2011. gada Ģimenes aizsardzības likums Nr. CCXI
Ģimene ir autonoma kopiena, kas vēsturiski izveidojusies jau pirms likumiem un valstīm. Tās pamatā ir morālas vērtības.
Ģimene ir Ungārijas nozīmīgākā vērtība. Ģimene ir sabiedrības pamatvienība, kas nodrošina ne tikai tautas izdzīvošanu, bet arī dabisku vidi, kurā attīstīties personībām. Tādēļ valsts pienākums ir nodrošināt ģimenes aizsardzību.
Ģimene ir visdrošākā vide bērna attīstībai. Ģimenes stūrakmens ir laulība, kas ir uz savstarpējas mīlestības un cieņas pamata veidota savienība visa mūža garumā. Tādēļ laulība ir allaž turama augstā godā. Ģimenes augstākais mērķis un piepildījums ir nesaraujamas mātes un tēva attiecības, kuru rezultātā rodas pienākums audzināt bērnus.
Ilgtspējīga attīstība un ekonomikas izaugsme nav iedomājama bez bērniem un lielām ģimenēm. Nav pieļaujama ģimenes nonākšana nabadzībā tikai tādēļ, ka tajā ir bērni.
Sabiedrība nav iedomājama bez saticīgām ģimenēm.
Ģimenes dzīvē īpaša nozīme ir attiecībām starp dažādu paaudžu pārstāvjiem, piemēram, vecvecākiem un mazbērniem.
Valsts pienākums ir sekmēt iespēju apvienot darbu un ģimenes dzīvi.
Ģimenes aizsardzība un labklājības stiprināšana ir pienākums, ko kopīgi veic valsts, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, plašsaziņas līdzekļi un uzņēmumi. Šo mērķu sasniegšanai lielu uzmanību pievērš arī baznīca.
Lai saglabātu un stiprinātu šīs vērtības, kā arī lai atbilstoši Konstitūcijai radītu stabilu un prognozējamu tiesisko vidi ģimenes aizsardzībai un labklājībai, parlaments saskaņā ar Konstitūcijas L panta trešo daļu ir pieņēmis šādu likumu.
I daļa
Likuma mērķis un pamatprincipi
1. pants
(1) Valsts nodrošina ģimenes un laulības aizsardzību, jo ģimene ir godā turama vērtība.
(2) Aizsargājot labas attiecības ģimenē, tiek veicināta iedzīvotāju fiziskā, garīgā un psiholoģiskā veselība.
(3) Atbalstot demogrāfiskos procesus, kas nodrošina tautas izdzīvošanu, valsts atbilstoši attiecīgajiem likumiem veicina dzimstību un vecāku apņemšanos radīt bērnus.
(4) Ikvienam bērnam jāpaver iespēja augt ģimenē, tādēļ valsts atbalsta bērnu adopciju, nodrošinot ātru adopcijas procesu un ņemot vērā bērna intereses.
2. pants
(1) Atbalsts ģimenēm sniedzams papildus sociālajai palīdzībai, kas tiek nodrošināta atbilstoši noteiktiem kritērijiem. Valsts galvenais uzdevums ir piešķirt subsīdijas atbildīgiem vecākiem. Valsts veic pasākumus, lai nodrošinātu mājokļus un piemērotus dzīves apstākļus ģimenēm ar bērniem.
(2) Plānojot Ungārijas valsts budžetu, atbalsts ģimenēm tiek noteikts par prioritāti.
3. pants
(1) Likumi paredz embriju un augļu dzīvības aizsardzību un atbalsta sniegšanu no bērna ieņemšanas brīža.
(2) Pamatizglītības un vidējās izglītības iestāžu mācību programmās jāiekļauj tādi temati kā cilvēka dzīvības vērtība, veselīgs dzīvesveids un atbildīgas intīmās attiecības, tādējādi sagatavojot skolēnus laulībai un ģimenes dzīvei.
4. pants
(1) Strādājošiem vecākiem ir tiesības uz valsts atbalstu bērna aprūpes pakalpojumu saņemšanai.
(2) Valsts sniedz atbalstu strādājošiem vecākiem, nodrošinot tādus dienas aprūpes un bērnu pieskatīšanas pakalpojumus, kas pielāgoti ģimenes vajadzībām.
(3) Valsts īpaši veicina un atbalsta dienas aprūpes un bērnu pieskatīšanas pakalpojumu sniegšanu nelielās apdzīvotās vietās un mājīgos apstākļos.
5. pants
Lai atbalstītu bērnu aizsardzības un citu šajā likumā noteikto mērķu sasniegšanu, plašsaziņas līdzekļu pienākums ir piedāvāt tādu saturu, kas ir cieņpilns pret laulību, ģimenes vērtībām un bērnu audzināšanu. Valsts veicina tādu raidījumu un plašsaziņas līdzekļu satura izplatīšanu, kuri popularizē ģimenes un bērnu audzināšanas vērtības. Pārkāpumi ir sodāmi atbilstoši attiecīgajam likumam.
6. pants
(1) Valsts sekmē un atbalsta ģimenes vērtību stiprināšanu visās sabiedriskajās un ekonomiskajās jomās.
(2) Valsts vienkāršo ar ģimenes dzīvi saistītās administratīvās procedūras un veic pasākumus, lai nodrošinātu ģimenēm likumā paredzētos pakalpojumus un subsīdijas.
II DAĻA
Ģimenes statuss un no tā izrietošās tiesības un pienākumi
1. Ģimenes statusa noteikšana
7. pants
(1) Ģimene ir attiecību sistēma, kura veido fizisko personu emocionālu un ekonomisku savienību un kuras pamatā ir vīrieša un sievietes laulība, radniecība vai aizbildniecība.
(2) Radniecība tiek noteikta uz asinsradniecības vai adopcijas pamata.
2. Mantojuma tiesības
8. pants
(1) Ja mantojums nav novēlēts konkrētam mantiniekam, pirmtiesības tiek piešķirtas laulātajam un tuvākajiem likumā noteiktajiem radiniekiem, tostarp adoptētajiem bērniem vai adoptētājiem.
(2) Valsts un citas personas uz mantojumu var pretendēt vienīgi tad, ja mantojuma atstājējam nav nevienas šā panta pirmajā daļā minētās personas.
(3) Mantojuma atstājēja laulātajam ir tiesības saņemt likumā noteikto mantojuma daļu.
(4) Ja mantojuma atstājējam nav likumīga mantinieka vai mantojums nav novēlēts konkrētam mantiniekam, tas tiek sadalīts starp mantojuma atstājēja lejupējiem un augšupējiem radiniekiem un laulāto. Mantojuma apjoma, izsniegšanas pamatojuma, aprēķināšanas un sadalīšanas, kā arī atstāšanas bez mantojuma principi ir noteikti attiecīgajā likumā.
3. Vecāku tiesības un pienākumi
9. pants
(1) Pildot vecāku pienākumus, mātei un tēvam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi, izņemot gadījumus, kas noteikti attiecīgajā likumā.
(2) Vecākiem ir tiesības un pienākums ģimenē atbildīgi audzināt un aprūpēt bērnus, nodrošināt apstākļus, kas nepieciešami bērna fiziskai, garīgai, psiholoģiskai un morālai attīstībai, kā arī nodrošināt bērnam izglītību un veselības aprūpi.
(3) Nepilngadīgu bērnu vecākiem ir šādi pienākumi:
a) izturēties pret bērniem ar cieņu;
b) sadarboties ar bērniem;
c) informēt bērnus par jautājumiem, kas ietekmē viņu dzīvi, un ņemt vērā bērnu viedokli atbilstoši viņu vecumam un brieduma pakāpei;
d) sniegt bērniem padomus, norādījumus un palīdzību;
e) veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizstāvētu bērnu tiesības;
f) sadarboties ar personām un iestādēm, kas iesaistītas bērnu vajadzību nodrošināšanā;
g) atbilstoši tiesību aktos noteiktajam nodrošināt bērnu uzraudzību sabiedriskās un/vai izklaides vietās vēlās diennakts stundās.
(4) Vecāku pienākums ir pilnībā izmantot atbalstu, kas viņiem tiek sniegts bērnu audzināšanai un aprūpei.
(5) Nepilngadīgu bērnu vecākiem ir tiesības saņemt informāciju par pasākumiem, kas sekmē bērnu atbildīgu audzināšanu un atbalsta vecākus viņu pienākumu veikšanā.
10. pants
Vecākiem ir pienākums atbalstīt bērnus, pat ja šāda atbalsta sniegšana nepilngadīgiem bērniem ierobežo pašu vecāku tiesības saņemt atbalstu, ievērojot prasības un izņēmumus, kas noteikti attiecīgajā likumā.
11. pants
Par laulības anulēšanu, spēkā esamību un neesamību, kā arī šķiršanu atbilstoši attiecīgajam likumam lemj tiesa.
4. Ģimenēs dzīvojošu bērnu pienākumi un tiesības
12. pants
(1) Bērniem likumā noteiktajā skolas vecumā ir pienākums pildīt ar mācību procesu saistītās prasības, cik vien labi iespējams.
(2) Nepilngadīgiem bērniem ir pienākums atbilstoši savam vecumam un brieduma pakāpei atturēties no veselībai kaitīga dzīvesveida un iesaistīties savas aprūpes un audzināšanas procesā.
13. pants
(1) Nepilngadīgiem bērniem ir tiesības dzīvot ģimenē, kas nodrošina viņu labklājību, fizisko, garīgo, psiholoģisko un morālo attīstību.
(2) Nepilngadīgiem bērniem ir tiesības saņemt palīdzību, kas nodrošinātu viņu pareizu audzināšanu ģimenē, personības attīstību, sabiedrībā pieņemto normu ievērošanu un novērstu šādu bērnu attīstību apdraudošas situācijas.
(3) Nepilngadīgus bērnus no vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem drīkst šķirt tikai nolūkā pasargāt bērnu fizisko, psiholoģisko un garīgo attīstību gadījumos un veidos, kas noteikti attiecīgajā likumā.
(4) Nepilngadīgus bērnus no ģimenes nedrīkst šķirt tikai uz ekonomiska apdraudējuma pamata. Šādos gadījumos valstij ir pienākums nodrošināt ģimenei tādus apstākļus, kas ļauj tai sniegt atbilstošu aprūpi nepilngadīgam bērnam.
(5) Nepilngadīgam bērnam, kas šķirts no ģimenes, pēc iespējas ātrāk jāpaver iespēja tajā atgriezties, ja tiek ievēroti likuma nosacījumi. Valsts veic visus nepieciešamos pasākumus šā mērķa sasniegšanai.
14. pants
Pilngadību sasniegušiem bērniem ir pienākums atbalstīt savus vecākus, ja atbilstoši attiecīgajam likumam abi vai viens no viņiem ne savas vainas dēļ nav spējīgi paši sevi nodrošināt.
III daļa
Darba tiesības ģimenes aizsardzībai un dzimstības veicināšanai
15. pants
(1) Vecākiem, kas audzina nepilngadīgus bērnus, atbilstoši attiecīgajam likumam tiek nodrošināta darba tiesību aizsardzība, pabalsti, kas ļauj apvienot vecāku pienākumu pildīšanu ar algotu darbu, kā arī tiesības uz ģimenes dzīves aizsardzību. Lai sekmētu ģimenes dzīves un darba apvienošanu, valsts paredz iespēju strādāt nepilnas slodzes darbu, kā arī izmantot citu alternatīvu darba slodzi.
(2) Vecākiem, kas strādā algotu darbu un audzina vismaz trīs nepilngadīgus bērnus vai bērnus, kuri sirgst ar ilgstošu slimību, vai bērnus invalīdus, un vientuļajiem vecākiem, ņemot vērā šos apstākļus, likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības saņemt papildu pabalstus.
16. pants
(1) Grūtniecēm un vecākiem, kas audzina nepilngadīgus bērnus, atbilstoši attiecīgajam likumam šādos gadījumos pienākas pabalsts:
a) ja tiek grozīts darba līgums, kā rezultātā tiek mainīta darba vieta;
b) ja ir nepieciešams strādāt alternatīvu darba slodzi un/vai nakts maiņās;
c) ja tiek noteikts pienākums strādāt citā pilsētā vai ciemā;
d) ja nepieciešams veikt ar grūtniecību saistītas medicīniskas pārbaudes – tiek piešķirts īslaicīgs atbrīvojums no darba pienākumu veikšanas.
(2) Grūtnieces vai sievietes, kas audzina bērnu līdz viena gada vecumam, drīkst nodarbināt tikai viņu veselības stāvoklim piemērotā darbā, kuram viņas piekritušas un kurā viņu pamatalga nav zemāka kā iepriekšējā darba vietā. Piemērota amata piedāvāšana vai izveide ir darba devēja pienākums. Darba devējiem, kuri nevar nodrošināt atbilstošu darba vietu, šādas sievietes no darba jāatbrīvo, izmaksājot tām pamatalgu likumā noteiktajā kārtībā.
17. pants
Atbilstoši attiecīgajam likumam vecākiem pienākas bezalgas atvaļinājums šādos gadījumos:
a) ja tie audzina bērnu, kas nav sasniedzis triju gadu vecumu, bērnu invalīdu vai dvīņus, kas nav sasnieguši attiecīgajā likumā noteikto vecumu;
b) ja mājās tiek aprūpēts bērns, kas nav sasniedzis divpadsmit gadu vecumu gadījumos, kad aprūpes nepieciešamību ir iespējams pierādīt.
18. pants
Saskaņā ar attiecīgo likumu vecākus nedrīkst atbrīvot no darba šādos gadījumos:
a) ja vecāki audzina bērnu, kas nav sasniedzis triju gadu vecumu;
b) ja vecāki aprūpē slimu bērnu;
c) grūtnieces vai mātes pēcdzemdību atvaļinājuma laikā un vecākus, kas atrodas bērna aprūpes bezalgas atvaļinājumā, piedalās mākslīgās apaugļošanas programmā vai veic bērna adopciju.
19. pants
Vecāki, kas atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, atbilstoši attiecīgajam likumam jānodarbina nepilnas slodzes darbā, līdz viņu bērns sasniedzis vismaz triju gadu vecumu.
20. pants
(1) Lai palīdzētu ģimenēm atbilstoši attiecīgajam likumam pildīt vecāku pienākumus, valsts nodrošina šādu atbalstu:
a) abiem vecākiem tiek garantēts papildu atvaļinājums;
b) sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, tiek garantēts īslaicīgs atbrīvojums no darba pienākumu veikšanas;
c) grūtniecēm un dzemdētājām tiek garantēts dzemdību atvaļinājums.
(2) Dzemdību atvaļinājums ilgst vismaz divdesmit četras nedēļas, izņemot gadījumus, kad māte nespēj vai nevēlas aprūpēt bērnu pēc viņa piedzimšanas.
21. pants
Citos likumos, darba attiecību tiesiskajā regulējumā un individuālos darba līgumos var iekļaut labvēlīgākus nosacījumus attiecībā uz nodarbinātības aizsardzību un pabalstiem darba ņēmējiem, kas audzina bērnus, it īpaši tad, ja darba ņēmējs vienlaikus aprūpē arī citus ģimenes locekļus.
IV daļa
Valsts atbalsts ģimenēm un dzimstības veicināšanai
22. pants
(1) Aprēķinot nodokļus un iemaksas, kas ieturamas no vecāku darbā gūtajiem ienākumiem, valsts ņem vērā ģimenes veidošanas un vecāku pienākumu pildīšanas izmaksas.
(2) Lai īstenotu šā panta pirmajā daļā noteikto, valsts ģimenēm sniedz atbalstu, nodrošinot bērnu aprūpes pabalstus, ko paredz attiecīgais likums.
23. pants
(1) Valsts nodrošina finansiālu vai līdzvērtīgu atbalstu, lai palīdzētu segt izmaksas, kas saistītas ar grūtniecību un dzemdībām, tādu bērnu aprūpi un audzināšanu, kuri nav sasnieguši triju gadu vecumu, un bērnu izglītošanu.
(2) Atbalsta veids un apmērs katrai ģimenei tiek noteikts individuāli saskaņā ar attiecīgo likumu, it īpaši ņemot vērā ģimenes sastāvu, ģimenē augošo bērnu skaitu un vecumu, bērna ilgstošu slimību vai nopietnu invaliditāti, ievērojot attiecīgajā likumā vecākiem noteikto sociālās apdrošināšanas statusu un periodu, uz kādu šis statuss noteikts.
(3) Izdarot grozījumus noteikumos par atbalsta apmēru, tā piešķiršanas periodu vai atbilstības kritērijiem atbalsta saņemšanai no grozījumu izsludināšanas līdz brīdim, kad tie stājas spēkā, tiek noteikts vismaz vienu gadu ilgs pārejas periods, ja vien tas nav pretrunā ar atbalsta saņēmēju interesēm.
24. pants
Atbilstoši attiecīgajam likumam valsts nosaka iemaksu atvieglojumus vecākiem, kas audzina bērnus un tiek nodarbināti nepilnas slodzes darbā vai pēc bērnu aprūpes pabalsta saņemšanas.
25. pants
(1) Nolūkā veicināt paaudžu sadarbību valsts tiecas panākt, lai ģimenes locekļi cits par citu uzņemtos arvien vairāk atbildības un lai šīs rūpes tiktu oficiāli atzītas.
(2) Vecāki, kas audzina bērnus, veic ieguldījumu pensiju sistēmā, pildot savus vecāku pienākumus. Valsts kompensē vecāku pienākumu izpildes radīto negatīvo ietekmi uz iemaksām pensiju sistēmā, nosakot kompensācijas mehānismu attiecīgajā likumā.
V daļa
Nobeiguma noteikumi
5. Stāšanās spēkā
26. pants
(1) Šis likums, izņemot šā panta otrajā daļā minētos pantus, stājas spēkā 2012. gada 1. janvārī.
(2) Šā likuma 7., 8., 17. un 19. pants stājas spēkā 2012. gada 1. jūlijā.
6. Atbilstība Konstitūcijas noteikumiem par fundamentāliem tiesību aktiem
27. pants
Šā likuma 1.–25. pants saskaņā ar Konstitūcijas L panta trešo daļu uzskatāms par fundamentālu tiesību aktu.
7. Saistīto likumu grozījumi
28. pants
(1) Izteikt 1952. gada likuma Nr. IV „Par laulībām, ģimeni un aizbildniecību" 96. panta otro daļu šādā redakcijā:
„(2) Persona tiek atzīta par bērna aizbildni vai adoptētāju
a) ja tai bērnu uz laiku nodevusi aizbildniecības iestāde (91. panta otrā daļa);
b) ja tai bērnu nodevusi tiesa (72.A panta pirmā daļa);
c) ja tā savā ģimenē ar aizbildniecības iestādes piekrišanu adoptējusi bērnu."
(2) Papildināt 1952. gada likuma Nr. IV „Par laulībām, ģimeni un aizbildniecību" 96. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:
„(3) Aizbildniecības iestāde šā panta otrās daļas „a"–„c" punktā noteikto personu atzīst par adoptētāju, izņemot gadījumus, kad bērns tikai uz laiku nodots audžuģimenei, ievietots bērnunamā vai citā īslaicīgas aprūpes iestādē."
29. pants
Aizstāt 1997. gada likumā Nr. XXXI „Par bērnu aizsardzību un aizbildniecības administrēšanu":
a) vārdu „aizbildnis" 20.B panta otrajā daļā, 71. panta trešajā daļā un 80. panta pirmās daļas nobeigumā ar vārdu „adoptētājs";
b) vārdus „kā aizbildnis" 71. panta otrajā daļā – ar vārdiem „kā adoptētājs";
c) vārdus „kā viņa/s aizbildnis" 75. panta „b" punktā un 75.A panta „b" punktā – ar vārdiem „kā viņa/s adoptētājs".
Dr. Pāls Šmits,
Valsts prezidents
Lāslo Kevērs,
Parlamenta priekšsēdētājs