Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Un tajā pašā laikā cilvēki jūt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā," pieredzē dalās katoļu priesteris Aleksandrs Stepanovs. Ar viņu tiekamies pirms konferences "Ģimene sabiedrības uzmanības centrā: starp ideāliem un realitāti".

– Par ko cilvēki ir satraukti?

– Sabiedrībā, bet jo īpaši masu medijos, patlaban tiek uzsvērti kara draudi. Zinu, ka daudzi cilvēki ir ļoti satraukti par to. Tas ir ārējais agresors. Bet, lasot intervijas, klausoties diskusijas un lasot paziņojumus plašsaziņas līdzekļos, jūtam, ka ir draudi, kas nāk arī no iekšpuses. Runa ir par negatīviem spēkiem, kas ir destruktīvi pret ģimeni.

Par to, ka ģimene Latvijā cieš, liecina daudzo nepilno ģimeņu skaits. No tā cieš bērni, jo viņus audzina tikai viens no vecākiem. Statistikas dati rāda, ka jaunieši nevēlas savas attiecības noregulēt juridiski, kas arī vājina ģimeni. Bet, ja tiks atzītas viendzimuma laulības, parādīsies vairāki ģimenes modeļi, un tas apdraudēs tradicionālo ģimeni kā sabiedrības pamatu. Tikai tradicionālā ģimene, ko veido vīrietis un sieviete, rada jaunu dzīvību, kura ir šīs sabiedrības turpināšanas pamats, paaudzēm nomainot vienai otru.

– Kāpēc un kā šie iekšējie draudi darbojas?

– Nedrīkst jaukt cilvēka pamattiesības ar viņa vēlmēm. Vēlmes nekad nevar būt par likuma objektu. Sekojot līdzi tam, kas notiek ārzemēs, redzam, ka pirms likumu par viendzimuma laulībām pieņemšanas ir daudz demagoģijas, bet pēc tam pieņemtie likumi apdraud cilvēku pilsonisko brīvību teikt to, ko tu domā.

Džendera (gender) ideoloģijas plāns ir radīt jaunu cilvēku un veidot jaunu sabiedrību. Šis plāns ir vienkāršs, bet, kur ir pieņemti šīs ideoloģijas lobētie likumi, darbojas kā Šveices pulkstenis. Sākumā tiek izstrādāti likumi pret homofobiju, lai apklusinātu visus, kuri domā citādi, vai arī viņi uz šā likuma pamata tiek izslēgti no profesionālās sfēras. Pēc tam tiek reģistrētas viendzimuma partnerattiecības. Kad sabiedrība pierod pie tām, tās tiek pielīdzinātas laulībai. Tad tiek pieņemti likumi par bērnu adopciju.

Bet arī ar to neapstājas. Kā tad viendzimuma cilvēkiem radīt bērnus? Tagad jaunās tehnoloģijas ļauj izmantot tā dēvētās surogātmātes. Tā ir manipulācija ar bērniem, manipulācija ar cilvēku dzīvībām. Pēc tam notiek sabiedrības pāraudzināšana. Tā tas darbojas valstīs, kur šie likumi ir pieņemti.

Itāļu jurists, sociologs Masimo Intravinje grāmatā "Jā ģimenei!" labi analizē mūsdienu sabiedrību, ceļu uz šiem likuma projektiem tajās un sekas, kādas pieņemtie likumi ir radījuši sabiedrībai. Piemēram, Francijā likumprojekts "Laulība visiem" 2013. gadā izraisīja plašas manifestācijas. Miljons cilvēku izgāja ielās. Un pēc tam, tāpēc, ka bija pieņemts šis homofobijas likums, sekoja represijas. Uz šā likuma pamata cilvēkus varēja pat arestēt tāpēc, ka viņi nēsāja T-kreklu ar ģimenes attēlu kā protestu pret šo pieņemto likumu.

Itālijā sievietes un vīrieši, kuri nepiekrīt homofobijas likumam, kas, pirmkārt, ierobežo viņu vārda brīvību, izveidoja kustību "Klusie sargi" (Sentinelle in piedi). Tā apvieno gan ticīgos, gan neticīgos, gan musulmaņus, gan arī homoseksuāļus, kuri uzskata, ka LGBT (akronīms, ar ko apzīmē lesbietes, gejus, biseksuāļus un transpersonas – red.) lobijs nepārstāv visus homoseksuāļus, bet uzbrūk visiem, kuri nepiekrīt viņu domāšanai.

Šie klusie sargi – vīrieši un sievietes, kuri nepiekrīt homofobijas likumam, – nostājās laukumā un, paņēmuši rokās dažādas grāmatas, tās stundu vai divas lasīja pilnīgā klusumā. Grāmata ir simbols vārdam, kas cilvēku izglīto un ļauj brīvi domāt.

– Viens no homofobijas likuma argumentiem ir tolerances nodrošināšana pret seksuālajām minoritātēm.

– Runājot par homoseksuāliem cilvēkiem, ir vajadzīga skaidra valoda. Ar to gribu teikt, ka Baznīca pret viņiem vienmēr ir izturējusies ar cieņu. "Katoliskās Baznīcas katehisma" 2358. paragrāfā ir teikts, ka pret homoseksuāliem cilvēkiem "jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem".

Un tajā pašā laikā šis svarīgais Baznīcas dokuments 2357. paragrāfā ļoti skaidri pasaka, ka "homoseksuālas darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību. Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām."

Vajag nošķirt šo LGBT lobiju no homoseksuāliem cilvēkiem, kuri mierīgi dzīvo savu homoseksuālo dzīvi, nevienam to neuzspiežot. Un, ja viņiem rodas mantiska rakstura problēmas, tad, kā atzīst juristi, tās var atrisināt jau ar pastāvošo likumdošanu. Tātad nav vajadzības radīt jaunus likumus.

– Kāpēc sabiedrības tik tālu nonāk, ka tiek pieņemti likumi, kam pēc būtības nav pamatojuma?

– Tāpēc, ka cilvēki vairs īsti nesaprot, kas viņi īsti ir. Viņiem nav skaidrības par savu identitāti. Kristieši tic, ka cilvēks ir Dieva radīts. Atraujot viņu no Radītāja, aizstumjot reliģisko sfēru otrajā vai trešajā plānā, cilvēks lēnām zaudē savu identitāti – savu saikni ar Dievu.

Kristietībā runā par atklāsmi, ko atnesa Kristus. Kristus atnāca ar divējādu atklāsmi. Pirmkārt, ar atklāsmi, ka Dievs ir tēvs. Otrkārt, ja Dievs ir tavs tēvs, tad tavi tuvākie ir tavi brāļi un māsas. Tātad viņi nav jāapkaro, ar viņiem ir jāsadzīvo. Cilvēks saprot, ka viņš ir Dieva mīlēts, un tādējādi saprot, kas viņš ir.

Ja runājam par Latviju līdz 1940. gadam, gandrīz visi iedzīvotāji bija kristīgi. Vēsturnieks Heinrihs Strods, rakstot par Latvijas iedzīvotāju konfesionālo sastāvu, norādīja, ka līdz 1940. gadam bija tikai 0,19% tādu, kas nepiederēja ne pie vienas konfesijas. Tad nāca padomju laiks, kas mēģināja radīt jauno cilvēku. Arī toreiz bija sava brālība – palīdzēt citām komunistiskajām valstīm, bet savas valsts iekšienē katrs, kurš domāja atšķirīgi, bija totalitārā režīma ienaidnieks. Un Baznīca bija ļoti apspiesta, jo, būdama iekš totalitāras varas, tā nepakļāvās pilnīgi.

Kāpēc tā bija apspiesta? Tāpēc, ka Baznīcas svarīgais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem saglabāt skaidru apziņu par sevi, par šo pasauli, jo Baznīca veido brīvu cilvēku sirdsapziņu. Viņš var izsvērt, kas ir labs un kas ir ļauns.

Ir tāda "Melnā komunisma grāmata", kas izdota 1997. gadā (franču oriģ. Le livre noir du communisme). Tajā ir analizēti visi komunistiskie režīmi, sākot no Padomju Savienības līdz Kambodžai. Tajos redzams, ka cilvēka iznīcināšana vienmēr ir saistīta ar skata izmaiņu uz viņu.

Ir arī citi mēģinājumi radīt jaunu cilvēku vai civilizāciju. Tāda ir "Islāma valsts", kas noslauka no zemes virsas senas civilizācijas, lai celtu ko jaunu. Un kādu to ceļ? Tos, kuri nepiekrīt viņiem, viņi apdraud vai iznīcina.

Ja cilvēkam zūd saikne ar Radītāju, viņam nav, kā priekšā dot norēķinu par sevi un savu rīcību. Un tad viņš pats izdod likumus, pats ir savs radītājs un sabiedrības konstruktors. Džendera ideoloģija arī ir mēģinājums radīt jaunu cilvēku un sabiedrības modeli, kas noliedz acīmredzamas atšķirības starp vīrieti un sievieti. Tas notiek caur kultūru un izglītību, sākot ar bērnudārziem un skolām, kas kļūst par "pāraudzināšanas iestādēm".

Tas nevis risina līdztiesības problēmas, bet tās rada. Ieviešot likumus, kas apdraud vārda brīvību, tā kļūst par diktatūru. Kāpēc mums ļaut kādai cilvēku grupai manipulēt ar mums?

Tas būs viens no jautājumiem, kuram pieskarsimies konferencē "Ģimene sabiedrības uzmanības centrā: starp ideāliem un realitāti", kas 17. un 18. aprīlī notiks Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tur sanāks kopā pašvaldības, nevalstisko organizāciju, izglītības iestāžu, baznīcas pārstāvji un citi cilvēki, kuriem rūp, kas notiek ar ģimeni un ar kādiem apdraudējumiem tā saskaras šodien. Protams, konferencē nerunās tikai par realitātes negatīvo pusi, tiks runāts arī par ģimenes ideāliem, par cerību, ko sabiedrībai un katram cilvēkam dod ģimene, ko veido tēvs, māte un bērni.

Ar konferences "Ģimene sabiedrības uzmanības centrā: starp ideāliem un realitāti" programmu var iepazīties šeit.