Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sacīkstes kā ekspresekskursija

"Autofotoorientēšanās ir sacensības gluži tāpat kā basketbols vai futbols, jo šai nodarbei piemīt sacīkšu gars. Tomēr tā ir arī gluži kā ātrā ekspresekskursija ne vien pa tūrisma maršrutu takām, bet arī pa tādām vietām vai objektiem, par kuriem citi nemaz nenojauš," stāsta sacensību organizatore Inese Biele.

Viņa saka, ka šāda veida sacensību rīkošana abiem ar vīru kā aktīviem pasaules un Latvijas apceļotājiem ar auto esot hobijs. Šogad autofotoorientēšanās sacīkstes startē jau septīto sezonu. "Katru gadu mums ir vismaz septiņi posmi. Tie notiek dažādos Latvijas reģionos. Šogad pirmā posma ietvaros apceļojam Pierīgas labo karstu, bet otrajā posmā martā apskatīsim Rīgas apriņķa kreiso karstu. Tāpat vasarā notiek arī divu dienu posmi ar teltīm un nakšņošanu. Tad parasti mēs izbraucam ārpus Latvijas. Šogad maršrutā ietversim Tartu Igaunijā," teic I. Biele.

Uz starta līnijas

Janvāra drēgnums. Lietus un sniegputenis. Ceļi tik slideni, ka tā vien šķiet – ceļojumu pa Pierīgas tūrisma objektiem labāk atlikt vismaz līdz agram pavasarim. Taču, nē, alkstot ieraudzīt to, kādas pērles sevī slēpj Siguldas, Ropažu, Saulkrastu, Carnikavas, Ogres un Ādažu apkārtne, portāls "Apriņķis.lv" iesaistās avantūrā – startējot autofotoorentēšanās sacīkstēs "Labais krasts 2015".

Reģistrēšanās sacensībām Saulkrastu benzīntankā sākas brīvdienu rītam netipiski agri, proti, astoņos no rīta. Mēs, "Apriņķis.lv" komanda jeb trīs jaunkundzes, jau nebūtu īstas dāmas, ja nenokavētu ne vien reģistrēšanos, bet arī dalībnieku sapulci. Tur, protams, visiem, un it sevišķi tiem, kas šādā avantūrā iesaistījušies pirmo reizi, tika stāstīts, kā un kas darāms. Tā nu, mirkli pirms starta saņēmušas karti, kurā atzīmēti pavisam 28 kontrolpunkti, un fotolapas, kurās redzami Pierīgas tūrisma apskates objekti, nonācām pie secinājuma, ka skaidrības par sacīkšu norisi mums nav. Bet, paldies Dievam, abi sacīkšu organizatori piecas minūtes pirms starta mūs ārpus kārtas noinstruē par to, kas un kā darāms. Lietas būtība šāda: pamatuzdevums ir pēc izsniegtās kartes atrast fotolapās redzamos tūrisma objektus un pie tiem nofotografēties. Papildu punktus var iegūt, ja ceļojuma laikā veic kādu interesantu vai atjautīgu uzdevumu. Uzvar tas, kurš, nobraucot visīsāko maršrutu, atrod visvairāk kontrolpunktu.

Izbraucam un jau pēc pirmajiem pieciem nobrauktajiem kilometriem pamanām, ka esam pazaudējušas logā ielīmēto dalībnieku kārtas numuru un jau apceram to, ka tā dēļ mūs no šī pasākuma var itin viegli diskvalificēt. Tomēr savs labums arī šim faktam ir, proti, kādā kontrolpunktā vismaz konkurenti mūs neatpazīs, jo pirmajās stundās daļa dalībnieku viens otram min uz papēžiem. Taču vēlāk tie, kas turējās vienkopus, pašķīst, jo katram izstrādājas sava stratēģija un maršruts, kā sacīkšu trasi pieveikt.

Tūrisma pērles Pierīgā

Ar mazu maldīšanos atrodam pirmo kontrolpunktu – Carnikavas novada kapsētu. Bet ko tur meklēt, nav ne jausmas. Mums paveicas, jo ar kapu darbinieku palīdzību atrodam meklēto, proti Ojāra Vācieša atdusas vietas norādi, pie kuras priecīgas par pirmo gūto panākumu arī nofotografējamies. Tālāk dodamies uz Carnikavas Zvejnieku ielas namu pie Skavenecu ģimenes, jo tur viņu saimniecībā fotogrāfijā jāiemūžina, kā uz kārā zoba liekam vienu no Latvijas kulta ēdieniem – nēģi.

Šķiet, jau pēc pirmajiem diviem atrastajiem kontrolpunktiem amats ir rokā, un tālāk itin raiti izzinām, kādus apskates objektus slēpj Ādažu apkārtne, proti, brīnumskaisto Baltezera baznīcu, kas atrodas gleznainā vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru. Tāpat savas pērles atrādīja arī Ropažu novads – 1937. gadā celto Kangaru dzelzceļa stacijas ēku, Ropažu baznīcu, Zaķumuižas koši zaļo gājēju tiltu pār Lielo Juglu un vēl kādu objektu pašā Ropažu pilsētā, ko mēs nu ne kādi nevarējām atrast. Pie domes ēkas gar upes krastiem izmaldījāmies krustu šķērsu. Beigās izrādījās, ka tuvu vien bijām, vajadzēja atrast Ropažu dambi jeb nelielo ūdenskritumu.

Viens no kontrolpunktiem bija atpūtas nama "Sauleskalns" gleznainā Saules taka Zaķumuižā, kur varēja iepazīt saules ceļu visa gada garumā, vienlaikus aplūkot latviskās zīmes, kuras katra iezīmē konkrētus latviskos svētkus, kas pakārtoti saules gājumam. Pabijām arī Krimuldas, Inčukalna un Sējas novadā, kur ne vien iepazinām Latvijā vecāko ūdenstorni, bet arī devāmies cauri tunelim uz kādreiz tautā tik ļoti iemīļoto restorānu "Sēnīte".

Labie darbi un atjautība

Mums pa spēkam bija arī organizatoru sarūpētie papildu uzdevumi. Piemēram, krustvārdu mīklā ievietojām kādā noteiktā ceļa posmā uz norādēm, ceļa zīmēm un reklāmas izkārtnēm redzamos nosaukumus. Nekurienes vidū nofotografējāmies pie īsta, dzīva pīļtēviņa un viesu māju saimniekiem uzprasījāmies izslaucīt priekšnama grīdu.

Sacensību ietvaros jau tradicionāli viens no kontrolpunktiem ir atvēlēts pavisam cēlam mērķim, proti, tiek palīdzēts gan astaiņiem un ķepaiņiem, gan pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm. Šoreiz Vangažu invalīdu biedrības vadītājas Vijas Deņisovas gadīgājās rokās tika nodotas dalībnieku sarūpētās pārtikas pakas.

Protams, pirmie kucēni ir slīcināmi un kopumā 39 komandu konkurencē finišējām godpilnajā pēdējā vietā. Nobraucām 200 kilometrus un no 50 objektiem, kas bija sacensību gaitā jāapzina, atradām gandrīz pusi.