Gaujas nacionālais parks I. Parks nav sidraba birze
No laika gala visnozīmīgākā ir rezervātu zona – tikai 4% no parka teritorijas. Tās ir apmeklētājiem slēgtās GNP teritorijas ar vislielākajām dabas bagātībām, kas jāsargā no cilvēka iedarbības. Pat vēlākos gados, mainot parka zonējumu, rezervātu robežas ir palikušas nemainīgas. Rezervāti ir Nurmižu mežonīgās gravas, Inciema senkrasta gravas, Roču neskartais mežs un Sudas purva centrālā daļa. Eiropā ir līdzīgi, tikai tur šādas teritorijas nesauc par rezervātiem, bet gan par centrālajām zonām, kur dabai ļauj dzīvot savu dzīvi.
Tad seko dabisko ainavu liegumi. Tās ir cilvēka mazpārveidotas dabas teritorijas, kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumi, dažādas reljefa formas, laukakmeņi, avoti, kā arī sastopama dabas un kultūras pieminekļu dažādība.
Veidojot pirmo GNP zonējumu, A. Melluma vadījās no pasaules praksē pieņemtajiem postulātiem, lai gan, kā uzsver ilggadējais Gaujas nacionālā parka (GNP) darbinieks Māris Mitrevics, tie ir dažādi.
"Piemēram, 1948. gadā Deli Pasaules nacionālo parku asamblejā tika pieņemta definīcija tam, kādas teritorijas var saukt par nacionālo parku, un tajā bija trīs punkti, kas jāievēro, lai teritoriju uzskatītu par nacionālo parku: pirmais – nacionālajā parkā jābūt unikālai vai raksturīgai ainavai, otrais – valsts šo teritoriju aizsargā, trešais – ir īpašs dienests, kas veic šādas teritorijas uzraudzību.
Laika gaitā gan Latvijā, gan pasaulē mainījušies cilvēki, kas nodarbojas ar dabas aizsardzības jautājumu risināšanu, un likumu izstrādātāji. Ir radīta Starptautiskā dabas aizsardzības savienība (IUCN), kas par nacionālo parku atzīst teritorijas, kurās 75% dabas resursu ir izņemti no izmantošanas. No šāda viedokļa, biezi apdzīvotajā Eiropā nacionālo parku ir ļoti maz. Tādi var būt tikai kaut kur Norvēģijas ziemeļos. Piemēram, Šveices kalnos ir viens 15 000 hektāru plašs nacionālais parks.
Latvijā tas nav iespējams, tāpēc dabisko ainavu un kultūrainavu lieguma zonas, kā arī intensīvās un ekstensīvas rekreācijas zonas tika apvienotas vienā dabas lieguma zonā, kurā patiesībā daudz ko drīkst darīt – var attīstīties tūrisms, drīkst apstrādāt zemi, būvēties, cirst kokus. Tiesa, vārds "liegums" cilvēkus dara piesardzīgus, lai gan runa ir tikai par valodniecisku noformējumu," teic M. Mitrevics.
Turpinājums sekos.
