– Kā kļuvāt par garkalnieti?
– Kādreiz dzīvoju Rīgā, bet tur man ir par skaļu un par daudz cilvēku, lai arī dzīvoju lieliskā dzīvoklī Rakstnieku savienības mājā ar parketa grīdām un gandrīz četrus metrus augstiem griestiem. Lēmumu par aiziešanu no Rīgas ietekmēja arī mans suns un kaķis, kas izlēma, kur mums dzīvot. Negribēju viņus mocīt, un lēmums izrādījās pareizs, jo abi vēl joprojām ir dzīvi un laimīgi. Man paveicās. Samainīju savu skaisto dzīvokli pret vasarnīcu Garkalnē. Vairākus gadus strādāju par kurinātāju, jo ziemā mājā bija astoņi grādi, bet tik un tā biju laimīga, jo man patīk daba un dārza darbi. Man ir lieliski kaimiņi, ar ko kopā svinam svētkus, sakopjam apkārtni un cits citam visādi palīdzam. Vienmēr svinam vārda dienas, Olgu dienā visi nāk pie manis. Vedam cits citu līdz autobusam, kaimiņi pieskata manus dzīvniekus, kad kaut kur aizbraucu. Pavasaros dāvinām cits citam puķes, kad pārstādām savējās – tas jau kļuvis par tradīciju. Ja dzīvē paveicas ar radiniekiem un kaimiņiem, tad esi laimīgākais cilvēks pasaulē! Man ir paveicies.
– Skaņu ielu, kur dzīvot, izvēlējāties nosaukuma dēļ, lai atbilstu profesijai?
– Nē, tas ir labs stāsts. Blakus uz Mūzikas ielas jau daudzus gadus dzīvoja Ķepīšu dinastija. Jānis Ķepītis 30. gados bija slavens diriģents un komponists. Savukārt mājām uz mūsu ceļa bija tikai numuri. Sākām domāt, kāda iela varētu būt kaimiņos Mūzikas ielai. Tad izdomājām Skaņu ielu. Tomēr tā nav skaļa.
– Darbojaties arī iedzīvotāju biedrībā. Ko tā dara, un kāda ir jūsu loma?
– Daudz skrienu, labprāt staigāju ar suni, bet pēdējo gadu laikā pie Baltezera tika saceltas daudzas lielas mājas ar tikpat lieliem žogiem līdz pat Baltezeram. Sākumā centos viena pati ar to cīnīties, bet man neveicās. Uzzināju, kas ir tauvas josla un ka tai jābūt brīvai un visiem pieejamai. Tomēr pats sākums šai cīņai bija gadījums, kad mana meita Marija, kurai tolaik bija tikai 12 gadu, kopā ar draudzeni un suni gar ezera malu bija aizgājušas aiz viena no žogiem un apsargs uz viņām bija šāvis. Ierosinājām krimināllietu, bet viss apstājās, jo tur bija iesaistīti ļoti bagāti cilvēki. Cilvēks kaut ko dara un cīnās tikai tad, ja tiek personiski aizskarts. Nepatika arī, ka pludmale netiek kopta. Nodibinājām biedrību “Par brīvu Baltezera krastu”, kurā nu jau ir daudz biedru. Iesaistījām televīziju, Pašvaldības policiju un izdevās panākt zināmu progresu. Braucām un stāstījām pašvaldībai par tauvas joslas pārkāpumiem. Man jau nekas nav pretī, ka cilvēki ceļ mājas un dzīvo, turklāt daudzi droši vien kaut ko labu dara arī pagastam, pret ko apmaiņā var likt žogu līdz ezeram. Tomēr man svarīgi, lai vietējiem cilvēkiem ir pieeja ezeram. Otra lieta ir tā, ka ziemā, kad uzsniga, neviens netika laukā no savas mājas, jo pašvaldība netīrīja sniegu. Arī atkritumus neizveda nedēļām. Tāpēc rodas jautājums, par ko maksāju nekustamā īpašuma nodokli – 250 latus? Man ir vasarnīca, nevis pils. Par gaisu, ko elpoju? Ceļus pagājušajā ziemā iztīrījām paši, sametot naudu traktoram. Mans draugs tīrīja. Tai pašā laikā Berģos un pie Langstiņu ezera, kur dzīvo pagastvecis, viss bija iztīrīts. Tāpat, lai arī daudzus gadus tiek solīts, ka Ādažu iela būs apgaismota, tas nav izdarīts un bērniem ir bail iet uz pieturu. Mašīnas tur brauc nenormāli ātri, bet, kad paši uzlikām guļošos policistus, tie tika nolīdzināti. Gribu, lai ir kārtība vietā, kur dzīvoju.
– Biedrībai darba pilnas rokas?
– Ir gan, bet saprotu, ka nevar jau Domes priekšsēdētājs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņšvisur būt un redzēt visu.
– Esat kareivīgs cilvēks, kam nav bail būt konfliktā ar varu?
– Jā. Eju uz pašvaldību un saku par jebkuru lietu. Vienmēr saku to, ko domāju. Interesanti, ka man zvana cilvēki un stāsta par savām problēmām Bukultos, piemēram, ka grimst ūdenī, jo kaimiņš uzbēris savu zemes gabalu. Bet es taču neesmu pašvaldība un neko nevaru palīdzēt! Esmu dziedātāja. Tāpēc uzskatu, ka nepieciešama šī organizācija. Foršākais ir tas, ka man raksta daudz makšķernieku un saka paldies par paveikto.
– Vai pēc šādas cīņas pieredzes tomēr nedomājat kādreiz kandidēt pašvaldību vēlēšanās?
– Nezinu. Pēc kāda laika varbūt varētu un tieši pašvaldībā, jo Garkalnē dzīvošu visu mūžu un gribu sakārtot lietas sev apkārt.
– Ar ko pašlaik nodarbojaties kā dziedātāja?
– Darba ir pilnas rokas. 1. septembrī Dzintaros bija koncerts, kur ar Liepājas Simfonisko orķestri dziedājām Imanta Kalniņa dziesmas. Ne katrs var nodziedāt Imantu Kalniņu. Uztvēru to kā savu spēju apliecināšanu pašai sev. Tagad iznācis DVD ar dzīvo ierakstu, kas man patīk. Novembrī ar šo pašu koncertu uzstāsimies operā un Liepājā. Vēl paredzēti koncerti, kur dziedāsim teātra dziesmas. Ziemassvētku laikā piedalīšos desmit izrādēs “Viens pats mājās Ziemassvētkos”, kur būšu māmiņa un Dainis Porgants būs mans vīrs, kas dzīvo ārzemēs, tādēļ mūsu bērni ir izšķirti, bet atkal savedīs mūs kopā. Tā, manuprāt, pašlaik ir ļoti aktuāla tēma. Būs arī ikgadējās bērnu jautrās disenītes. Ikdienā pasniedzu arī dziedāšanu bērniem un nostādu viņu balsis. Pašlaik ļoti modē ir labdarības pasākumi, kam nekad neatsaku. Arī mūziķa Arņa Medņa labdarības koncertā 8. novembrī būšu. Vēl esmu krustmāte organizācijai “Dižvanagi”, kur ir bērni ar īpašām vajadzībām. Braucu arī pie viņiem uz Liepāju.
– Nākamgad svinēsies 50 gadu jubileju ar koncertiem?
– Janvārī man paliek pussimts gadu, un mani ir pierunājuši, lai svinu. Esmu, šķiet, vienīgā no 80. gadu dziedātājām, kas vēl dzied. 24. aprīlī man Latvijas Nacionālajā operā būs lielais koncerts. Esmu dziedājusi vairāk nekā 400 dziesmas un mazu daļiņu no tām atkal dziedāšu kopā ar saviem skatuves vīriešiem. Būs arī daļa jaunu dziesmu. Pēc tam paredzēts koncerts Valmierā, kur sāku dziedāt kopā ar ansambli “Vitamīns”, tāpat būsim Lielvārdē. Protams, arī Liepājā, kura mani ļoti mīl un ko es mīlu. Gribam, lai šajā koncertā piedalās Lietuvas Simfoniskais orķestris. Mana mamma ir lietuviete, tādēļ domāju kā Lietuvas orķestris ir ļoti laba ideja. Jau janvārī sāksim mēģinājumus.
– Vai varat teikt, ka pašlaik esat laimīga?
– Jā, varu (smaida).
– Kas jūs tādu padara?
– Vislielākā lieta, ko savā dzīvē esmu izdarījusi, ir mana meita Marija. Izaudzināt labu un veselu bērnu ir pats svarīgākais. Viņa ir arī mana draudzene. Patika vienas fotogrāfijas no Elīnas Fūrmanes ballītes paraksts kādā portālā. Tur bija Marija, viņas draudzenes un arī mans draugs Gints: “Oldzīte tusēs vēl arī ar saviem mazbērniem.”
– Nav bail no virsrakstiem “Oldzīte – vecmāmiņa”?
– Nē, tas būtu baigi labi! Nevajag sevi norakstīt par ātru, bet tas, ka esi vecmāmiņa nenozīmē, ka esi veca. Es nevaru vien sagaidīt, kad būšu vecmāmiņa. Mana laime ir mans bērns, mans draugs – šīs cilvēcīgās lietas.
– Kādreiz intervijā teicāt, ka arī pati vēl būtu ar mieru apprecēties...
– Ja tikai mani kāds ņemtu, kāpēc ne (smejas). Mans draugs mani dara tiešām laimīgu, un uzskatu, ka viņš man ir debesu dāvana. Es to ļoti gribēju, un man tas tagad ir. Ir tāds gandarījums, kad tavs vīrietis atnāk uz koncertu vai, ja viņš netiek, atnāk viņa vecāki. Nevaru izstāstīt vārdos, cik tā ir laba sajūta.