Par mazāku algu daru to, kas man patiešām patīk
"Pirms sešiem gadiem, kad Ropažos uzcēla Kultūras un izglītības centru, es izturēju konkursu un kļuvu par tā vadītāju," sarunu sākot, saka Sanita MegereKlevinska. "Toreiz man nebija mašīnas, un es vīram jautāju, vai viņš ir gatavs vadāt mani uz darbu un pieņemt to, ka strādāšu par mazāku algu nekā skolā, bet darīšu to, kas man patīk.
Viņš atbildēja: "Jā, dari to, kas tev patīk." Zaļā gaisma man bija dota, un, uzsākot darbu Kultūras centrā, es sev apsolīju, ka rīkošu tādus pasākumus, lai mani draugi no galvaspilsētas gribētu svinēt svētkus pie manis. Tagad tas ir piepildījies. Neviens man vairs nejautā, kādā mežā tie Ropaži īsti atrodas, jo mēs jau paši radām to vidi tādu, kāda tā ir.
"Es labprāt pie jums uzspēlētu vēl"
Kopā ar savu komandu, neskaitot stundas, strādāju pie tā, lai radītu kvalitatīvu kultūras vidi laukos, jo atrodamies skaistā, ļoti zaļā dabas ielokā 34 kilometrus no Rīgas. Un mums ir izdevies panākt, ka uz Ropažiem labprāt brauc uzstāties ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas līmeņa zvaigznes. Vasaras nogalē Kultūras centrā viesojās jaunā, talantīgā akordeoniste Ksenija Sidorova.
Vakars, ko pavadījām kopā ar harizmātiski skaisto, talantīgo mūziķi, bija krietni vairāk nekā tikai koncerts. Pirms uzstāšanās sarīkojām viņai tikšanos ar jauniešiem. Pati vadīju šo sarunu un biju pārsteigta, ka mūziķe, kura ir koncertējusi uz pasaulslavenām skatuvēm, spēj tik vienkārši un saprotami pastāstīt, kā viņa to ir izdarījusi. Bija sajūta, ka jaunieši, kuri viņā klausījās, tūlīt ņems rokās akordeonu, spēlēs un varēs to pašu, ko Ksenija. Pēc sarunas brīnišķīgo akordeona koncertu klausījāmies ar daudz dziļāku izpratni.
Atvadoties Ksenija teica: "Es labprāt pie jums uzspēlētu vēl, un nav svarīgi, par kādu naudu. Es varu koncertēt gan par velti, gan par lielu naudu. Tā ir mana iekšējā izjūta, kas izdara šo izvēli." Man bija milzīgs gandarījums par šiem vārdiem, jo uzdrošinos domāt, ka stundas, ko pavadījām kopā, bija ieguvums arī jaunajai māksliniecei, kurā tik brīnišķīgi savienojas skaistums, jaunība, talants un cilvēcība.
Mirkļi, kas paceļ citā realitātē
Ropažos viesojās ciemiņi no Ukrainas, kad koncertu ciklā "Apkārt pasaulei" pie mums uzstājās operas mākslinieki ar pavisam jaunu programmu. Pēc pirmatskaņojuma Rīgā viņi mums to spēlēja otro reizi. Noklausījušies koncertu, ukraiņu viesi brīnījās: "Mēs nevaram iedomāties, ka kultūras namā kaut kur pie Kijevas būtu iespēja baudīt tik augsta līmeņa mākslu." Atbildēju, ka tieši tāpēc arī strādājam, lai panāktu, ka cilvēkiem arī ārpus galvaspilsētas ir iespēja apmeklēt augstvērtīgus mākslas pasākumus. Un mums ir palaimējies, jo mākslinieki brauc pie mums ar milzīgu sagatavotību, jo vēlas Ropažos koncertēt vēl.
Šogad mēs uzsākām koncertu ciklu "Mūzikas pērles Ropažos", kura ietvaros jau uzstājušies tādi mākslinieki kā LNO orķestra pirmā vijole Gidons Grīnbergs, komponists Jēkabs Nīmanis, pianists Uģis Krišjānis, Katrīna Gupalo, Ksenija Sidorova. Lai dzirdētu Kseniju, zvanīja cilvēki no Ikšķiles, Ogres un citiem Pierīgas novadiem un prasīja, vai var dabūt biļetes, jo apmeklēt viņas koncertu operā nav varējuši atļauties. Pie mums ar pašvaldības atbalstu biļete maksāja 10 eiro.
Katru koncertu mēs veidojam ar personisko attieksmi, un katra mākslinieka uzstāšanās ir notikums, kam gatavojamies īpaši. Katrīna Gupalo pie mums uzstājās vasarā. Kultūras centra terases durvis bija vaļā, un tā kalpoja par skatuvi. Cilvēki sēdēja brīvā dabā pie uzklātiem galdiņiem. Kurš vēlējās, varēja dzert vīnu, ja ne, vienkārši sēdēt un klausīties. Terasi apspīdēja tveicīgā vasaras vakara saule, un Katrīna Gupalo, kura pie flīģeļa sēdēja plikām kājām, burtiski mirdzēja saules staros. Atceroties sajūtas, ko dāvāja māksla, savijoties ar dabu un paceļot citā realitātē, man joprojām acīs saskrien asaras.
Ne jau par kreklu ir stāsts
Pirms koncertiem es stāvu pie durvīm, sagaidu un sasveicinos ar katru apmeklētāju, bet pēc pasākuma pajautāju, kā patika, un atsveicinos. Man kā kultūras centra vadītajai ir svarīga šī privātā attieksme attiecībās ar apmeklētājiem. Un es spēju pieņemt arī to, ja cilvēkam kaut kas īsti nav gājis pie sirds.
Biju projām, kad manas meitenes sarīkoja izstādi "Trakie putni" ar Kašeru, kuram sabiedrībā ir skandaloza mākslinieka slava. Teikšu godīgi, biju mazliet uztraukusies, kad izstādes atklāšanā sāku viņu iztaujāt. Jaunais puisis bija ieradies žaketē, zem kuras, šķiet, krekla nemaz nebija. Kaklā viņam bija liels krusts. Bet, kad jauneklis sāka runāt, es sapratu, cik viņš ir bezgala interesants un gudrs cilvēks. Viņš stāstīja par to, kā strādājis Āfrikā, runāja par brīvprātīgo darbu un gandarījumu, ko tas viņam sniedzis. Kad viņš atklāja, kādas grāmatas lasa, es biju sajūsmā. Un klātesošie arī. Sirma kundzīte, ejot prom no izstādes, man teica: "Sanitiņ, paldies! Tik brīnišķīgs jauns cilvēks! Vienīgi to kreklu varbūt varēja uzvilkt."
Cilvēki ir dažādi, un, plānojot pasākumus, mēs skatāmies, lai tie būtu pēc iespējas dažādām gaumēm. Jauniešu vidū ļoti populārs ir Dons, bet Ropaži nebija iekļauti viņa Latvijas koncerttūrē. Zvanīju Donam personīgi, un mēs vienojāmies par viņa uzstāšanos arī Ropažu Kultūras centrā.
Mums ir ko redzēt, dzirdēt un svinēt
Katru septembri mums ir velobrauciens pa Ropažiem. Liekas, kāds sakars kultūrai ar velosipēdu, bet patiesībā vistiešākais, jo mēs braucam pa kultūrvēsturiskām vietām. Šos maršrutus mums izstrādā jauns puisis Andrejs Planders. Tā viņam ir sirdslieta, un šie ceļojumi ir tik interesanti, ka ik gadu tam piepulcējas arvien vairāk dalībnieku. Šogad bija jau aptuveni 100 cilvēku – ar ģimenēm, vieni paši, kā kuram patīk. Braucam jau sesto gadu, un mums joprojām ir, ko redzēt. Pa šiem gadiem izstrādātos velomaršrutus varam piedāvāt interesentiem arī citos novados. Pietiek pabraukt no Ropažu centra līdz ceļam, lai vienā pusē varētu apskatīt vietas, kur uzņemta filma "Dāvana vientuļai sievietei", bet otrā – vecais policijas iecirknis. Tālāk var redzēt, kur bija plānots uzbūvēt VEF lidlauku. Pabraucot vēl uz priekšu, ir vietas, kur abpus ceļam bijuši krogi, kas ir nodedzināti. Kad bijām pie vecās skolas Kākciemā, vietējā iedzīvotāja man jautāja: "Vai zināt, ka te bija un spēlēja Raimonds Pauls?" Protams, ka es nezināju, bet tagad zinu, un ne tikai es.
Mans sirds pasākums ir "Ropažu novada lepnums," kas arī notiek jau sesto gadu. Tas ir ļoti augsta līmeņa sarīkojums, kurā mēs godinām sava novada cilvēkus, uzņemam un rādām par viņiem filmas. Vakars notiek pie svinīgi klātiem galdiņiem, kam seko eleganta balle.
Līdz sirds dziļumiem aizkustinošas mums ir tikšanās ar ropažniekiem, kuri pārcietuši Sibīrijas trimdu. Parasti visus aicinājām uz Kultūras centru un rīkojām atmiņu pēcpusdienu pie tējas tases, bet vienu gadu nolēmām doties ciemos pie viņiem. Kā viņi prot uzņemt! Viņu stāstiem ir īpaša vērtība! Šie stāsti ir pamats filmai par Ropažu novadu un grāmatai.
Nobeigumā gribu atgriezties pie sākuma – pie atbildes deputātam, ka kultūra ir viss. Tas, ko mēs visi vēlamies no kultūras jebkurā vecumā, ir sajūtas, kas mūs paceļ pāri ikdienai un iedod spārnus turpināt dzīvot ikdienā. Ir taču tā, ka patiesībā visa mūsu dzīve balstās uz tiem labajiem un skaistajiem mirkļiem, ko esam piedzīvojuši!"
"Arī Lieldienas svinam ar visiem rituāliem, un pie mums ir viesojušās vai visas labākās latviešu folkloras kopas," stāsta Ropažu Kultūras centra vadītāja (no labās).