Par Pierīgas vizīti stāsta laikraksta “Ziņas Ukrainā” ziņu nodaļas redaktore Marija Tsiptsintra no Kijevas.
– Kādi ir jūsu iespaidi par Ādažu Nacionālo bruņoto spēku bāzē redzēto?
– Ādažu militārā bāze mums šķita ļoti interesanta, jo pie mums Ukrainā nekā tāda nav. Tāda moderna militārā tehnika mums bija kā jauna pasaule. Kaut kas ļoti atšķirīgs no Ukrainas, kur mums nav ne naudas, ne tehnikas, tikai daudz problēmu un vecas, nolietojušās ēkas. Ukraina domā par apmaksātu militāro dienestu, kā tas ir jūsu valstī, bet šobrīd pie mums visiem vīriešiem armija ir obligāta. Un pie jums mēs redzējām, kā izskatās dzīvē, kad cilvēki paši vēlas doties armijā. Ukrainā neviens to nevēlas, visādiem paņēmieniem cenšas no tā izvairīties, un no šādas pozīcijas bija interesanti redzēt, kā pie jums gan sievietes, gan vīrieši labprāt izvēlas to darīt. Salīdzinājumā ar Ukrainu, kur ir briesmīgas celtnes, naudas un ēdiena trūkums militārajiem, Latvijā viss ir daudz civilizētāks.
– Vai bija kaut kas tāds, kas jūs pārsteidza?
– Nevaru teikt, ka kaut kas bija pārsteidzošs, jo mēs jau apmēram nojautām, kā šeit – kā jau NATO dalībvalstī – varētu būt. Tomēr bija interesanti. Kaut vai tas, ka sievietes un vīrieši bez problēmām var dzīvot kopā, vienā istabā. Mums bija iespēja arī pašiem aprunāties ar karavīriem. Viņi mums pastāstīja par savu darbu, par sistēmu, izrādīja savus ieročus un formastērpus. Tāpat mēs daudz ko jaunu uzzinājām arī par misijām Afganistānā un Irākā. Tā kā Ukraina nav NATO dalībvalsts, tad mums tas šķita ļoti interesanti.
– Un ko jaunu uzzinājāt, apmeklējot lielāko radiatoru ražotāju Baltijā, uzņēmumu SIA “Lyngson” Olainē?
– Šāds uzņēmums mums šķiet kā no filmām. Liela daļa Ukrainas ražotāju un uzņēmumu ir pilnīgs pretstats tam, ko mēs redzējām Olainē. Protams, mēs nezinām, vai jums Latvijā visas rūpnīcas ir tik modernas, bet, tas, ko mēs redzējām, bija iespaidīgi. Cilvēkiem ir lieliski darba apstākļi un vide, kurā strādāt, viss šķiet nevainojami. Un arī pats ražotais produkts ir kvalitatīvs ar desmit gadu garantiju, bet, kā direktors sacīja, kalpo vismaz 25 gadus. Un tas nozīmē, ka kvalitāte ir augstā līmenī. Šāda ražošana ir nozīmīga arī jūsu ekonomikai, jo produkcija ir nozīmīga eksportprece.
– Salīdzinot Ukrainu un Latviju, kas ir lielākās atšķirības, ko izjūtat?
– Viss ir pilnīgi citādi, to nemaz nevar salīdzināt. Latvijā jūs zināt, ko gribat, redzat, uz kurieni ejat, kādi ir mērķi, bet Ukrainā mēs zinām tikai to, ka labprāt būtu ES dalībvalsts. Ir grūti atrast kaut ko kopīgu starp Latviju un Ukrainu. Jums ir cita militārā dienesta sistēma, cita tehnika un uzdevumi, cita ekonomika, pilnīgi atšķirīga pasaule.
– Ko darīsiet ar Latvijā gūto pieredzi, kad atgriezīsieties Ukrainā?
– Primāri mēs kā žurnālisti par to gatavosim informatīvus materiālus, rakstus, ziņas presē, televīzijā un radio par to, kā dzīvo valsts, kas iestājusies ES un NATO. Šī mums ir pirmā tāda veida misija. Caur Latvijas pieredzi varam saprast, kā tas dzīvē darbojas, kā cilvēki dzīvo, esot šādu organizāciju dalībvalsts. Ukrainā dzīvojot, to ir grūti saprast, jo redzam tikai to, kas mums apkārt. Ukrainā situācija šobrīd ir tāda – ja kāds pasaka, ka būt ES vai NATO ir slikti, tad arī visi pārējie iestājas par to, ka šāda ideja nav atbalstāma. Bet viņi nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē un ko nes sev līdzi.