Šajā postmodernajā pasaulē kristīgās vērtības vairs netiek diez cik augstu celtas. Tiek runāts par grēcinieka tiesībām grēkot (jo tas mums sanāk visvieglāk), bet par grēka ļaunumu runāt ir ne vien nesmuki, bet dažās valstīs tas jau pat kļūst sodāms.
Manuprāt, luteriskā kristietība, kas ir rūdījusies grēciniekam mūku cellē cenšoties visiem spēkiem atrast cilvēcīgu izlīdzinājumu ar Dievu un Bībeli universitātē skolojoties, apliecina, ka tikai Dieva žēlastība Kristū var kalpot par pamatu pestīšanai var pastāvēt postmodernajā pasaulē, kā reiz jau pastāvēja modernajā un arī iepriekš. Un tieši minētie rīki ir tik ļoti noderīgi pasaulē, kura noliedz Dieva lomu, grēku un Jēzus nozīmi.
Jautājumiem par mūsu lomu šodienas pasaulē nav no vieglākajiem. Nav brīnums, ka tik daudzi luterāņi ir zaudējuši interesi par mūsu bagātībām – Rakstiem un ticības apliecībām. Daži, mazāk izšaubīti un vēl ticoši, nereti glābjas konfesijās, kur mazāka Evaņģēlija brīvība, kur viņi cer ar cilvēciskiem rīkiem paturēt vismaz Dieva žēlastību. Vai tas vienmēr izdodas? Uz šo jautājumu zinās atbildēt tikai viņi paši.
Savukārt postmodernā pasaule ar reliģiozo dzīšanos pēc labklājības (labklājības reliģiju) ir sev pievērsusi tik daudzus. Nav jau arī dīvaini – ir patīkami, ka šeit uz zemes jau ir kāds gabaliņš no iedomātas un cilvēku veidotas paradīzes. Kurš tad būs tas pirmais, kas uz viņiem varēs mest akmeni?
Tomēr uz vienu ir jāmērķē un viņam jāmet ar akmeni. Turklāt šajā metienā nedrīkst notrīcēt roka. Tas akmens ir jāmet katram pašam sev. Vēl vairāk, diez vai mest vajag akmeni, kas varētu arī trāpīties tāds mazāks, vieglāks un apaļāks olis. Tam, ko metam paši sev, ir jābūt visasākajam bibliskajam zobenam un katehisma nazim. Ja paši sev, dzīdamies pēc pasaulīgās labklājības, negribam mest, varam pazaudēt patieso Dieva doto piepildījumu un nezūdošo laimi paradīzē. Vai to mēs tiešām gribam? Tieši par šādu paša grēcīguma apziņu un cīņu ar to rakstīja Luters savās 1517.gada 95 tēzēs, kas sākās ar vārdiem: "Mūsu Kungs un Meistars Jēzus Kristus, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem", grib, lai visa ticīgā cilvēka dzīve uz zemes būtu atgriešanās no grēkiem. (1.tēze)"
Vai tieši šinī, uzbrukumā pašam sev luterisms nav visnoderīgākais? Luterisms nemeklē spēku sevī, bet Kristū un Svētajā Garā. Luterisms neaicina izmantot cilvēciskus rīkus. Tie gan var palīdzēt kādā brīdī, bet ilgtermiņā (visas dzīves garumā) var arī pievilt. Luterisms mudina bez kompromisa cīņā ar Dieva dāvāto vislabāko ieroci – Svēto Rakstu skaidro mācību – pienaglot sevī grēku. To grēku, kas komfortabli ieritinājies kādā no daudzajiem pievilcīgās labklājības kaktiem, ir bez žēlastības jāapkaro ar Svētā Gara zobenu.
Šādu cīņu arvien ir veduši visi ticīgie vīri un sievas jau no pašas grēkā krišanas. Tāda mums ir rādīta Bībelē un ar tādu saskaramies arī luteriskajā Reformācijā. Ne par velti Luters runāja par kārdinājumiem, kas pastāvīgi pavada kristieti, bet kristietis tiem nedrīkst pakļauties. Tā nebija nejaušība, kad Mazais katehisms minēja Dieva Svētā Gara darbu, jo apžēlotam grēciniekam pašam nav pietiekoša spēka, tāpēc vajag zināt par Kristu un Svētā Gara palīgu, lai paklupušo pieceltu un noklīdušo vestu atpakaļ.
Protams, bagātības, kas ir luterāņu rīcībā, nav mūsu un arī mūsu senču pašu nopelns. Tās ir Dieva dāvana, tās atklājas, kad paliekam pie Rakstiem vien, pie žēlastības vien un pie ticības vien.
Visbeidzot, tie rīki, kas palīdzēja iepriekšējām paaudzēm un palīdz mums šodien, noderēs arī mūsu pēcnācējiem, ja vien mēs tos pratīsim nodot tālāk. Lai Dievs dod, ka arvien to cenšamies darīt, tad mūsu Kungs pats zinās, kā darīt vislabāk.
Lai šī Ticības atjaunošanas dienai ir svētīga ar ticības krāšņuma apzināšanu, Dieva žēlastības – Kristus – nopelna pasludinājumu un Svēto Rakstu iepazīšanas prieku!
Vienīgi ticība! Vienīgi žēlastība (Kristus)! Vienīgi Svētie Raksti!
Sola fide! Sola gratia (Christus)! Sola Scriptura!
Soli Deo gloria!
09.11.2014 08:17
Luterāņi postmodernajā pasaulē
Autors Voldemārs Lauciņš, gudribassakums.lvArvien svarīgāks kļūst jautājums: "Vai luterānis, bruņots ar Bībeli, Mazo katehismu un pārliecību par vismaz divām mūsdienu ekumēniskajam dialogam piedāvājamām lietām, var pastāvēt postmodernajā pasaulē?"