Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šādai rīcībai par pamatu nebija atkarība no nebibliska Marijas kulta, kā daži to grib ietulkot, bet gan apziņa, ka vienkāršu jūdu meiteni sasniegusī vēsts par viņas miesās Svētā Gara darīto brīnumu – Kristus iemiesošanās – ir ārkārtīgi nozīmīgs Kristus cilvēcības apliecinājums.

Kristus iemiesošanās vēsts ir apliecība, ka Dievs kļūst cilvēks, un grēcinieku dēļ uzņemta Radītājam nepiedienīgu pazemošanos un salīdzinātos ar radību. Tagad vēsture ir kļuvusi savādāka – Dievs Radītājs ir kļuvis par Pestītāju. Patiesībā, Dievs ir kļuvis par vienu no mums.

Šim notikumam ir vēl viens mūsdienu sabiedrībā nozīmīgs aspekts, kad domājam un runājam par abortiem. Kristū Dievs ir bijis pilnvērtīgs cilvēks jau no ieņemšanas brīža.

1945. gada 27. janvārī tika atbrīvota viena no briesmīgākajām vietām nesenās Eiropas vēsturē – Trešā Reiha nāves un verdziska darba nometne Aušvicā (netālu no Polijas pilsētas Osvencimas). Tika pielikts punkts šeit notiekošajām cilvēku mocīšanām un nogalināšanām. Vairāk kā miljons cilvēku iznīcināšana teju piecu gadu garumā nozīmē, ka katru vidēji dienu tika nogalināti gandrīz tūkstotis cilvēku. Tā ir briesmīga cilvēku iznīcināšanas mašīna, kuru mūsdienu komfortā dzīvojošam cilvēkam ir grūti aptvert.

Kā 20.gadsimtā tas bija iespējams? Kā to varēja izdarīt Vācija un vācieši, kuri jau gadsimtiem ir slaveni kā kultūras un tiesvedības līderi Eiropā un visā pasaulē? Vai tiešām neviens neiebilda pret pilnīgo necilvēcību, kas notika šajā vietā.

Tomēr, ir kāda liecība. 1942. gadā šīs nāves mašinērijas vadītājs Heinrihs Himlers apmeklēja Aušvicas masu iznīcināšanas vietas un izteica dziļu norūpi par tur esošo cilvēku situāciju. Vai tas ietekmēja milzīgi daudzos ieslodzītos un samazināja nogalināšanas? Nē, jo Himlers izteica norūpi par apsargu un slepkavu darbības apstākļiem.

Kāpēc neviens vārds netika bilsts par ieslodzītajiem? Tāpēc, ka tie nacistiskās ideoloģijas skatījumā nebija cilvēki. Uz viņiem neattiecināja cilvēkam piemērojamus kritērijus. Trešā Reiha skatījumā Aušvicā esošo cilvēku dzīvības svētums bija noliegts. Ir nozīmīgi, ka Aušvica ir saglabāta kā liecība pilnīgi necilvēcīgam skatījumam un cilvēkiem.

Vai šodien cilvēki ir guvuši mācību no Aušvicas un tai līdzīgu vietu briesmu darbiem? Vai šodien cilvēki ar pilnvērtīgu cieņu izturas pret Dieva doto dzīvības dāvanu? Pret daudzām cilvēku kārtām un sabiedrības slāņiem jā, bet vai pret visiem?

Kas tad ir tie cilvēki, pret kuriem izturas ar cieņu?

TV ekrānos un izklaides industrijā arvien var redzēt varenos, bagātos un skaistos. Viņi pilnīgi noteikti saņem cilvēkiem piedienīgu cieņu, un vēl vairāk – viņiem smaida, par viņiem interesējas, par ar viņiem notikušiem priekiem un bēdām jūt līdzi.

Priecē arī tas, ka daudz vairāk sākuši interesēties par ne tik vareniem, bagātiem un skaistiem. Mūsu sabiedrība pievērš uzmanību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – tiek ņemti vērā ēku būvēšanā nosacījumi, lai arī kustībās ierobežoti cilvēki varētu izmantot dažādus agrāk tikai sabiedrības veselai daļai pieejamus pakalpojumus un izklaides. Ir iedibināti dienesti, kas palīdz vecāka gadagājuma un slimiem līdzcilvēkiem un citi, kas uzrauga bērnu audzināšanu. Pat parādījušies zīdaiņu vecākiem draudzīgi filmu seansi, kuros pilnīgi netiek izslēgts zāles apgaismojums, lai var aprūpēt bērnus filmas laikā.

Tik daudzas lietas, par ko var tikai priecāties. Kā kristietim man jāatzīst, ka šāda rūpe sakņojas vienā no Bībeles mācības stūrakmeņiem – mīlestībā pret savu tuvāko cilvēku, neatkarīgi no viņa paša. Tāds, žēlsirdīgā samārieša cienīgs varoņdarbs – iežēloties par cietušo, viņu pieņemt un aprūpēt. Jēzus saka, ka rūpēs par "vismazāko" cilvēki patiesi kalpo Viņam (Mt 25:40, 45).

Tomēr līdz pieaugšanai cilvēks ir cilvēks arī kā pusaudzis, mazs bērns, tikko dzimis zīdainis un arī embrijs mātes miesās – no pašas ieņemšanas brīža, Bībeles valodā – "vēl dīglī mani skatīja Tavas acis, kamēr es klusībā tiku darināts" (Ps 139:16a). Tomēr mūsu sabiedrībā cilvēks mātes miesās likumīgi nav aizsargāts līdz pat 12 nedēļai. Kāpēc? Mēs visi, dzīvie, esam bijuši šādi dīgļi, arī Jēzus. Kāpēc cilvēkam nav pilnas cilvēcības atzīšanas arī tajā brīdī?

Šodien Kristus draudze svin svētkus tam, ka Dievs ir iemiesojies – Dievs reiz kļuva par dīgli, kurš vēlāk piedzima, sludināja Dieva žēlastību, cieta, mira un augšāmcēlās par grēcinieku. Šie svētki apliecina, ka Jēzus ir bijis tāds dīglis. Ja nebūtu bijuša šī dīgļa, nebūtu visa pārējā. Tomēr bija, un tā ir liecība par cilvēka cieņu no pirmā ieņemšanas brīža, kad Dievs ir radījis CILVĒKU. Vai Dieva iemiesošanās darbs neprasa mums pastāvēt par šo patiesību un sargāt cilvēka cieņu jau no pirmajiem cilvēka tapšanas mirkļiem?

Svētības pilnus Marijas pasludināšanas svētkus!