Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Arī pats Francisks minēja, ka iepriekšējo reizi ES parlamentu Vatikāna vadītājs, toreiz – Jānis Pāvils II, uzrunāja 1988. gada 11. oktobrī, pasen. Domāju, abu runu salīdzinājums būtu atsevišķa pētījuma cienīgi temats, tomēr ne šeit un tagad. Īsi sakot, šī pāvesta runu ir nozīmīga un uz to ir labi reaģēt arī citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem. Tas ir šo pārdomu sākuma punkts man, kristietim (luterānim) un pilsonim.

Pāvesta uzruna, protams, neizpalika bez pārmetumiem par baznīcas un valsts šķirtības neievērošanu no pret reliģisku (pret kristietības) oponentu puses. Tomēr šādi iebildumi man neliekas vietā, it īpaši, kad tie nāk no cilvēkiem, kas sevi sauc par demokrātijas un vārda brīvības aizstāvjiem.

Vai kāds var man paskaidrot, kā var kāda mierpilna garīdznieka uzstāšanos saukt par apdraudējumu vārda brīvībai un demokrātijai? Baznīca sekulārā sabiedrībā (proti, mūsu) nevar ietekmēt valsts (un visas ES) procesus ar spēka metodēm. Tieši pretēji, šāda runa ir daļa no demokrātiskā (vārda brīvību cienošā!) sabiedrībā pastāvošiem principiem – uzklausīt visus viedokļus.

Vienas (šinī gadījumā – Romas) baznīcas pārstāvja runa ir balss, kurai ir tiesības būs sadzirdētai, gluži tāpat kā jebkurai citai balsij. Tāpēc runas par baznīcas iejaukšanos valsts lietās šādā kontekstā, manuprāt, liecina par neizpratni par valsts varas ietekmēšanas veidiem, vai arī vienkārši ir pret vārda brīvību (demokrātiju).

Un ko tad pāvests pateica?

Labākai pateiktā apskatei, atļāvos sagrupēt, manuprāt, Franciska savstarpēji radnieciskas domas un vairākkārt uzsvērto divās pamatgrupās – kristīgi akcenti un politiskās nostādnes. Jāpiebilst, ka nošķirt visos gadījumos nebija iespējams, jo apskatāmie temati savstarpēji pārklājas.

Kristīgie akcenti

Tiešs kristīgs pasludinājums Franciska sacītajā, manuprāt, izpalika, lai arī jau runas sākuma daļā viņš sacīja, ka kā mācītājs vēlas nest cerību un iedrošinājuma vārdus visiem Eiropas pilsoņiem. Cerība Kungā (Dievā) vērsīs Eiropas problēmas vienotības spēkā, ļauno labajā un nāvi ticībā. Savukārt iedrošinājums bija atgriezties pie paļāvību dodošajām ES dibinātāju nostādnēm ..., kuru kodols bija pārliecība par cilvēku, ne tik daudz kā pilsoni vai ekonomisko vienību, bet cilvēku – sievieti un vīrieti – personām, kuras ir apveltītas ar transcendentu cieņu. "ES dibinātāji" – pāvesta atsauce uz kristīgo demokrātu politiķiem mūsdienu ES izveides sākumos.

Jautājumu par cilvēku pāvests turpināja attīstīt, runājot par cilvēka neatņemamām tiesībām, kuras šobrīd nereti tiek pakārtotas ekonomiskām interesēm vai birokrātiskai mašinērijai. Viņš arī pievērsās pārprastām, ar pienākumiem vairs nesaistītām cilvēktiesībām. Pāvests piedāvāja cilvēktiesības atbildīgi un viedi uzturēt vispārējā labuma kontekstā. Tādējādi, cilvēks vairs nav absolūts lielums pats par sevi, bet gan būtne attiecībās, kuras nosaka mūsu iekšējās spējas atšķirt labu no ļauna.

Viena no pāvesta izceltām cilvēka problēmām ir dažādu iemeslu dēļ cēlusies vientulība. Turklāt, ES iestādes, kuras daudzu cilvēku uzskatā ir atsvešinātas no cilvēkiem, pārlieku lielu vērību pievērš tehniskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Tās zaudē patieso rūpi par cilvēku, un cilvēku pašu padara par vēl vienu ekonomisku jautājumu, viņa dzīvi vērtējot pēc tās noderības. Šis, manuprāt, bija viens no visā runā izteiktākajiem pāvesta pārmetumiem mūsdienās valdošajai ideoloģijai. Tiem sekoja kritika kultūrai, kas padara cilvēku par objektu, patērējamu lietu.

Tā Francisks vedināja pie tradicionālās cilvēka vērtības idejas. Šis domu gājiens noveda pie reliģiskās brīvības aizstāvības un intereses par marginalizēto, mudinājumu izvairīties no tirānijas un diskriminācijas. Runājot par reliģiskām vajāšanām, pāvests nekonkretizēja, vai runa ir par apdraudējumiem Eiropā vai ārpus tās.

No fundamentālām kristīgām vērtībām pāvests vēl minēja ģimeni – vienotu, auglīgu un nesaraujamu, kurai pieder nākotnes cerības virzības pamatā esošās pamatdaļas, un darbu, kura cieņa būtu atjaunojama.

Uzrunas noslēguma daļā, pāvests atgādināja sanākušajiem, ka kristieši pasaulei ir kā dvēsele miesai, un piebilda, ka 2000 gadu ilgā kristietības un Eiropas vēsture, lai arī nav brīva no sadursmēm, kļūdām un grēkiem, ir iezīmīga ar vēlmi arvien attīstīties, virzoties uz visu kopējā labuma sasniegšanu.

Politiskās nostādnes

Pāvests formulēja savu izpratni par Eiropas būtību un lomu, norādot uz dažādo Eiropas tautu vienošanos un kristīgās ticības pamata nozīmi Eiropas domā. Pāvests aicināja pārvērtēt vienotības un dažādības idejas, jo vienveidīga vienotība pašā pamatā grauj demokrātiskās sistēmas dzīvīgumu, vājinot bagāto, auglīgo un konstruktīvo organizāciju un politisko partiju mijiedarbību. Kā vienu no šādas demokrātijas šobrīd vērojamiem vājuma punktiem, Francisks minēja starptautiskās ekonomiskās un politiskās intereses, kuras nepārsniedz šaurāku valstu un indivīdu labumu.

Francisks, izejot no sava ne eiropieša skatu punkta, norādīja, ka pasaule kļūst mazāk Eiropas centrēta, tās globālā ietekme mazinās. Pie šīs domas pāvests atgriezās vairākkārt. Tā kā es neesmu Eiropas koloniālās domāšanas piekritējs, man šāda norāde patīk un varu tikai piekrist, Eiropai beidzot ir jāsadzīvo ar faktu, ka tās koloniālais mantojums izsīkst.

Pāvesta eirocentrisma noraidījums varētu likties kā rotaļa ar mūsdienās valdošo postmoderno domu, tomēr viņa aicinājums atgriezties pie transcendentām vērtībām ir netiešs, bet nepārprotams piesaistījums tradicionālai garīgai dimensijai. Francisks atkārtoti pievērsās šim jautājumam un norādīja, ka, norobežojoties no transcendentām vērtībām, Eiropa riskē pamazām zaudēt savu dvēseli un "humānisma garu", kuru tā arvien mīl un aizstāv. No atvērtības transcendentajam pāvests atvasināja cilvēka personas centrālo lomu un norādīja uz to, ka kristietība ne vien kalpoja Eiropai vēsturē, bet tā arvien vēlas turpināt kalpot. Šāda vēlme nav apdraudējums sekulārai sabiedrībai vai ES institūcijām, bet bagātinās tās ar mieru, savstarpēju attiecību pilnveidošanos un sadarbību, kā arī pievērsīsies cilvēkam un cilvēka cieņai.

Francisks arī uzrunāja skolas un universitātes, norādot, ka ir sfēras (viņš izcēla alternatīvas enerģijas meklējumus), kuras vēl nav pietiekoši izpētītas. Pie šīm jomam viņa īpašo vērību ir izpelnījusies ekoloģija, jo cilvēcei pasaule ir labam nolūkam jākopj, nevis jāpakļauj.

Pie politiskiem aspektiem Pāvests pievienoja mudinājumu būt atvērtākiem pret valstīm, kuras vēlas pievienoties, un cilvēka cieņas kontekstā, to ieviešot politiskajā praksē, pāvests runāja par migrāciju. Viņš mudināja migrācijas problēmu risināt, palīdzot valstīm, no kurām cilvēki bēg.

Tradicionāli pāvests kritizēja patērētāju domāšanas veidu, vienai cilvēces daļai dzīvojot pārpilnībā, kamēr otra – slīgst nabadzībā un trūkumā. Viņš aicināja Eiropas Savienību vairāk pievērsties cilvēku un tautu vajadzībām. Šāda pievēršanās iekļauj arī vēsturiskās atmiņas un cerības pasargāšanu, jo iepriekš minētas paļāvības atrašana vedīs pie vienotas un miera pilnas Eiropas lielā ideāla.

Savu uzrunu pāvests noslēdza ar secinājumu, ka Eiropai ir ārkārtīgi nepieciešams atkal atgūt savas patiesās iezīmes (sadarbību ar kristietību), lai augtu, atbilstoši savu dibinātāju iecerei, mierā un sadraudzībā. Tam viņš pievienoja uzaicinājumu kopā būvēt Eiropu, kas tik daudz nekoncentrējas uz ekonomiskiem jautājumiem, bet pievēršas cilvēka svētumam un nemaināmajām vērtībām, lai Eiropa atkal kļūtu par līderi, aizstāvētu un rūpētos par katru cilvēku.

Latvijas deputāta Arta Pabrika pāvesta runas vērtējums: "Pāvesta runa Eiropas Parlamentā bija politiskajām interesēm pāri stāvoša" šķiet šīs runas pelnīta uzslava.

Tiktāl par to, ko izlasīju šajā uzrunā, kas, manuprāt, ilustrē labas un pareizas sarunas (at)sākumu starp kristīgu baznīcu un sabiedrību/valsts iestādi. Tomēr bija lietas, kurās esmu vīlies.

Ko pāvests pateica par maz vai nepateica nemaz?

Pirmkārt, pavests izmantoja ilustrācijai kādu no Vatikāna Apustuliskās pils gleznojumiem – daudziem zināmo Rafaēla "Atēnu skolu". Vai tiešām Romā nav arī kāds ar Bībeli saistīts gleznojums, kas garīdzniekam daudz labāk varētu kalpot kā ilustrācija minēto jautājumu labākai uztverei? Cik ilgi Romas baznīca nevarēs atraisīties no filozofijas ietekmes Kristus sludināšanai?

Otrkārt, savas runas centrālajā daļā pāvests rosināja veidot nozīmīgu, atvērtu un caurspīdīgu dialogu ar Eiropas Savienības institūcijām. Tas taču skan brīnišķīgi! Cik liela drosme – aicināt dažādu vairāk un mazāk godprātīgu politiķu pilnu iestādi aicināt sēsties pie viena galda ar kristīgās baznīcas pārstāvjiem!

Tomēr nē, es esmu ielasījis kaut ko pāvesta tekstā, ko viņš pats nepiedāvā, jo viņš mudina sēsties pie sarunu galda tikai savai baznīcai, pārstāvētai caur Eiropas Bīskapu konferenci!? Vai tad tiešām Romas pāvestam neviens nav pastāstījis, ka Romas piekritēji veido tikai nepilnu pusi no ES iedzīvotājiem? Turklāt, tuvu ne visi viņi ir lieli pāvesta un Vatikāna mācību aizstāvji, jo Latvijas vai Polijas romieši pilnīgi noteikti atšķiras savos ticības un tās praktiskās iedzīvināšanas uzskatos no Beļģijas vai Spānijas (pat Itālijas) konfesijas māsām un brāļiem. Tomēr Romas vadītājs nevēlas redzēt ne luteriskās, ne evaņģēliskās (protestantiskās), nedz arī pareizticīgo baznīcas šinī sarunā. Žēl. Tik tiešām žēl.

Skumji bija konstatēt, ka šīs kristīgās baznīcas galva nav uzskatījis par pietiekami nozīmīgu atsaukties ne uz vienu kristiešiem centrālās Vecās un Jaunās Derības Rakstu vietu. Vai tiešām neviena Bībeles vieta nerunā par pāvesta skartajiem jautājumiem (piemēram, Dievs jau ieliekot pirmo cilvēku Ēdenes dārzā lika tam rūpēties par radību – 1Moz 2:15)? Vai šādas izvēles arvien demonstrē Romas baznīcas attieksmi pret Bībeli?

Vēl bēdīgāk ir kas cits. Nezinu, vai to var attaisnot ar politkorektumu, bet Romas baznīcas galva savā runā ne reizi nepieminēja Jēzu Kristu, kura vārdu nes kristīgā draudze jau no vissenākajiem laikiem (Apd 11:26)!!!

Pie abiem šiem nozīmīgākajiem manas kritikas punktiem jāpieļauj, ka visdrīzāk pāvests nav lietojis Svētos Rakstus, nedz saucis vārdā mūsu Kungu un Pestītāju, lai vestu pie tiem ar netiešiem filozofijas un retorikas līdzekļiem. Tomēr, vai tie tiešām aizvedīs pie Rakstiem un Pestītāja cilvēkus, kuri jau ir pārlieku tālu no kristīgajiem pamatiem? Turklāt, vai kristīgam cilvēkam (vēl vairāk – mācītājam) šodien ir privilēģija tik nozīmīgā brīdī runāt netieši, pārāk daudz atstājot kristīgās lietās nesagatavota klausītāja un nezinātāja interpretācijai?

Tomēr mana lielākā vilšanās ir jau minētais fakts, ka Romas pāvests nav pārstāvējis visu kristietību, lai arī viņam bija iespēja to darīt. Vai šodien kādas kristīgas konfesijas pārstāvis tāda līmeņa sarunā var atļauties būt nevis visas Kristus miesas pārstāvis, bet sava šaurā konfesionālā steliņģa rupors, ir jautājums, uz kuru man nav pozitīvas atbildes. Protams, runājot, katrs kristietis, pat nevilšus pauž kādu konkrētu kristīgi konfesionālo uzskatu kopumu, tāpēc romietis nevar īsti runāt kā vasarsvētku kustības pārstāvis (to arī nesagaidu). Tomēr pāvestam ar šo uzstāšanos tika dota iespēja patiesi būt mācītajam – ganam, bet, manuprāt, viņš to nav izmantojis.

Starp citu, pāvesta Franciska runā neminēto Jēzu Kristu Jānis Pāvils II savā 1988.gada 11.oktobra runā pieminēja trīs reizes un arī vienu reizi atsaucās uz Bībeli. Vai Vatikāns pēdējos 30 gados ir tik ļoti mainījies?

Kopsavilkums

Summējot, bija lietas, kuras man Romas pāvesta runā patika, bija lietas, kuras nepārsteidza un diemžēl bija lietas, kuras sarūgtināja.

Patika tas, ka Francisks runāja par transcendentām vērtībām. Proti, aicināja mūsdienu Eiropu (caur ES deputātiem) ieskatīties pasaules „pulksteņa mehānismā", t.i., no mums apzināmā pievērsties arī pāri mūsu spējām esošajā. Patika, ka tik liels uzsvars tika veikts uz cilvēku, jo šā brīža situācijā humānās (uz cilvēku orientētās) valstis un to iekārtas pārāk bieži ir kļuvušas par ekonomiskiem grupējumiem, nevis vērtību aizstāvjiem un tālāk nesējiem.

Bija paredzams, ka Francisks runās par migrāciju un ekoloģiju. Tie ir divi jautājumi, kuri viņam šķiet arvien bijuši svarīgi. Vai baznīcai obligāti par šiem diviem politiskajiem aspektiem tik ļoti jāiestājas, ir cits jautājums. Pieļauju, ka Franciskam kā ārpus Eiropas pārstāvim ir lielākas tiesības par šim lietām runāt, nekā eiropietim vai amerikānim.

Noslēdzot, kāds mīnuss pie visiem plusiem, jo man ir žēl, ka pāvests ir pateicis to, ko varēja pateikt (un bieži arī saka) dažādi laicīgi humānistisku ideālu pārstāvji, bet ES parlamentā ne reizi nav minējis Jēzu Kristu, uz Kura pamata pastāv luterāņu, Romas un ikviena cita kristīgā baznīca (1Kor 3:11).

Tik daudz par ievērojamu pāvesta runu pagājušajā gadā. Redzēsim, kad šāda iespēja kādam mācītājam būs nākamo reizi.