no tā, ko lasīja Svētajos Rakstos, bet bija pateikuši vārdus, kurus ar lepnumu varēja sacīt ikviens kristietis.
Vai tas nav par daudz sacīts, kad runā par Lutera ideju piekritēju noformulētu ticības apliecību? Iespējams. Tomēr ir iemesli, kuru dēļ, manuprāt, Augsburgā tapušās ticības apliecības patiesais mērogs ietver visas kristietības vēstures noderīgās lietas:
Pirmkārt, vēl par Vormsu un tajā izteikto Lutera vārdu nozīmi, jo bez Vormsas nebūtu Augsburgas, bet bez Augsburgas izsīktu arī Vormsa. Vai kādos laikos kā nevajadzīgu var noraidīt Lutera apliecību, ka kristietim ir jāturas pie Bībeles atklāsmes un Dieva dotā (un Bībelei ticošā) prāta secinātā? Manā skatījumā, katram kristietim ir mūžīgās dzīvības svars paļāvībai uz Bībeli un nozīmīgi saglabāt skaidru un domājošu galvu. Visas kustības, kas vienu no šiem diviem atmet, manuprāt, zaudē Dieva atklāsmes pamatu un/vai atsakās no Dieva dotā prāta izmantošanas dāvanas. Pazaudējot paļāvību uz Rakstiem, cilvēkam vairs nav pareizā orientiera dzīvē. Cilvēkam neizmantojot prātu, viņš pats sev un arī apkārtējiem zaudē Dieva radītās pasaules skaistuma un noderīgās lietas.
Otrkārt, nu jau par Augsburgu. Ko tad apliecina Augsburgas apliecība? Tā apliecina paļāvību uz Rakstiem, tādējādi sekojot Lutera jau Vormsā teiktajam. Tomēr nevien Luteram viņi sekoja, bet Rakstu vārdiem un tik daudziem ticības vīriem un sievām visas ticības vēstures laikā.
Treškārt, Augsburgas ticības apliecība seko kristīgās Baznīcas tradīcijai. Tā bija atšķirība starp Luteru un vienu otru citu reformatoru, kurš vairāk balstījās sava laika humānisma kustībā, ka Luters atteicās tikai no pretbibliskām lietām, bet bibliski neitrālām lietām (tādām, kas tieši neiestājās pret Bībeles mācību, bet arī nebija Svētajos Rakstos formulētas) viņš ļāva palikt, kamēr vien tās neaizsedza Rakstu pamatu.
Ceturtkārt, arī Augsburgas ticības apliecība tik daudz izmanto cilvēka prātu, ka varētu sacīt, ka tā turpina Lutera sacīto Vormsā.
Tomēr atšķirībā no Vormsas, reihstāgā nestāvēja viens vīrs, bet grupa, kura bija gatava par savu ticību pastāvēt un savu ticības apliecību aizstāvēt.
Kopsavelkot, Augsburgas ticības apliecība ir liecība par notikumu nevien luterāņu, bet visas kristietības vēsturē. To var pārliecināties katrs, kurš paņem rokās Bībeli un salīdzina to ar Augsburgas ticības apliecību.
Iepriekš:
Divi ekumēniski nozīmīgi jūnija notikumi Baznīcas vēsturē