Pēc tam, kad viņu ziemā nosalušu atrada Rīgā, kucītes mājas uz laiku bija Juglas dzīvnieku patversmē. Bet nu Šerija ir laimīga. Viņai ir pašai sava saimniece un īstas mājas.
Jaunā kucītes saimniece Agnese Lidemane atzīst, ka līdz Šerijas pieņemšanai bijis izteikts kaķu cilvēks. Bet viss mainījies pēc viena patversmes apmeklējuma. Kādu dienu Agnese kopā ar draugu Pēteri Pūni kā brīvprātīgie devās un patversmi, lai vestu pastaigā suņus.
"Mums iedeva Šeriju. Iepriekš emocijas pret patversmes suņiem bija tādas neitrālākas. Bet, izvedot pastaigā Šeriju, man viņa tik ļoti iekrita sirdī, ka nebija variantu – jāņem uz mājām," atceras Agnese. Viņa stāsta, ka vakarā pēc pastaigas atbraukusi mājās un tik ļoti ilgojusies pēc Šerijas, ka pat raudājusi. "Es viņu tā gribēju," saka jaunā saimniece. Nākamajā dienā braukuši pakaļ. "Domājām, ātri jābrauc, kamēr vēl kāds cits nav pamanījis, cik Šerija forša!"
Nonākot jaunajās mājās, Šerija jau ātri paguvusi ar visiem sadraudzēties. "Ja kāds pagalmā piebrauc ar mašīnu, tad viņa aiziet un gaida, lai samīļo." Īpaši Šerijai patīkot draudzēties ar lielajiem suņiem, ar kaķiem arī neesot problēmu. "Varbūt vienīgi kaķiem ir problēmas ar viņu," piebilst saimniece.
Kā jau visiem četrkājainiem draugiem, arī Šerijai ir savi niķi un stiķi. Kucītei ļoti patīk grauzt. "Visu un nepārtraukti. Ja mēs nopērkam kādu bumbiņu vai gumijas desu, jau tajā pašā dienā tā ir sagrauzta līdz pēdējai skrandiņai. Nesmādē arī zīmuļus, pildspalvas un visu citu, kas it kā mētājas un nav svarīgs. Bet ir lielas lietas, ko viņa zina, – tās aiztikt nedrīkst. Gultas un krēslu kājas viņa negrauž. Bet jāatzīstas, ka vienreiz sagrauza čības," atklāj Agnese.
Patversmē teikuši, ka ar Šeriju būšot daudz jāņemas un jāaudzina. Bija aizdomas par to, ka suns gribēs kārtoties telpās. "Varbūt dažreiz, kad satraucas vai paliek viena. Vai arī aizvainojuma dēļ pieslapināt kādu stūri. Šerija ļoti pārdzīvo, kad viņu atstāj vienu, tāpēc mēģinām pēc iespējas vairāk laika būt kopā. Ja pašiem uz ilgāku laiku jādodas prom, vienmēr sarunājam kādu, kas pieskata un izved ārā," saka saimniece. Agnese stāsta, ka pirmajā reizē gājis pavisam traki: "Atstājām viņu uz 20 minūtēm. Atnācām mājās, un viss bija savandīts."
Turpretī vizināties ar mašīnu Šerijai ļoti patīk, un, ja saimniekiem vajag aiziet līdz veikalam, uz pāris minūtēm kucīti droši varot atstāt mašīnā. "Viņai tad ir interesanti. Skatās pa logu, vēro, kas notiek un uzvedas pavisam mierīgi, ne tā kā mājās," smej Agnese.
Jaunā saimniece stāsta, ka Šerija paguvusi jau aizsargāt no svešiniekiem, kas viņai likušies bīstami. "Tā bija mūsu otrā kopīgā pastaiga. Gājām pa mežu, un Šerija uzrēja paliela auguma, garāmejošam vīrietim. Parasti viņa ne uz vienu nerej, tāpēc mums tā likās kā īsta aizstāvība," saka Agnese.
Jaunā ģimenes locekle ir pieradināta panašķoties ar ēdienu, kas saimnieku pusdienu šķīvī. "No sākuma labi ēda savu barību, bet, jo vairāk mēs viņai dodam to, ko paši ēdam, jo sliktāk viņa ēd savu. Pieprasa tieši to, ko ēdam paši," smej Agnese.
Kopš nokļūšanas patversmē šis Šerijai bijis trešais mēģinājums tikt pie jauna saimnieka. "Ja no patversmes paņemtais suns saimniekiem tomēr nepatīk, ir iespēja atdot atpakaļ, un tā nu divas reizes Šerija jau bijusi paņemta un atdota atpakaļ. Pirmajiem bijusi alerģija, otrie sūdzējušies, ka ar kaķi nevar sadzīvot, bet mūs viss ļoti apmierina," nosaka Agnese.
