Reakcija uz šo filmu bija dažāda. Man radās iespaids, ka lielai daļai kristiešu tā bija vairāk negatīva. Vēlos minēt lietas, kuras man, pēc šīs filmas noskatīšanās un tajā redzētā pārdomāšanas, likās nozīmīgas. Tātad šīs ir kristieša pārdomas par ar Bībeles vēsturi un saturu saistītu filmu.
Manuprāt, lielākā kritika filmai bija veltīta faktam, ka tā neesot skrupulozi bibliska. Tam nevar nepiekrist, bet pie tā vien diez vai ir pareizi palikt, jo tas nav filmas uzstādījums (tā nav domāta kā kristīga – bibliska filma). Lai visu pēc kārtas apskatītu, šoreiz pievērsīsimies bibliskajam Noam, nobeigumā – filmai.
Vecās Derības Noa (grēku plūdu) stāsts ir diez gan izvērsts, salīdzinot ar citiem (1Moz 6 – 9).
Šis stāsts sākas ar Dieva radītās un grēkā kritušās pasaules postu, Dieva nožēlu par to un lēmumu iznīcināt radību. Tomēr vīrs vārdā Noa bija savādāks. Lai paglābtu šo dievbijīgo trīs dēlu tēvu un viņa ģimeni, Dievs pavēlēja Noam celt ievērojama lieluma ūdens transporta līdzekli. Spriežot pēc apraksta, tas visai attālināti līdzinājās mūsdienās pierastam un kristīgās bērnu grāmatās atrodamam vikingu laivas formātam. Tieši tāpēc, Bībele to nav saukusi par laivu vai kuģi, bet par šķirstu.
Šeit minētais termins vēl Vecajā Derībā atrodams arī pie kastes, kurā ģimene ievietoja mazo Mozu (2 Moz 2:3, 5, tur tas latviski definēts kā grozs). Tātad, šis šķirsts visticamāk izskatījies pēc kādas diezgan taisnstūrainas un no visām pusēm nosegtas baržas (līdzīgs tankerim vai kurpju kastei).
Lai vai kā, peldamdaikts, kā to vēlāk parādīja prakse, bija ļoti piemērots uzdevumam. Varam nojaust, ka šķirsta pabeigšana bija ļoti laika (iespējams, ka 5:32, minēta Noa 500gade un ieiešana šķirstā 7:6 minēta Noa 600gade ir rādītāji, tātad – 100 gadu garumā) un darbietilpīgs projekts. Tā ir viena no tieši nepateiktām, bet ļoti svarīgām stāsta niansēm.
Kad šķirsts bija gatavs, Dievs saveda sauszemes dzīvniekus (svētos pa septiņi, parastos pa pāriem) un šķirsts bija gatavs ceļam. Ūdens radības šķirstā ņemt nebija nepieciešams, tomēr faunas daudzveidība šķirstā (ar tam līdzejošajām saspiestības, trokšņa un smaku intensitāti) noteikti nebija īpaši vienkārši pieņemama lieta. Tomēr, piekritīsiet, tik unikāla notikuma līdzdalības dēļ var paciest arī vienu otru neērtību.
Īpatni ir tas, ka plūdi sākās (7:10) tikai nedēļu pēc visu "iesēšanās" šķirstā. Vēl vairāk gaidīšanas... Pieļauju, ka tieši šī gaidīšana bija Noa lielākais ticības pārbaudījums.
Dievs pats aizvēra šķirstu (7:16b) un 40 dienas lija un no zemes dzīlēm cēlās ūdens (7:17).
Pieļauju, skats bija šausminošs, kaut vai tikai ņemot vērā aprakstus un to cilvēku stāstus, kas ir pārdzīvojuši postošus plūdus (cunami). Šādu pārdzīvojumu liecinieki stāsta par milzīgu ūdens masu, daudzstāvu nama augstumā, kas ar milzīgu ātrumu tuvojas, savā ceļā aprīdams visu. Turklāt te vēl nāca ūdeņi no zemes!!! Bībeles stāstā ūdeņu augstums sasniedza līmeni, ka plūdi pārklāja visu zemi (7:19) un to sedza 150 dienas (7:24). Varam minēt, ka tolaik zeme varēja būt krietni plakanāka un nebija jāapsedz arī teju 9 km augsto Everestu, bet tas ir tikai pieļāvums.
Skaidrs ir tas, ka ūdeņi apklāja visu un tie, kas nebija ar Noa šķirstā, aizgāja bojā (7:23). Citi cilvēku konstruēti ūdens transporta līdzekļi nav minēti, iespējams pirms plūdiem tādu nebija un Noa būvējums bija tehnoloģiska jaunrade. Tomēr, ja tādi bija, tad tie nebija piemēroti pārbaudījumiem plūdos. Kad ūdeņi bija kritušies, tad šķirsts "piestāja" Ararata kalnos (8:4) un "desmitā mēneša pirmajā dienā kļuva redzamas kalnu virsotnes" (8:5).
Nez kā viņiem visiem tur gāja, iespiestiem šaurībā starp plēsīgiem zvēriem, indīgiem rāpuļiem, un citiem visnotaļ "patīkamiem ceļa biedriem". Tomēr viņi visi to pārdzīvoja un arī sūdzības par šo laiku viņi netika izvirzījuši. Pēc vēl kāda brītiņa – "otrā mēneša divdesmit septītajā dienā" Dievs pavēlēja Noam nākt laukā un vest arī pārējos ārā (8:14 – 19). Tātad šķirstā viņi kopumā pavadīja (ja varam par atskaites punktiem izmantot 7:6 – 8:14) gadu, divus mēnešus un 27 dienas, vairāk kā 450 dienas, ja toreiz dienas, mēneši un gadi bija tādi paši kā šodien.
Tā kā Noa bija dievbijīgs vīrs, viņš uzreiz pateicās Tam Kungam ar ziedojumu (8:20). Dievs, zinādams šo cilvēku pateicības patiesumu, to vērtēja par labu upuru, ko raksturo vārdi par Viņa patiku par upura "tīkamo smaržu" (8:21, sal. 9:11). Turklāt Dievs nosolījās visu cilvēci iznīcinošus plūdus vairs neatkārtot. Tātad mūsu eksistence šodien ir daļēji saistīta arī ar Noa patieso dievbijību.
Pēc plūdiem Dievs slēdza ar Nou un viņa pēcnācējiem derību, no savas puses debesīs kā derības zīmi likdams varavīksni (9:13). Lai arī kā šodien šo simbolu izmantotu, savā dziļākajā būtībā tas ir Dieva žēlastības liecinieks ticīgajiem. Dievs atkal atkārtoja pavēli augļoties un vairoties (9:2, 7). Tā nu mēs visi esam šī taisnā vīra pēcnācēji. Noa kā visi Bībeles svētie, nav svēts savu darbu dēļ, viņa grēcība nav slēpta (9:20 – 27), bet tas nav tieši saistīts ar plūdiem, tāpēc par to šoreiz ne.
Tik daudz īsā koncentrātā par Nou Bībelē.
06.12.2014 15:42
Noa stāsta jaunākā ekranizējuma raisītas pārdomas
Autors Voldemārs Lauciņš, gudribassakums.lvŠonedēļ Bībeles ikdienas lasījuma grafikā ir stāsts par vienu no Vecās Derības nozīmīgākajiem vīriem – Nou. Tā ir laba iespēja pievērst uzmanību šogad uz ekrāniem iznākušajai filmai Noa (Noah), kārtējam ar Svētajiem Rakstiem saistītajam Holivudas darbam.