Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tiem, kam šis datums ir svešāks, runa ir par notikumu 1517. gada 31. oktobrī nelielā vācu provinces pilsētā, kas satricināja visu Eiropu. Vitenbergas pilsētas sludinātājs, universitātes profesors un pilsētā esošā klostera mūks Mārtiņš Luters ierosināja diskusiju par tematiem, kas saistīti ar kristīgās ticības praktisko pusi. Nevaram pilnīgi noteikti apgalvot, ka viņš pienagloja šos jautājumus pie pilsbaznīcas durvīm, kā pieņemts uzskatīt. Šādu notikumu nav minējis viņš pats un arī senākās ziņas par to rodamas tikai pēc viņa nāves. Ir zināms, ka Luters nosūtīja diskusijas tēzes (skaitā 95) baznīcas vadītājam Vācijā, ka tās "pārtvēra" (pavairoja un izplatīja), ka tās sabiedrībā baudīja plašu interesi un ieguva milzīgu popularitāti.

Šis datums mudina domāt par ticību, par tās atjaunošanu, par Svētajiem Rakstiem, par luterāņiem un mūsu bagāto mantojumu, kā arī par ekumēnismu. Kas ir ticība? Kāpēc mēs svinam tās atjaunošanu?

Manuprāt, vislabākā Svēto Rakstu definīcija ticībai ir rodama vēstulē Ebrejiem (11:1): "Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām." Kristīgā ticība ir līdzeklis, bez kura neiztikt, lai piederētu Kristus Baznīcai. Šī ticība mūs dara drošus par Vecās un Jaunās Derības Svēto Rakstu apsolījuma – Jēzus Kristus personā un darbā – dāvanu tieši man un tev. Kādi teologi šo pestījošo ticību ir dēvējuši par roku, ar kuru turēties pie Kristus. Ja tā, vai tā ir maza lieta?

Kā katra cilvēkam piemītoša īpašība, arī ticība var pagurt, funkcionēt nepilnvērtīgi vai atteikties darboties pavisam. Tieši tāpēc par ticību vajag rūpēties jau laikus. Turklāt, ja ticība tiek zaudēta, kā arī nereti gadās, to vislabāk ir atgūt (atjaunot).

Tomēr, manuprāt, Ticības atjaunošanas svētkos galvenais nav tieša koncentrēšanās uz ticību, jo ticība, līdzīgi pareizai elpošanai sporta laikā, nav mērķis, bet ir līdzeklis. Proti, kā pareiza elpošana ļauj pilnvērtīgāk sportot, tā kristieši tikai ar ticību tveras pie Kristus. Tāpēc vissvarīgāk ir runāt par mērķi – Kristu un Viņa nopelnu, tad ticību stiprina Svētais Gars un tā pieaug.

Ticības atjaunošanas (Reformācijas) svētki nav svarīgāko luteriskās kristietības svētku skaitā tieši iepriekš minētā iemesla dēļ. Ar Kristu saistītais notikums katrā baznīcas gadā arvien ieņem nozīmīgāku lomu. Pat pašu svētku izcelsme nav īsti luteriska tradīcija, lai arī luterāņi labprāt tos pieņēma. Un kāpēc tā nedarīt, ja pareizi svinēta ticība un tās atjaunošana ir vēl viena reize, kad mēs varam teikt, slavēt un pielūgt Kristu?

Lai laiks līdz Ticības atjaunošanas dienai ir interesantu meklējumu un atklājumu pildīts!