Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ne velti Mārtiņš Luters "Mazajā katehismā" uzdod kritisku jautājumu – "Kāds labums no tādas ēšanas un dzeršanas?" Lai aptvertu arī šīs lielās Dieva dāvanas patieso nozīmi būs velti lūkoties pēc cilvēciska izskaidrojuma. Tāds šinī jautājumā neko nedos. Tāpēc, meklēsim Bībelē.

Svētajos Rakstos ir vairākas ļoti svarīgas norādes par Tā Kunga mielastu.

Pirmkārt, nav mazsvarīgi, kur un kad Jēzus to ir iedibinājis (Mt 26, Mk 14, Lk 22, 1Kor 11). Tas ir noticis pēdējo Jēzus un mācekļu kopējo vakariņu laika, īsi pirms Jēzus došanās ciešanu ceļā, uz krusta sāpju un pazemojuma vietu, nāvē un augšāmcelšanās brīnuma. Ne velti, šo Kristus Sakramentu nereti sauc par testamentu, proti, pavēli un novēlējumu, kuru Kristus atstājis Saviem mācekļiem un sekotājiem pirms nāves.

Otrkārt, līdzīgi Svētajai Kristībai, Svētajā Vakarēdienā ir Dieva pavēle to darīt un apsolījuma vārds, kā arī laicīgs elements (šeit, maize un vīns). Treškārt, Svētajā Vakarēdienā Dievs cilvēkiem dod, Lutera vārdiem, "grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi".

Ja kristieši daudz maz šo vienkāršo lietu ir apguvuši, tad ļoti daudzi no kristiešiem diezgan pavirši attiecas pret Svētā Vakarēdiena baudīšanas praksi. Jau pirmajās paaudzēs pēc Kristus zemes dzīves kalpošanas bija vērojama nevērība pret Tā Kunga miesu un asinīm. Tā apustulis Pāvils (1Kor 11:27 – 32) brīdina draudzi Korintā no šī grēka. Te viņš paskaidro, ka necienība pret Dievgaldu atsaucas arī uz tīri laicīgām lietām – veselību un pat dzīvību (30.pants), tāpēc šo jautājumu nevajadzētu uztvert nenopietni.

Kas tad ir necienīgākie Tā Kunga mielasta baudīšanas piemēri?

Pirmkārt, kad cilvēki nezinādami dodas saņemt Vakarēdienu. Tas ir stipri līdzīgi kā ar zālēm – kā bez zināšanām par Dievgaldu, Kunga miesa un asinis var nākt par labu? Tieši no šādu problēmu izbēgšanas draudzēs ir iesvētību nodarbības, un draudzē mācītājs iesvēta tikai tos, kas ir gatavi stāties Vakarēdiena sadraudzībā.

Otrkārt, Luters uzsver, ka necienīgi Tā Kunga mielastu saņem tie, kas netic Jēzus apsolījuma vārdiem: "par jums" un "grēku piedošanai" (patiesībā, netic Evaņģēlija apsolījumam). Tātad tie, kas apšauba šos vārdus un Jēzus darbu, diez vai saņem Dievgaldu sev par grēku piedošanu, ticības stiprinājumu un spēcinājumu ceļam uz mūžīgo dzīvību.

Treškārt, diez vai tie, kas arī apšauba Jēzus vārdus par to, ka saņemtā maize un vīns patiesi ir Viņa miesas un asinis, var saņemt Dievgaldu sev par labu. Protams, paskaidrot kā ir iespējama tik pierastu zemes elementu un Kristus savienošanās, nav cilvēka spēkos.

Labākais, ko, manuprāt, teoloģija ir spējusi, ir paraustīt plecus neziņā un apliecināt šo unikālo brīnumu – sakramentālu vienību, kurā maize ir un paliek maize un vīns ir un paliek vīns, bet ar tiem Vakarēdienā tiek patiesi saņemtas arī Kristus miesa un asinis.

Tomēr, ne jau ar atbaidīšanu un noraidījumu Tā Kunga mielasts ir tik nozīmīgs. Ne tuvu! Šīs lietas vērts zināt, lai saņemtu Svētā Vakarēdiena dāvanu, nevis sodu.

Svarīgākais Tā Kunga mielastā ir tas, ka mirstīgam grēciniekam ar vienkāršiem zemes elementiem Svētajā Vakarēdienā tiek dotas tiek lielas un bijājamas lietas. Turklāt, tas nav kāds intelektuāls vai emocionāls prieks (kas gan arī var būt klātesošs), bet gan Dieva apsolījums, ka caur tik, cilvēciski ikdienišķām (mazvērtīgām) lietām cilvēkam tiek dāvāta grēku piedošana, stiprināta ticība un dāvāta mūžīgā dzīvība.

Tās ir lietas, kas mūs, kristiešus, cauri dzīvei ved uz mūžīgo dzīvību. Tās sniedz sadraudzi jau šeit, gan ar Dievu Kristū, gan arī ar citiem kristiešiem. Līdz ar tām mums ir arī mūžīgās dzīvības apsolījums. Vai tā nav lieliska ziņa? Paldies Dievam par tādu dāvanu!

Tiktāl pamatieskats par Tā Kunga mielastu, kas stiprina grēku piedošanas apliecinājumu un dāvā tik daudzas lielas dāvanas – par godu Dievam un svētību Kristus draudzei. Iepriekš jau apskatījām – baušļus, ticības apliecību, Tēvreizi, Svēto Kristību un grēku sūdzēšanu un absolūciju.

Ar šo dienu noslēdzas gaidīšanas – Kristus Ciešanu – laiks, rīt (vietumis jau šovakar) skanēs priecas vēsts – Kristus ir Augšāmcēlies! Uz to Kristus draudze arvien ar prieku atbild – Patiesi, patiesi, augšāmcēlies!

Svētīgus Kristus Augšāmcelšanās – Lieldienu svētkus!


*Senāk luteriskajā baznīcā bija tradīcija vēsturiski pieņemtajos īpašajos Baznīcas liturģiskā gada gājumos (īpaši Adventa un Kristus Ciešanu laikā), pievērsties kristīgās dzīves pašām pamatlietām (tautas valodā – vienreizvienam). Kur vēl tās vislabāk atrast kā Lutera "Mazajā katehismā", kas ir paredzēts katra kristieša ikdienai!?

Sekojot šai tradīcijai, "Gudrības sākums" šajā Klusajā nedēļā apskatīja Mārtiņa Lutera "Mazā katehisma" sešus artikulus jeb mācību gabalus – baušļus, ticības apliecību, Tēvreizes (Mūsu Tēvs) lūgšanu, Svēto Kristību, grēku sūdzēšanu un Svēto Vakarēdienu, katram no tiem veltot vienu nedēļas dienu.