"Vēlāk dzīve gan ieviesa korekcijas," turpina atcerēties Inese. "Divistabu dzīvoklis, pašai četri bērni – nav īsti tā, ka vēl kādu varētu pieņemt. Bet tad liktenis lēma, ka varējām uzcelt māju. Tagad vietas ir pietiekami, un pa šo laiku vēlme jau nebija zudusi. Līdzko radās labvēlīgi apstākļi, uzreiz izgāju audžuģimeņu apmācību," stāsta māmiņa un atzīst: "Viena pati, protams, to nevarētu. Labi, ka arī vīra sirds "skatās uz to pašu pusi"."
Nopelnījusi buču
Ogrēnieši Frolovi uz Tīnūžiem pārcēlās pirms dažiem gadiem, jo netālajā skolā jau mācījās viņu vecākais dēls. Tagad viņš izglītoties turpina tehnikumā. Tīnūžu pamatskolā iet desmitgadīgais brālis, un septembrī skolu sāks apmeklēt arī viens no ģimenē uzņemtajiem, audžubērniem – sešgadīgais Daniels, ko ierodoties sastopam apakšstāvā kopā ar gadu jaunāko Niku un abām piecus un sešus gadus vecajām Frolovu meitiņām.
"Ciemiņi, " atbraucējiem ienākot, nosaka Niks, bet Daniels atplaukst smaidā. „Danielu interesē "Lego" konstruktori, viņš taisa nevis to, kas rādīts pamācībās, bet izdomā pats," stāsta Inese un piebilst, ka bērnudārzā iepriekšējā dzīvesvietā zēns skolai sagatavojies labi – "gan emocionāli, gan prasmju ziņā".
Maija beigās ģimenē būs septiņi bērni – Frolovu mājās sāks dzīvot arī audžumeitiņa, kas pagaidām ārstējas tuberkulozes slimnīcā.
"Vairāk nekā gadu pie mums dzīvoja citi audžubērni, kas nu atgriezušies bioloģiskajā ģimenē. Daniels un Niks te ir nepilnu mēnesi, vēl tikai iepazīstamies," teic Inese, attiecības jau sākumā raksturojot kā ļoti labas. "Mazie jau vienmēr uzreiz "pielīp", sauc par mammu. Vecākais gan sākumā sacīja: buču es dodu tikai savai mammai. Atteicu, nu, tas ir prātīgi. Pagāja trīs četras dienas, un izrādījās, arī viņam tomēr to buču vajag. Jutos kaut ko nopelnījusi."
"... pusi darba padara bērni"
"Sadzīvo ļoti labi," māmiņa saka arī par gaisotni bērnu vidū. "Iepriekšējie audžubērni bija piedzīvojuši smagākus apstākļus, vardarbību, arī viņi paši bija vardarbīgi, bija vajadzīgs laiks un psihoterapija. Šie zēni iedzīvojas labi, jo iepriekšējie apstākļi nebija tik traumējoši."
"Dzīvi," Inese atbild uz jautājumu ko viņai nozīmē bērni. "Cilvēkiem ir dažādas profesionālas intereses, un es visvairāk vēlos darīt tieši to. Jau 11 gadu vecumā biju izstudējusi populāras grāmatas, domājot par to, kā es audzināšu bērnus, kad viņi man būs. Arī mācījusies esmu bērnu psiholoģiju. Bija sapnis: kad izaugšu, man būs pašai sava māja un liela pļava. Man būs daudz bērnu. Un šos bērnības sapņus, var teikt, esmu piepildījusi. Daru to, kas man patīk, un esmu laimīga."
"Nekad nav tā, ka ietu pavisam gludi – pat ar savējiem," atzīst Inese, vaicāta par stiķiem un niķiem. "Tie katram savi. Ja mani pašas bērni stiķojas un niķojas, meklēju vainu sevī – ko neesmu izdarījusi pareizi. Ja ar audžubērniem kaut kas nav tā, kā vajag, sevī vainu atrast nevaru. Varu mēģināt labot, ja ir kas labojams, radīt drošu vidi, lai visi var labi justies un negribas niķoties. Nav nemaz tik traki. Adaptācijas periods tikai sākas, pirmais stress ir beidzies, nu sāk "nākt ārā" visi ierastie stiķīši. Salīdzinot ar iepriekšējiem audžubērniem, tagad jau viss liekas viegli. Viens no visgrūtākajiem uzdevumiem bija saviem bērniem pastāstīt, kāpēc ir gadījumi: par to, par ko viņus sodītu, audžubērnu nesodu. Mazajiem nav viegli paskaidrot: tu to darīji tāpēc, ka tev uznāca niķis, viņš – tāpēc, ka viņam sāp. Bet pamazām to izrunāt var. Bērni saprot daudz. Protams, daudz mācās, arī cits no cita, piemēram, kopē uzvedību – gan savējie no audžubērniem, gan otrādi. Arī labo. Kādu laiku atkal un atkal, šķiet, bez panākumiem skaidroju, ka jātīra zobi. Te vienu rītu (vēl neko neesmu teikusi, pati knapi acis atvērusi) skatos: visi četri jau augšā, pucē zobus un pļāpā. Katram bērnam kāds cits ko iemāca. Nezinu, kā mammām, kam ir tikai audžubērni, bet man, kā smejos, pusi darba padara bērni. Viņi bieži vien ir daudz saprotošāki un piedodošāki nekā pieaugušie.Kad iepriekšējie audžubērni aizbrauca, manas meitenes pārdzīvoja. Atgādinu: "Atceries, viņš taču tavu mīļo mantiņu saplēsa." "Tik un tā," viņas atbild: "Viņš bija labs." Pieaugušais var desmit gadus ko ļaunu atcerēties, bērns piedod ātrāk."
Šķiršanās – vēl vienas dzīves zaudēšana
"Sāpīgs jautājums," Inese atzīst: nav viegli dzīvot neziņā par to, cik ilgi audžubērni paliks viņas ģimenē. "Man var piezvanīt un pateikt: rīt krāmējiet mantiņas – viņi brauc prom. Vai nu uz bioloģisko ģimeni, kas atguvusies un tur ir labi, vai arī pie mīlošiem vecākiem, kas viņus adoptē – tas, protams, būtu vislabākais, kas vien iespējams, bet pozitīvās sekas ir vēlāk. Sākumā tā tik un tā ir šķiršanās, vēl vienas dzīves zaudēšana. Ir bijuši gadījumi, kad bērni audžuģimenē nodzīvo piecus desmit gadus un pēc tam cita ģimene viņus adoptē. Vai tas ir saprātīgi – par to tiešām neņemos spriest," skumji saka Inese.
Vai arī viņa pati ir domājusi par adopciju? "Jā. Galvenais ir palīdzēt bērniem, kam citādi būtu jādzīvo bērnunamā. Bet, ja kāds no audžubērniem kļūtu juridiski "brīvs" un būtu cieši ieaudzis mūsu ģimenē, mēs būtu gatavi viņu adoptēt."
"Gandarījums ir milzīgs, kad redzi, kā cilvēks sāk veidoties, mainīties, atgūt iekavēto. Savos bērnos to neredzi – viņi tā vienmērīgi izaug (nemaz nepamanīju, ka vecākajam tūlīt jau septiņpadsmit). Audžubērniem tas viss ir acīmredzamāk, un ir tik patīkami to vērot!" Inese apraksta vislielāko balvu, ko sniedz audzināšana.
