Šī pirms diviem gadiem rīkotā saruna, manuprāt, nav saņēmusi tai pienācīgo uzmanību. Žēl, jo tā ieskicē Latvijas iedzīvotājiem, dažādu konfesiju kristiešiem un reliģijas interesentiem saistošus jautājumus. Šī saruna par ticību, tautību un kultūru Jāņu laikā ir īpaši interesanta.
Arhibīskaps sāka, velkot paralēles starp kultūras un ticības, kā arī prāta un ticības attiecībām. Tepat viņš definēja veselīgas kultūras uzdevumu – harmonizēt (pilnveidot) cilvēku, un, atsaucoties uz Senās Romas politiķi un domātāju Ciceronu, arhibīskaps atgādināja, ka domāšanas un mīlestības kultūra ved cilvēku pretī briedumam. Kultūra veido sirdsapziņu.
Arhibīskaps turpināja, pretnostatot vienu galējību, kurā kristieši kļūst pārlieku garīgi (aizmirstot par ar zemes dzīves saistīto, realitāti), otrai galējībai, kad tiek aizmirsts pārdabīgais, bet uzmanība tiek pievērsta vienīgi laicīgajam. Vēlāk arhibīskaps šīm domām pievienoja arī citus aspektus par mākslīgi pretnostatītu kristietību kultūrai. Atšķirībā diviem minētajiem negatīvajiem ekstrēmiem, viņš pozicionēja kristietību, Jāņa evaņģēlija vārdiem sakot, kur "Vārds top par miesu" (1:14a). Tāpēc, kristietībā – "iemiesotā vārda reliģijā" – dievišķais vārds pārveido visu realitāti, un tautisko nevar ignorēt.
Tomēr iepriekš izvirzītajām augstajām prasībām atbilstoša (kas ceļ cilvēku uz labo un skaisto) kultūra ir tikai daļa no pieejamā, un masu produkcija bieži satur "indes pilienu", kas "ievaino cilvēka sirdsapziņu". Kultūras mantojumu sijājot ar teoloģisko sietu, tautas kultūrā atrod mazāko daļu no lietām ar neķītru vai maģisku saturu. Taču pēdējie ir izņēmuma gadījumi, nevis norma. Te lieti kalpoja arhibīskapa ieskats vēsturē, kad kristietība ar misionāru darbību arvien ieradās kādā zemē vai tautā, un kristīgā vēsts uzsāka iekšēju un ārēju inkulturalizācijas procesu. Kristietība iesakņojās tautā, un patiesās tautas vērtības integrējās kristīgajā dzīves veidā. Šādā procesā tautas kultūra šķīstās un pārveidojas, atbrīvojoties no neķītriem un maģiskiem elementiem. Tādējādi, baznīca nes vēsti, un arī pieņem kultūras labās vērtības, jo evaņģēlijs bez mākslas un kultūras ir sauss un neuzrunā tautiskā kultūrā ieaugušus cilvēkus.
Tālāk arhibīskaps pievērsās Latvijas situācijai, kur vēl liels darbs darāms (kā piemērs kalpoja daļa sabiedrības kristiešu vainošana dažādās lietās). Viņš aicināja tulkot "Bībeli tautas kultūras valodā". Ja to izdarīs kārtīgi, tad "Dieva Valstība jau būs klāt spēkā". To arhibīskaps sauca par vēl priekšā esošu izaicinājumu.
Tad arhibīskaps pievērsās iemeslam, kāpēc radies pretnostatījums starp tautisko un kristīgo, kas ir paralēls pretnostatījumam starp prātu un kristietību. Par atskaites punktu viņš izmantoja pāvesta Racingera 2006. gada 12. septembrī sacīto runu Rēgensburgas Universitātē. Pie nošķirtības cēloņiem starp prātu un kristietību, pāvests esot atsaucies uz apokrīfajām gudrības grāmatām, kurās tuvinājās bibliskā tradīcija ar grieķu filozofiju. Šie trīs elementi – bibliskā atklāsme, savstarpēji mijiedarbojoties ar sengrieķu filozofiju, un romiešu tiesības – tika likti Eiropas pamatā. Pēdējos gadsimtos tiek veikta dehelenizācija – darbība pret grieķu filozofisko domu teoloģijā, kas aicina atgriezties "pie saknēm".
Šo kustību arhibīskaps uzskatīja par kļūdainu. Pirmais etaps šīm aktivitātēm rodams jau Reformācijā, kad ar sola scriptura principu vērsās pret filozofēto (ideoloģizēto!) ticību. Tādējādi ticība tika atdalīta no metafizikas (domāšanas) un to iesakņoja praktiskajā prātā. Šajā sakarā īpaša loma tika iedalīta apgaismības filozofam Imanuēlam Kantam. Otrais etaps bija liberālā teoloģija, īpaši Ādolfs fon Harnaks, kurš tālāk attīstīja vairākas Romas katoļa Blēza Paskāla idejas. Te notika mēģinājums atgriezties pie vienkāršā evaņģēlija, vienkāršās valodas. Atsaucoties uz pāvestu, arhibīskaps norādīja, ka ar šādu rīcību prāts tiek pašierobežots, notiek tāds kā redukcionisms, un paši augstākie cilvēka dzīvības jautājumi kļūst par subjektīvu, nezinātnisku lietu.
Šāda pieeja veicina subjektīvismu. Trešais etaps ir mūsdienās, kad kristietības sintēze ar helēnismu (filozofijas sintēze ar teoloģiju) skaidro kā pirmo inkulturācijas mēģinājumu, kas šodien vairs nav aktuāls, jo citās kultūrās foni atšķiras. Arhibīskaps uzsvēra, ka filozofijas daļas ir kļuvušas par "teoloģijas ķieģelīšiem", kas izmesti ārā, rada zaudējumus arī pašā teoloģijā. Te gan uzreizi arhibīskaps atzina, ka ir bijuši uzslāņojumi (piemēram, sholastikā), bet to atdalīšanai būtu jābūt uzmanīgākai.
No tā arhibīskaps atkal pievērsās tautiskajam, kurš var būt pārspīlēts, gan pazaudēts, kas abos gadījumos ir problemātiski. Viņš par lielu izaicinājumu nosauca filozofijas un mūsdienu attīstītas zinātnes (Dieva pavēlētās pasaules sargāšanas un pilnveidošanas kontekstā, 1Moz 1:28) tendenci atstāt ārpus zinātnes vissvarīgākās lietas – dzīves pamatu. Jo zinātnei jāspēj sevi transcendēt un atvērt sevi, lai cilvēka būtību skarošie jautājumi netiktu ignorēti. Par negatīvu arhibīskaps minēja viena no 20. gs. pazīstamākajiem filozofiem Martina Heidigera veikto prāta un ticības nošķīrumu. Teoloģijas fakultāšu pārstāvju uzdevums ir kliedēt šādus pārpratumus.
Visa sacītā kontekstā svarīgi ievērot, ka arhibīskaps saskatīja dievišķu skaistumu gan tautiskajā mūzikā, gan arī mūsdienu populārās kultūras pozitīvajos elementos. Par dainām viņš precizēja, ka tās nav reliģija (neveido reliģiju), bet pieder kultūrai.
Jautājumu daļā bija interesanti dzirdēt arhibīskapa atbildes par tautas un ticības pretostatījuma sāpīgākajiem aspektiem, kā arī kristīgi latviskiem elementiem un kristietības pienesumu latviešu kultūrai, u.c. Jautājumi kaut ko atklāja arī par pašu Teoloģijas fakultāti, kur, piemēram, docenta Jura Cālīša uzstādījums, ka "mēs [diemžēl bez precizējuma, kas ir šie mēs] uzskatām, ka kristīgā baznīca bremzē sievietes lomas attīstību" parādīja dažādu teoloģijas virzienu (hermenētikas pirncipu) sadursmi. Tomēr arhibīskapa personā šie jautājumi rada dziļas un pārdomātas atbildes, piemēram, par kristīgas baznīcas piedāvājumu šodien – latviešu tautas izdzīvošanu un piepildījumu. Arhibīskaps mācēja savīt savās atbildēs baznīcas un Dziesmusvētku nopelnu pēdējās okupācijas pārvarēšanas laikā. Bet viņš arī neslēpa, ka, ja vien tautā netiks meklēti garīgie risinājumi, ekonomiskie un politiskie diez vai palīdzēs. Šobrīd ar to ir vislielākās problēmas.
Kopsavelkot, manuprāt, šī diskusija klātienē un nu tās pieejamais ieraksts virtuālo telpu ir papildinājis ar pārdomātiem un uz diskusiju orientētiem ieskatiem. Domāju, klātesošie un arī skatītāji šībrīža Romas baznīcas Latvijā arhibīskapa personā var dzirdēt akadēmisku modernu un nedaudz konservatīvu Romas teoloģijas pārstāvi, kurš vēlas un spēj iesaistīties godprātīgā sarunā ar citu kristīgo baznīcu un grupu pārstāvjiem. Noslēgumam vēl viens novērojums pie jautājumu daļas. Manuprāt, dīvaini, ka TF pasniedzēji un studenti, kas vairumā ir saistīti (sevi saista!) ar Reformācijas mantojumu, neuzdeva jautājumu par sola scriptura izpratnes principiem, kurus arhibīskaps minēja prāta un ticības problemātikas kontekstā. Īpaši interesanti būtu tuvāk analizēt arhibīskapa dalījumu praktiskajā un metafiziskajā prātā. Tieši šādi aspekti veido būtisku pamatu godprātīgā mūsdienu ekumēniskajā dialogā.