Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

2013. gadā Latvijā reģistrētas 114 slepkavības un uz ceļiem gājuši bojā 179 cilvēki, kopā – gandrīz 300 cilvēku. Bet, kas gan tas ir, salīdzinot ar togad Latvijā reģistrētajiem 8715 abortiem, pie kuriem būtu jāpierēķina arī nezināms daudzums "kaktu abortu"?

Vai nepaliek baisi, apzinoties, ka Latvijā katru dienu tiek abortēti vismaz 24 bērni, uz katru nedabīgā nāvē aizgājušu cilvēku ir reģistrēti apmēram 26 abortēti Latvijas pilsoņi un abortēto kopskaits ir pielīdzināms pagājušajā gadā Ukrainas karā kritušo daudzumam? Vai šie cilvēki nav apdraudēti un viņu dzīvības aizstāvēšana – vērtība?

Es esmu piedzimis un uzaudzis, paldies Dievam. Varbūt viens no iemesliem, kāpēc Dievs man to ir devis, lai es iestātos par kādu, kuru nevar (negrib) dzirdēt, par mātes miesās noslepkavoto.

Tāpēc šodien es esmu abortētais.

Biežāk dzirdētais viedoklis abortu tematikā ir fiziskais aspekts. Proti, runā par to, ka tiek piekopta neuzmanīga dzimumdzīve un vieglprātīgi lietoti pretapaugļošanās līdzekļi. Kaut kādā ziņā var piekrist. Ņemot vērā, ka bērnu radīšanas tehnisko pusi (Dievs cilvēka dzīvību rada vīrieša un sievietes dzimumaktā) teorētiski zina visi pieaugušie, ir tik tiešām pārsteidzoši dzirdēt argumentu – "tā sanāca".

Tomēr šādi viedokļi dzimumdzīvi kļūdaini nonivelē līdz fizioloģiskai pamatvajadzībai (piemēram, ēšanai), kuru var realizēt, neraugoties uz dziļākiem cilvēka savstarpējās cieņas jautājumiem. Vēl vairāk, uzskatu, ka šāda pieeja ir ļoti virspusēja un no redzesloka pazaudē problēmas sakni, darbojoties tikai ar ārējiem (mehāniskiem) aspektiem. Protams, brīdī, kad bērns jau ir mātes klēpī, teoretizēšana par abu dzimumdzīvē iesaistīto cilvēku cieņu ir par vēlu.

Ko tad darīt?

Par humānu (cilvēkam pakārtotu) sevi saucošā valsts (arī Latvija) likumiski pieļauj tikt vaļā no nesen tapušā cilvēka, to abortēt. Lai arī cik skaistiem vārdiem šī rīcība netiktu maskēta, aborts ir cilvēka nogalināšana vēl mātes miesās.

Kā tas var būt, ka humāna valsts pieļauj nogalināt cilvēku, kas nav nodarījis neko nosodāmu? Šo cilvēku vainot būtu tikpat dīvaini, kā spriest tiesu no rokas izkritušai krūzei, uz ko iedarbojies zemes pievilkšanas spēks.

Kāpēc mūsdienu humānajās (cilvēka dzīvībai pakārtotajā) rietumvalstīs, arī Latvijā, cilvēka dzīvība tiek tik vienkārši atņemta cilvēkam, kurš neko nav noziedzies, kurš pat sevi nevar aizstāvēt? Kā paliek ar abortētā (noslepkavotā) cilvēka tiesībām?

Man uz šiem jautājumiem nav atbildes. Vai tādas ir tiem, kas uzstāj uz abortiem, tas ir, cilvēka nogalināšanu mātes miesās? Vai tiešām viņi neredz paralēles starp viņu dzīves sākumu un savu šobrīd esošo priekšrocību baudīt Dieva radītās pasaules skaistumu? Galu galā, reiz mēs visi esam bijuši tādā pašā situācijā – mātes miesās, tikai abortētajiem tika liegta iespēja dzīvot un to pieredzēt.

Ja nu aborta apdraudētais cilvēks pats nevar par sevi iestāties, to jādara kādam citam. Pirmkārt, to dara Trīsvienīgais Dievs. Viņš iestājas par katru cilvēku, kura dzīvības svētums tiek apdraudēts, arī par tiem – mātes klēpī. Dievs piektajā no slavenajiem desmit baušļiem ir teicis – tev nebūs noslepkavot. Turklāt, Dievs, tā vietā, lai Pats atgādinātu šo patiesību caur padebesi, vēlas, lai Viņa pietiekoši skaidri definēto atbalstu dzīvības svētumam pārstāv kristieši – Viņa bērni. Tieši tāpēc es šoreiz iestājos par dzīvības svētumu un vēlos būt balss tiem, kuriem nav dota balss tiesības sevi aizstāvēt. Jo Dievs vēlas, lai bērni dzimst.

Protams, aborta jautājumi ir traģiski un smagi, tāpēc tajos negribas, nosodot iesaistītos, vienkārši vicināt paštaisnu Dieva likuma zobenu. Bet, ja aborta atbalstītāji nespēj (negrib!) dzirdēt abortā dzīvību atņemtā cilvēka balsi, viņiem ir jādzird to balsis, kas iestājas par apspiesto un vajāto, beigu galā – paša Dieva visvareno spriedumu. Tomēr, kad kādi dzīvības svētuma apšaubītāji šo balsi ir uzklausījuši, tad, es zinu, Dievs turpina runāt.

Taču tā vairs nav dusmu balss. Viņš katram grēkus nožēlojošam cilvēkam palīdz uzsākt šķetināt sarežģīto mezglu, kas sākas ar cilvēka dzīvības svētumu šeit virs zemes un noslēdzas ar paradīzes apsolījumu katram, kurš savu dzīvību liek Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus rokā. Tā vairs nav Dieva taisno dusmu balss, bet Viņa – patiesā Tēva – žēlastības balss. Jo katram, kas meklē glābiņu no Dieva taisnā sprieduma par grēku un sodu, visdrošākais patvērums ir Dieva žēlastība.

Lai Dievs palīdz uzturēt neslepkavošanai nolemto balsis un pastāvēt par dzīvības svētumu!