Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņš izmanto katru gadījumu, lai ar joku atgādinātu, viņaprāt, ticības (reliģiju) pagājušo raksturu un jau redzamo zinātnes uzvaras gājienu (es, protama lieta, viņam atmaksāju no savām pozīcijām, cik nu varu). Reiz, redzēdams pie manis populārās zinātnes izdevumu, viņš komentēja: "Esi savā mājā ielaidis ienaidnieka literatūru!?" Kontekstā joks, manuprāt, bija izdevies. Tomēr šie vārdi ilustrē visumā kļūdainu priekšstatu par kristieša (manu) attieksmi pret zināšanām. To precizēt vislabāk ir dienā, kas mūsu kalendārā nes zinību vārdu.

Tātad, vai kristietība ir pret skolā iešanu, pētniecību, zināšanu uzkrāšanu un nodošanu tālāk?

Manuprāt, visdrošāk uz jautājumu par kristiešu un kristietības attieksmi pret novērojamo pasauli, tās pētniecību, šādu zināšanu uzkrāšanu un tālāk nodošanu ilustrē Vecās Derības un visas Bībeles pats, pats sākums – 1. Mozus grāmatas pirmās trīs nodaļas.

Ko tad pastāsta pirmās trīs Bībeles nodaļas? Tās apraksta visa esošā un cilvēka Radīšanu un pirmās sievietes un pirmā vīrieša grēkā krišanu. Tieši te es varētu cerēt atrast Dieva nostāju pret pasauli un to, kāds priekšraksts dots cilvēkiem.

Ar šādu priekšpieņēmumu lasītājs nekļūdīsies, jo tik tiešām – pirmajās divās nodaļās dotais Radīšanas stāsts mums atklāj pašu Radīšanu un kādas ar to saistītas interesantas detaļas. Pirmajā nodaļā aprakstīts, kā Dievs secīgi rada visu esošo un radīšanu noslēdz – to kulminē – ar cilvēku, radītu pēc Dieva "tēla" un "līdzības" (1:26). Te piebilstama kāda svarīga nianse. Vai varētu būt tā, ka Dievs, runādams pats uz Sevi, kļūdās, lietojot daudzskaitli "mūsu"? Varbūt kļūdu pieļāvis pirmo piecu Bībeles grāmatu autors Mozus? Tomēr nē. Kļūdas nav, tā ir jau pašā Bībeles sākumā jaušamā Dieva pārcilvēciskā – Trīsvienības – būtība.

Cilvēka Radīšanu pavada kāda būtiska nianse, kas neparādās iepriekšējās Radīšanas dienās. Dievs, veidojot cilvēku, nosaka, ka šim Dieva radības kronim būs valdīt "pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo" (tas pats 26. pants, sk. arī 28. pantu). Turklāt otrajā nodaļā, kas to pašu Radīšanas stāstu apskata no cita fokusa (uz cilvēku), Dievs cilvēku rada, lai cilvēks Ēdenes dārzu "sargā un apstrādā" (2:15). Man pašam neatbildēts jautājums ir, no kā cilvēkam bija jāsargā pasaule, kura pirms grēka bija vienīgi laba? Varbūt šajā Dieva pavēlē jau jaušama ir pēc-grēka realitāte?

Tātad, radīdams cilvēku, Dievs to ir radījis labu (1:31), un devis tam diezgan konkrētus uzdevumus – valdīt, sargāt un apstrādāt (kopt).

Dievs pats ar radīšanas darbu (ne no viena un ne no kā neatkarīgi) ir parādījis savu mīlestību, visu radot (ar vārdu izsaucot) no nebūtības esībā. Ar to Viņš parādījis rīcības būtības pamatu cilvēkam dotajiem uzdevumiem valdīt, sargāt un kopt mīlestībā. Ja tas tā ir, kā var valdīt, sargāt un kopt bez labām zināšanām? Ja kaut ko mēģina valdīt, sargāt un kopt bez nepieciešamām priekšzināšanām, ticamāka ir kāda nezinātāja kļūda, kas vairāk nodara ļaunu, nekā labu.

Par piemēru varētu minēt nepieredzējušu un nezinošu darbinieku (mazu bērnu), kuram uzdotu gaužām vienkārši izpildāmu uzdevumu – neliela dzīvnieka (piemēram, kāmīša) valdīšanu, sargāšanu un kopšanu. Šāds eksperiments visdrīzāk noslēgtos ar kopjamā dzīvnieka nāvi, lai arī cik centīgs būtu atbildīgais, jo bez priekšzināšanām ir praktiski neiespējami darīt nepieciešamo darbu. Ja nezinātājam šādu vienkāršu uzdevumu izpildīt nebūtu pa spēkam, kur nu viņš vēl varētu valdīt par visu, turklāt to darīt ar mīlestību!?

Tieši šajā aspektā es redzu kaut netiešu, bet ārkārtīgi nepieciešamu dotā uzdevuma labu izpratni un uzmanīgu izpēti. Citiem vārdiem, lai cilvēks pildītu Dieva doto uzdevumu – valdītu, sargātu un koptu radību – cilvēkam ir absolūti nepieciešama vēlme skoloties, pētīt Dieva radību, uzkrāt zināšanas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Tātad, zināšanas kā tādas nav ne tikai pretnieciskas Dieva būtībai un Viņa cilvēkam dotajam uzdevumam, bet tās ir absolūti nepieciešamas Viņa pavēles izpratnei un labākai pildīšanai. Tieši tāpēc es nevaru nemaz pieļaut domu, ka Dievs būtu pret zināšanām un zinātni.

Pēc tik mani pašu pārliecinošas argumentācijas man nākas atzīt, ka kaut kas šodienā ar to pētniecību neiet, kā vajadzētu. Kaut vai tāpēc, ka vesela vairāk un mazāk pētniecībā esošu cilvēku plejāde iebilst Dieva prāta pildīšanai, Viņa darbu nozīmei vai pat Viņa eksistencei, apgalvodami, ka uz to viņus vedina pētniecība un zināšanu uzkrāšana. Kāpēc tā?

Šķiet, šeit palīdzoša ir nodaļa, kas seko abām pirmajām Bībeles nodaļām, par grēkā krišanu. Ja pirmās divas Vecās Derības nodaļas parāda visa izcelsmi un sākotnējo darbību, tad trešā nodaļa parāda, kāpēc tas viss šodien darbojas citādāk, nekā Dievs to sākotnēji paredzējis un iedibinājis. Vēl vairāk, grēkā krišanas dēļ Dieva dāvanas ne tik vien nedarbojas pēc Viņa ideālā radīšanas plāna, tās pat var mēģināt darboties pret Viņa gribu (mūžības kontekstā nelietderīga un pat muļķīga rīcība, bet par to citu reizi).

Tāpēc šodien mēs varam atrast ne tikai labu, Dieva pieļautu un atbalstītu zinātnes darbību (lai cilvēks atbildīgāk un labāk varētu pildīt Dieva doto uzdevumu – valdīt, sargāt un kopt Dieva radību), bet arī zinātni (pseido zinātni?), kas izzina, uzkrāj un popularizē Dievam netīkamas un pretnieciskas lietas.

Tik daudz par manu redzējumu uz zinātni, par to, vai kristietim ir jāatbalsta zināšanu uzkrāšanu, vai tai jāpretojas. Ir tādas zināšanas, kuras Dievs cilvēkiem mudina apgūt, bet ir arī tādas, kuras aicina atstāt. Manuprāt, robeža starp abiem ir Dieva Vārdā rodama. Tātad, zināšanu diena ir laba un svētīga lieta, ja vien mēs mācāmies un uzkrājam tās zināšanas, kas pilda Dieva prātu un palīdz cilvēkiem. Turklāt, tieši pareizi izzinot pasauli un godprātīgi skolojoties, mēs pildām Dieva gribu.

Priecīgu un svētīgu jauno mācību gadu katram, kas Dievam par godu un cilvēkam par svētību vēlās mācīties šajā jaunajā mācību gadā un arī turpmāk!